Vai tas būtu stāsts par "Jūrmalgeitu", grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis'', kārtējais Rīgas domes amatpersonu korupcijas skandāls vai organizētās kriminalitātes pārstāvju izsekošana – atkal un atkal izrādās, ka visu šo publikas uzmanību izpelnījušos "netīro'' lietu pamatā ir telefonsarunu noklausīšanās. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka par drošības iestāžu noklausītām telefonsarunām arī nākotnē nāksies dzirdēt ne vienu reizi vien. Bet, kā sacījusi kāda pazīstama radiobalss: ''Nav nekā jauna šajā pasaulē.''
''Rīgā slepena telefona sarunu noklausīšanās nepastāv'' – tas ir virsraksts ne mūsdienu avīzē, bet 1927. gada laikrakstā ''Pēdējā Brīdī''. Togad sabiedrībā paklīda baumas, ka ''attiecīgas iestādes noklausoties telefoniskas sarunas starp aizdomīgiem pilsoņiem, ka iestādēs ietaisītas sevišķas ierīces sarunu noklausīšanai, pie aparāta dienu un nakti dežurējot speciālierēdņi, tāpat pastā uzplēšot vēstules''. Ļaudis jau toreiz satraucās, ka ''šāda parādība, kura atgādina cara laiku tumšākos laikmetus tautu apspiešanā, demokrātiskā valstī nav ciešama un nosodāma''.
Spiegu darbi
Patiesībā telefonsarunu noklausīšanos un telegrāfa signālu pārtveršana nav diez ko vecāka par pašām minētajām ierīcēm. Aleksandrs Bells telefonu vēl nebija izgudrojis, kad ASV pilsoņu karā 19. gadsimta 60. gados prezidenta Ābrama Linkolna vadītie ziemeļnieki jau ķērās pie savu pretinieku dienvidnieku telegrāfa sakaru kontroles un līniju postīšanas. Par telefonsarunu noklausīšanās sākumu uzskata tā paša gadsimta 90. gadus, jo tad minimāli nepieciešamo līmeni sasniedza skaņu ierakstu tehnoloģijas. Visbiežāk noklausīšanās tika sankcionēta valsts drošības vārdā un vērsās pret spiegiem un vietējiem ekstrēmistiem. Tā tas lielā mērā bija arī neatkarīgajā pirmskara Latvijā.
Pasaulē slavenākās noklausīšanās parasti saista ar gadījumiem, kad viena valsts centusies izspiegot citu. Vienīgais – te parasti vairs nav runa par telefonsarunu uzmanīšanu, bet jau par vienkāršu sarunu, apspriežu noklausīšanos. Ja neskaita Votergeitas skandālu, kad politisko pretinieku noklausīšanās 1974. gadā maksāja amatu ASV prezidentam Ričardam Niksonam, klasisks ir stāsts par kokā griezto ASV ģerboni, kuru 1945. gadā padomju skolēni pasniedza ASV vēstniekam Averelam Harimanam kā ''draudzības zīmi''. Tikai pēc septiņiem gadiem atklājās, ka dāvanā ieslēpta noklausīšanās ierīce. Plaši izdaudzināts arī gadījums ar amerikāņu vēstniecības jaunbūvi Maskavā 70. gados. Vēl celtniecības laikā padomju aģenti to pieslānīja ar mikrofoniņiem tik lielā mērā, ka 80. gadu sākumā Vašingtona uzskatīja par vienkāršāku ēku nojaukt un uzbūvēt jaunu. Noklausīšanās ierīces ir atrastas Eiropas Savienības un ANO birojos. Amerikāņi tās paslēpa pat lidmašīnā ''Boeing 767'', kuru speciāli pēc pasūtījuma gatavoja Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemina vajadzībām. Viens no pēdējiem skandāliem ir tā saucamā Grieķijas telefonsarunu noklausīšanās lieta, kas attiecās uz 2004. – 2005. gadu. Tad negaidīti atklājās, ka nezināmi ārvalstu specdienesti vesela gada garumā nelikumīgi noklausījušies vairāk nekā 100 Grieķijas augstāko amatpersonu sarunas. Pieņem, ka tas bija saistīts ar drošības jautājumiem attiecībā uz 2004. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, kuras notika Atēnās.
Tehnika par vāju
Bet kā ar 20. – 30. gadu Latviju? Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pieļauj, ka Latvijas puse uzmanījusi padomju delegācijas saziņu ar priekšniecību 1921. gadā, kad Rīgā tika parakstīts Polijas – Padomju Krievijas miera līgums. Katrā ziņā poļi no latviešiem saņēmuši itin specifisku informāciju. Kā jau minēts, 1927. gada beigās presē izplatījās baumas par kādu mistisku slepenpoliciju, kas visu noklausoties un izsekojot, lasot vēstules un tamlīdzīgi. Parādījās pat nosaukums – ''politpārvalde nr. 2''. Tā paralēli oficiālajai Politiskajai policijai jeb Politpārvaldei atsevišķu augstu valsts amatpersonu uzdevumā kontrolējot Saeimas deputātus un citu valsts ļaužu telegrammu un vēstuļu saturu, it kā arī telefonsarunas. Runāja, ka aiz slepenās struktūras stāvot sociāldemokrāti un to militarizēti sportiskā organizācija ''Strādnieku sports un sargs'' (SSS). Jautājumu no paša ''augstā nama'' tribīnes aktualizēja Demokrātiskā centra deputāts Pēteris Juraševskis. Viņš arī apgalvoja, ka Pasta – telegrāfa virsvaldes direktors Auziņa kungs tika tāpēc zaudējis darbu, jo pretojies tādai spiegošanai. Tika stāstīts, ka īpaši uzmanīti aktīvie nacionālisti no labējā spārna. ''Jau šogad kādā sapulcē nacionālistu vadonis Jānis Priede izteicās, ka spiegi neļaujot pa telefonu sarunāties. Viņš zvanījis uz laukiem savai mātei, lai tā ejot parakstīties pret ''žīdu likumu'' (likums, kas ļāva paplašināt Latvijas pilsoņu loku), bet vienmēr esot bijis savienots ar Akas vai Antonijas ielu, kur atrodas sociāldemokrātu strādnieku partijas centrālkomiteja,'' vēstīja ''Pēdējā Brīdī''.
Šodien tas skan komiski, bet toreiz dažām politiskajām aprindām tas pavēra ceļu, kā likt par sevi runāt. Aktīvo nacionālistu savienības priekšsēdētājs Priede nevarēja vien rimties, presei žēlojoties par tobrīd pie varas esošās sociāldemokrātu valdības slepenajiem ''darbiem'': ''Aktīvie nacionālisti ir manījuši, ka notiek slepena izlūkošana, vēstuļu un telegrammu cenzēšana tām personām, kas noskaņotas pret kreiso valdību. Aktīviem nacionālistiem ir zināms, ka bez vēstuļu cenzēšanas cenzētas arī telefona sarunas. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kur aktīvo nacionālistu sarunas noklausījusies trešā persona un šo sarunu temats vēlāk dzirdēts tādās aprindās, kuras to nevarēja zināt.'' Avīžnieki atcerējās, ka pēc Pirmā pasaules kara beigām kreisie bijuši naski uz politisko pretinieku izspiegošanu Vācijā un Francijā. Sociāldemokrāti drošības dienestus tur sākotnēji veidojuši, lai nodrošinātos pret nedraugu iefiltrēšanos, bet vēlāk uzdevumi mainījušies.
Skaidrojot baumu nepatiesumu, Satiksmes ministrijas Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Andrejs Jagars atklāja, ka telefona sarunas kopš 1920. gada 11. augusta miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju ''ne reizi nav kontrolētas'' un ''neviena iestāde sarunas nenoklausās''. Sarunas starp diviem telefona automātiem noklausīties vispār nebija iespējams, jo tie ''savienojas un atvienojas automātiski''. Lai tādu sarunu kontrolētu, bija vajadzīgi īpaši tehniskie līdzekļi, kādi, pēc Jagara vārdiem, tobrīd Rīgā nebija nevienai iestādei. Pat paši telefonisti automātiski savienotas sarunas, kaut gribēdami, nevarot noklausīt. Savukārt sarunas starp vecās, manuālā savienojuma sistēmas telefoniem un automātu teorētiski varot dzirdēt vien tehniķi, ja tie strādā uz attiecīgās līnijas, taču patvarīga klausīšanās tiem bija stingri aizliegta un varēja maksāt atlaišanu no darba. ''Sarunu starp diviem veciem aparātiem noklausīties var tikai telefonistes. Sarunas noklausīties ir viegli, bet telefonistēm, kuras aizņemtas no sava darba, tas nav iespējams, jo pastāvīgi jāsavieno runātāji. Bet ja telefonistu kontrole pieķer noklausīšanos, tad vainīgo bargi soda: pazemina vai atlaiž,'' tā Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Jagars apgalvoja, ka līdz tam neviena valsts iestāde arī neesot pieprasījusi Satiksmes ministrijai noklausīšanos. Jāpiebilst, ka Saeimas laikos ko tādu ļaut varēja tikai ar prokurora atļauju. Kārtību, kādā notiek personas sarunu, sarakstes, telegrammu kontrole, noteica 1921. gadā Satiksmes ministrijas apstiprinātie noteikumi.
Vēsturnieks Artūrs Žvinklis lēš, ka deputātu un marginālo politisko aprindu 20. gados apgalvotais tiešām bijis muļķības: ''Jāņem vērā, kāda toreiz bija telefonsakaru kvalitāte. Nav nekāds brīnums, ka, parādoties domai par sarunu noklausīšanos, daudzus varēja apsēst tāda pārliecība.''
Istaba Aspazijas bulvārī
Politiskās policijas darbība ir Artūra Žvinkļa pētījumu lokā. Zināms, ka lielāku vērību specdienesti tad veltīja vienkāršai izspiegošanai, skatoties, kas pie kā un kur iet. Turklāt partiju laikos nereti viens otru spiegoja politiskie pretinieki. ''Tā bija tāda noskatīšanās caur atslēgas caurumu un prasīja vismazākos kapitālieguldījumus. Tehniskai pusei kā telefonsarunām toreiz pievērsa mazāku uzmanību,'' spriež vēsturnieks. Īpaši labi lieta bijusi nostādīta Latviešu zemnieku savienībā (ZS), kur tā sauktā akadēmiskā sekcija informāciju ''solīdā'' līmenī vākusi arī par pašu partijas biedriem. Sociāldemokrātu nometnē par drošības dienestu varēja uzskatīt ''siseņus'', tas ir, agrāk minētās SSS locekļus. Šis dienests gan nav darbojies īpaši veiksmīgi, jo ''zociķu'' niknākajiem ienaidniekiem – komunistiem – diezgan bieži izdevās iekļūt partijas rīkotajos pasākumos, sarīkojot tur provokācijas un nekārtības. Jā, arī toreiz bija ļaudis, kas nodarbojās vienkārši ar kompromata vākšanu peļņas nolūkā, nepārstāvot konkrēti nevienu no politiskajiem spārniem. Taču viņi nevarēja pretendēt uz tik izsmalcinātu spiegošanas veidu kā telefonsarunu noklausīšanās.
Zināms, ka Kārļa Ulmaņa autoritārās varas apstākļos 30. gadu beigās sankciju izdarīt telefonsarunu noklausīšanos un attiecīgās instrukcijas deva iekšlietu ministrs. Pēc 1939. gada oktobra Latvijas – PSRS ''bāzu līguma" parakstīšanas telefonsarunu noklausīšanās notikusi līnijā Rīga – Maskava. Par to nopratināšanas protokolos čekistiem 1940. gada septembrī stāstīja apcietinātais Politpārvaldes šefs Jānis Fridrihsons. Pēc viņa sacītā, atļaujas devis iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks. ''Sarunas noklausījās ierēdņi [Bruno] Pintelis un [Roberts] Grāvels. Viņiem bija uzdots nenoklausīties mūsu valdības un padomju sūtniecības sarunas, tomēr dažas reizes viņi man paziņoja, ka tās noklausījušies,'' dokumentu citē vēsturnieks. Uz lapas malas kāds čekists krieviski komentāra veidā pierakstījis, ka ''biedrs Vorošilovs'' (viens no PSRS kompartijas vadītājiem, ciešs Staļina līdzgaitnieks) reiz sarunas laika ar Rīgu izmetis: ''Kāds lops mūs noklausās. Un dara to ļoti nemākulīgi.'' Noklausīšanas notika no atsevišķas istabas Pasta ēkā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad LU Ekonomikas un vadības fakultāte.
Politpārvalde uzmanīja arī vācbaltiešu iekšzemes telefonsarunas repatriācijas laikā. Pēc Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora Teodora Anševica iniciatīvas policija tāpat kontrolējusi kāda ministrijas ierēdņa sievas telefonu, jo viņa turēta aizdomās par darbu ''kādas ārvalstu sūtniecības labā''. Vēl noklausītas sarunas līnijā Igaunija – Lietuva, bet ar piekodinājumu, lai aģenti neklausītos atkal jau ''valdības un sūtniecību sarunās'', tomēr gadījies, ka policisti ''grēkojuši'' arī šajā virzienā. Zīmīgs fakts – noklausoties PSRS ziņu aģentūras TASS korespondenta sarunās 1940. gada 16. Jūnijā, Politpārvalde uzzināja par sarkanās armijas iesoļošanu Lietuvā.
Valstiskuma bojāejas priekšvakarā atļauju noklausīties telefonsarunas līdzās Politiskajai policijai saņēma Latvijas armijas Informācijas daļa. Te der pieminēt Latvijas armijas Radioizlūkošanas dienesta veikumu PSRS – Somijas Ziemas karā 1939./1940. gadā. Šajā laikā Latvijas armija gar PSRS robežu bija ierīkojusi vairākas radiopeilēšanas stacijas, kas spēja noklausīties arī karadarbībā iesaistīto sarkanās armijas daļu šifrēto sazināšanos. Sākoties Ziemas karam, Radioizlūkošanas daļas virsnieks Kārlis Porietis ar ģenerāļa Krišjāņa Berķa ziņu apkopoja pārtvertās radiogrammas, un tās nonāca Somijas kara atašeja Erki Hallakorpi rokās. Tādā veidā ar latviešu palīdzību somi uzzināja svarīgu informāciju par sarkanās armijas daļu pārvietošanos. Ir liecības, ka uz Helsinkiem slepenā informācija, atkal jau šifrētā veidā, caur somu izlūkdienesta virsnieku rokām ceļojusi no Rīgas raidītāja Šampēterī.
