"Latvijas Avīzē" viesojās Eiroparlamenta deputāts, partijas "Pilsoniskā savienība" priekšsēdētāja vietnieks ĢIRTS VALDIS KRISTOVSKIS. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Ar interesi lasīju jūsu liecību par to, kādas bija atsauksmes Eiroparlamentā pēc Krievijas uzbrukuma Gruzijai. Citēju: "ES pierobežā notiekošā konflikta risināšanā ļoti neuzkrītošu vai pat pasīvu nostāju ieņēmušas ES redzamākās amatpersonas." Jūs minat Barozu, Ferrero-Valdneri un augstāko pārstāvi kopīgās ārlietu un drošības politikas jomā Solanu. Jūs to rakstījāt augustā. Vai tagad šie vārdi nav koriģējami?
Ģ. Kristovskis: – Augusts bija zīmīgs ar notikumiem Gruzijā, bet dažādas amatpersonas tobrīd pārsvarā atradās atvaļinājumā, tāpēc reakcijas vietā varēja "dzirdēt" tikai pauzi. Rakstā minēju, ka pasivitāte varbūt saistāma ar nevēlēšanos visu ES ārlietu potenciālu izmantot tad, kad jau darbojas EP prezidējošā valsts ar prezidentu Sarkozī. Taču Havjeram Solanam ar viņa statusu, manuprāt, vajadzēja gan izteikties. Strādājot ES līmenī, atkal un atkal jāpārliecinās, ka ES amatpersonas nereti cenšas būt "labas visām pusēm", nevienam nekāpt uz varžacīm. Arī tad, ja jāiebilst pret neattaisnojamu kara darbību, kad cieš cilvēki un dejo nāve. Lielākoties Eiropas līderi spiesti iejūtīgi aizrādīt uz Krievijas agresivitāti, jo neaizmirst realitāti – intereses, lai pie pirmās iespējas uzstātu uz visu attiecību ar Krieviju jomu, enerģētikas, resursu utt. atjaunošanu. Krievija ar to rēķinājās. ES ir sarežģīta starpvalstu sadarbība un kopējas ārējās un drošības politikas veidošana. Latvijas un citu Austrumeiropas valstu priekšstati par kopējo rīcību var nesakrist ar itālieša Berluskoni vai spāņa Solanas iecerēm. Jaatzīst, ka Solana kā NATO ģenerālsekretārs bija noteiktāks. Kā ES augstais pārstāvis viņš ir tāds laipotājs. Tāpēc arī augustā klusēja, uz ko norādīju grāmatas ievadā. Šīs atšķirības priekšstatos ir par iemeslu tam, ka kopējas politikas process ES ietvaros rit visai smagnēji.
– Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Dalbiņš, intervēts "DDD" avīzē, brīdina, ka nesen veiktā aptauja Vācijā neliecina par vairākuma cilvēku uzskatu, ka jāsteidzas palīgā Baltijas valstīm, ja tur kaut kas notiktu. Jautājums jums, bijušajam aizsardzības ministram: cik droši varam justies zem NATO lietussarga?
– Aptaujas neatspoguļo reālo politisko procesu, solidaritāti. Lēmumus par palīdzību nepieņems referendumos. Šāda soļa nepieciešamību izvērtē valdības un parlamenti, kuru rīcībā ir nepieciešamā informācija. Domāju, ka Latvijas sabiedrības liela daļa atbildētu līdzīgi, ja uzdotu jautājumu par latviešu karavīru dalību Afganistānā vai citos karstajos punktos. Tā ir loģiska reakcija, kuras pamatā līdzjūtība un emocijas, jo dienests rit grūtos apstākļos un uz karavīriem nereti arī šauj. Taču mums, Latvijai, nav nekā drošāka, nekādu citu spēcīgāku garantiju kā tikai NATO lietussargs un dalība Eiropas valstu saimē.
– Tomēr nedrošības un nestabilitātes sajūtas Latvijā pastāv. Vai jūs, politiķis, to skaidrojat vairāk ar ārējiem vai iekšējiem cēloņiem?
– Jā. Īpaši tagad, kad Latvijā ir ekonomiskā lejupslīde, sociālā neapmierinātība. Pirmkārt tā ir pašu nespēja turēt valsti un veidot pragmatisku, mērķorientētu tautsaimniecību, kas prognozē un pārvar pārspriedzes un krīzes, kas nāk no ārpuses. Tagad valdība attaisnojas, ka esam nonākuši globālās saimniecības depresijas varā. Pie varas esošai koalīcijai pasaules krīze ir īsts glābšanas riņķis! Nu ir iespēja attaisnoties – pie visa vainīgi ārējie apstākļi! Atcerēsimies, ka inflāciju koalīcijas valdības pieļāva vairāku gadu garumā. Gadiem netika sekmēta eksportspējīgas produkcijas ražošana, zinātnes un tehnikas sasniegumu ieviešanas stimulēšana, izglītības sistēma uzņēmējiem negatavo atbilstošus speciālistus. Šie darbi taču nav pašu paveikti!?... Valdības ir laiski vadījušas dienas tā vietā, lai smagā darbā attīstītu konkurētspējīgus, pieprasītus Latvijas produktus. Valdības mārketinga, eksporta atbalsta vietā bijusi paļāvība uz klasisko lielvalstu pieeju – "tirgus pats visu atrisinās". Mēs taču esam maza valsts. Tādējādi ražošanas attīstībai, darba vietu radīšanai nepieciešamie līdzekļi izniekoti patēriņam un vieglas, ātras peļņas gūšanai.
– Tagad taču apsver un stāsta no rīta līdz vakaram: vajag atbalstīt eksportu. Vajag samazināt uzblīdušo pārvaldes aparātu. Vajag atbalstīt tos, kas pelna, nevis tikai tērē. Tagad pat aizņemsies miljardus, lai visu sekmētu un palīdzētu no maza līdz lielam uzņēmējam.
– Neaizmirsīsim, to saka tā pati koalīcija, kas solīja "treknos gadus", bet neielika tautsaimniecībai stingrus pamatus. Nespēja dzēst inflācijas ugunsgrēku bija skaidra pazīme. Pirms pusotra gada, vēl pārstāvot koalīcijas partiju "TB"/LNNK, vērsu uzmanību, ka inflācija, tas ir, valdība izlaupa iedzīvotāju kabatas! Taču tiku nominēts kā populists, kā koalīcijas grāvējs, tiku politiski publiski sodīts! Valdības neklausījās ne manos, ne cienījamāku ekspertu brīdinājumos. Laikam stipri ticēja, ka "stabilitātes garants" tiešām ir Kalvītis. Un tagad. Vai varam uzticēties tiem, kas izniekoja iepriekšējo laiku, notrallināja līdzekļus un nu jau atkal gatavi ņemt liekus 5 miljardus klāt? Cik prasmīgi viņi iztērēs šos līdzekļus? Man šiem vīriem uzticības nav. Kur ir precīzs aprēķins, līdzekļu mērķtiecīgas izmantošanas plāns? Tāda nav. Uz to, ka piezemēšanās būs smagāka, nekā to gaida valdība, Pilsoniskā savienība vērsa uzmanību paziņojumā jau vasarā. Labi, nevēlējās klausīties opozīcijā, bet kāpēc "nedzirdēja" LB prezidentu, neatkarīgus un ārzemju ekspertus? Premjeram jau tobrīd vajadzēja prasīt savilkt jostas, tad nebūtu kā tagad, kad pat FM grābj, ko vēl var pagūt, izmaksā prēmijas, kad izsludināta maksimālā taupība. Diemžēl – klupšus krišus viss notiek.
– Vai pamanāms, ka paņemtie 2 – 5 miljardi eiro no SVF kaut kādā veidā iezīmē ceļu uz izaugsmi?
– Par nākotni valdība runā, bet tās vārdā konkrētus pasākumus neveic. Tā dara tikai vienu – cīnās par izdzīvošanu. Arī liekie miljardi tiek prasīti, tikai lai nodrošinātos sliktākajam scenārijam. Gatavojas izvilkt slīkstošos, līdzīgi kā "Parex banku", ja tie masveidā iet zem ūdens. Šī aizņemšanas ir sekas – labajos gados nav izveidots rezerves fonds nebaltām dienām. Kaimiņi igauņi to ir spējuši.
– Kristovska kungs, tomēr nav saprotama viena lieta. Visi sten, elš un pūš "pie skapja nešanas". Visi taču piekrīt, ka jāievieš inovatīvā un vēl nezin kāda domāšana, ka jāmēģina skatīties desmit gadus uz priekšu, nevis tikai jācīnās ar šodienas grūtībām, un neviens nenoliedz izglītības, progresa nozīmi. Bet kad kaut kas sāks kustēties un kurš šo "skapi" izkustinās no vietas? Var mest skatus Ekonomikas ministrijas virzienā, bet viena iestāde taču nevarēs būt par vilcēju.
– To, kas izveidojies Latvijā, nevar atzīt par taisnīgu, tirgu rosinošu ekonomiku. Pastāv klanu sistēma, kuras augšgalā ir politiskā spice, un tālāk tā pārņēmusi būvētājus, ražotājus, tikpat kā jebkuru biznesu. Visi ir sadalīti "mūsējos" un "jūsējos". Ja piederi pie mūsējiem, tad tev dod iespēju piedalīties oligarhu kontrolētajā "tirgus" ekonomikā, bet, ja nepiederi klanam, tad pats vainīgs un grimsti. Tā sabiedrības radošais prāts un potenciāls tiek ierobežots. Tikai brīva, taisnīga konkurence var būt bāze, no kurienes nāk plašs inovatīvu produktu klāsts. Pašreiz viss ir stipri izkropļots.
E. Līcītis: – Gandrīz izklausās pēc mafijas raksturojuma.
– Es nereti laikrakstos, arī jūsējā, tā arī esmu lasījis, ka valsts ir nozagta. Šādu teicienu lieto sabiedrībā. Tātad tam ir savs pamats.
– Tas nav laikrakstu, bet, šķiet, Pasaules Bankas pētījums un secinājums pirms dažiem gadiem.
– Tātad pietiekami autoritatīvs secinājums no ārpuses. Var attraukt, ko šie ārzemnieki saprot, bet to pašu uzrāda arī vietējie sabiedrības veselības "monitoringi". Kāpēc cilvēki gāja Doma laukumā ar lietussargiem? Kāpēc dibina virkni jaunu partiju, ieskaitot Pilsonisko savienību? Tāpēc, ka ir ļoti spēcīgas sajūtas, ka jāmaina esošā pārvalde valstī. Politiķi nedrīkst gadiem sēdēt Saeimā, valdībā un imitēt darbību. Man šķiet, ka tagad sabiedrībai sevišķi jāuzmana, kas notiks ar "Parex banku" un ar milzīgo naudas summu, ko valdība grasās aizņemties. Lai valdība pārliecinātu sabiedrību, opozīciju, lai tā iemantotu uzticību, uzraudzībā pieklātos aicināt ekspertus, pārstāvjus, speciālistus, kam sabiedrība tic. Jāveido sava veida neatkarīgo ekspertu uzraudzības grupa.
– "Parex banku" pārvalda bankas padome. Tur priekšgalā ir novietots Tautas partijas speciālists Bičevskis no Finanšu ministrijas, un lūkosim, kuri sekos par locekļiem. Jūs taču saprotat, ka viens pārstāvēs Šlesera partiju, viens būs tēvzemietis un viens zemnieks.
– Tieši otrādi, vislabāk būtu padomē turēt ar partijām nesaistītus ekonomikas, finanšu profesionāļus. Bet baumo, ka vēl pirms pārņemšanas "Parex banku" apstaigājis Andris Šķēle. Taču par Godmaņa un Slaktera kungu ietaisītajiem parādiem maksās Latvijas tauta. Valdība nedrīkst runāt pusvārdiem, bēdzināt informāciju, sak, tas arī ir vispareizākais, ka tauta, opozīcija neko neuzzina.
V. Krustiņš: – Bruņotajiem spēkiem pēdējā laikā izskan daudzi pārmetumi un patiešām – notiek nepatīkami atgadījumi. Sasit automašīnas, iebrauc kokā, aptīra noliktavas. Tomēr es gribu drusku aizstāvēt BS augstākos militāros vadītājus, jo man liekas, ka armijā nav stingras, dzelžainas disciplīnas. Apkārtējā liberālisma apstākļos tā paslīdējusi. Vai komandieris var atbildēt par katru kokā braucēju?
Ģ. Kristovskis: – Kopš aizgāju no aizsardzības ministra amata, esmu centies godprātīgi stāvēt malā un nepārmest pēctečiem, lai arī man šķitis, ka viņi varēja rīkoties citādi. Ar disciplīnas pārkāpumiem ir sava veida paradokss, jo mūsu karavīri nav slikti sagatavoti profesionāļi. Savu varēšanu viņi apliecina bīstamos kauju laukos, operācijās, sacenšoties ar amerikāņu un citu NATO zemju karavīriem. Zināmas sekas armijā atstājis tas faktors, ka veselā paaudzē mums nav bijis pašiem savu virsnieku, bet tiem, kuri "mantoti" no PSRS laiku armijas, ir attiecīga pieredzes bagāža. Tas pat nav pārmetums. Trūcis virsnieku, kuri visu dienestu spēj noturēt tādā kvalitātē, ka reglamenta ievērošana, disciplīna, armijas cilvēku autoritātes celšana ir jautājums nr. 1. Komandieru pirmajām rūpēm jābūt par karavīru drošību. Šāda filozofija negrib iesakņoties. Ja karavīri jūt, ka komandieris ar savu piemēru ir arī viņu iedvesmas avots, tad ir rezultāts, viņi komandieriem vēlas līdzināties. Ja tā nav, tad zūd motivācija dienēt ar augstāko atbildības izjūtu un labāko kvalitāti.
– Vai tad ir pareizi bakstīt augstākos komandierus par katru apakšnieku neizdarību un kļūdu? Mums taču nemaz nav tik daudz teicamu militāro profesionāļu, ar kuriem aizpildīt amatus.
– "Uztraukumi" ap armiju liecina, ka sabiedrība vēlas sagaidīt ko vairāk no šīs institūcijas. Apziņa, ka tur dienē Latvijas uzticamākie dēli, rada drošības un pašapziņas izjūtu. Varbūt jāsagaida viens izcils augstākais virsnieks – nākamais komandieris, kurš spēj nostādīt dienestu tādā līmenī, ka ir, kam līdzināties, ka vecāki labprāt gribētu, lai dienās bērns izvēlētos militāru profesiju. Arī tagad komandieri ir pieteikuši savas prasības, bet, ja rodas viena, otra, trešā problēma, tad acīmredzot tās tiek ignorētas.
– Varbūt jāsagaida izcils aizsardzības ministrs? Vai Veldres kungs pareizi reaģē uz notiekošo, un vai viņš par daudz nebaksta militāros priekšniekus?
– Spriediet paši. Tikko ministrs Veldre taupības nolūkos ieteicis NBS spēku štābu apvienošanu, kas varētu būt apsveicami, taču šokējoši, ja "reformētājs" uzskata, ka to varētu izdarīt līdz 2012. gadam. Ja runā par reformu kā spiestu lietu, lūdzu, izpildiet to viena gada laikā! To ir iespējams izdarīt dažu mēnešu laikā. Kāds 2012. gads!?
– Atgriezīsimies, Kristovska kungs, pie iekšējās drošības jautājuma. Amerikas latvieši liecinājuši, ka 90. gados viņiem šķitis, ka Latvijā vairāk iedibina latviskumu nekā tagad. Kad jautāju, vai iezīmējas kurss uz pārkrievošanu, viņi atbild apstiprinoši. Tāpat reitingos nostiprinās uz Krieviju orientētā "Saskaņas centra" partija. Vai es ar to pārspīlēju?
– Nedomāju, ka pārspīlējat. Pilsoniskā savienība rīkoja konferenci par topošo likumprojektu par TV un radio jomu. Ir skaidrs, ka likumprojekta autori pirmkārt rūpējas par konkurenci un citiem komerciāliem aspektiem, bet nerunā par ideoloģiju un ekrānos notiekošo smadzeņu skalošanu. Dažkārt tā ir pretvalstiska! Kaut ko mainīt var tikai politiķi. Taču politika ir tiktāl degradējusies, ka valda uzskats – politiķus nedrīkst laist ne tuvu plašsaziņas līdzekļiem, lai tie spētu saglabāt neatkarību. Taču, no otras puses raugoties, politiķiem vajadzētu būt spējīgiem piedāvāt kaut kādu valstisku ideoloģiju, vērtības, kas savā darbā varētu izmantot arī TV un radio, lai oponētu tai apšaubāmai ideoloģijai, kas pienāk pa kabeļiem vai citādā "ēterā" un presē. Pašreiz katrs izvērš "savu" ideoloģiju. Krievu avīzes nereti izvēršas ar apšaubāmu aģitāciju no Krievijas, no Kremļa, bet tam valsts nepretojas. Valsts vājums? Bet Latvija nedrīkst atstāt ideoloģiju pašplūsmā. Krietnu laiku augsto naftas cenu dēļ Krievijai klājās visai labi. Bija sasniegumi biznesā, sportā, zīmes, ka valsts zeļ un plaukst. Nav brīnums, ka pat tad, ja demokrātija iet mazumā, daudzi vērsa skatienu uz kaimiņvalsti un iezīmēja politiku tās karoga krāsā. Krievijā daudzi tā arī vēlētos redzēt Latviju – uz ceļiem nospiestu, kur paņemts un savākts viss, ko tik var paņemt. Uz šā fona viņi augstsirdīgi veidotu saimnieciskās un politiskās attiecības pēc saviem noteikumiem. Tas ir liels izaicinājums Latvijas vadītājiem pastāvēt uz savu, nepiekāpties Krievijas diktātam. Krievu valodas dominance Latvijā diemžēl joprojām ir ievērojama. Valdības nepaveikto paveic sveša ideoloģija. Ko es varu teikt? Latvijas tautai jāsaņemas un jāspēj noturēt savas pozīcijas. Ja tai nebūs vadoņa, valsts prezidenta, kurš pārstāvētu un aizstāvētu mūsu vērtības, ideālus, tad…
E. Līcītis: – Atvainojiet, vai jūs teicāt "Vadoņa" ar lielo burtu?
– Ja ir viens vadonis, ir labi. Bet, ja ir "vadoņu sistēma", kas vienprātīgi strādā pareizā virzienā, tad var sākt runāt par sabiedrības kopā savilkšanu un kopīgu mērķu noteikšanu ceļā uz nākamo attīstības pakāpi.
– Cik Latvijai ir bīstami, ja nākamreiz pēc Eiroparlamenta vēlēšanām uz Briseli dotos ne tikai viena iebalsotā Ždanoka, bet vēl arī Cilevičs un citi saskaņieši? Kas notiks, ka no deviņām vietām Eiroparlamentā, teiksim, četras aizņems Maskavas ietekmei pakļautie deputāti?
– Ja tā notiks, tas būs ārkārtīgi bēdīgi Latvijai. Tad nevarēs runāt par Latvijas interešu pārstāvēšanu, bet mūžīgiem "kariņiem" no šejienes ievēlēto deputātu starpā. Ždanoka gan pārstāv kaut kādu "krievu kopienu Eiropā", un tik daudz, cik viņa plenārsēdēs aizstāv Maskavas intereses, ir sīks pīkstiens, salīdzinot ar to, kā Ždanoka stāsta, cik Latvijas valsts ir nedemokrātiska, kā ignorē minoritātes intereses, un tamlīdzīgi nomelno valsti. Ja šādu pārstāvju skaits Briseles parlamentā pieaugs, tad bazūnēšana kļūs daudzbalsīga. Saskaņietis Cilevičs, kurš būšot saraksta līderis uz vēlēšanām, ar personiskajām īpašībām, piemēram, stipri atšķiras no Ždanokas. Viņa lietoto ieroču klāsts ir daudz plašāks, gudrības vairāk, un rietumnieku "iežēlināšanā" Cilevičam varētu būt labāki panākumi.
V. Krustiņš: – Jā, mēs daudz runājam par latviskas ideoloģijas uzstādīšanu, bet kurš to liks priekšā? Neviens!
– Albērs Kamī vēl pirms Otrā pasaules kara ir teicis, ka politiku taisa cilvēki, kam nav ideālu un cildenuma. Tas apbrīnojami trāpīgi raksturo Latvijas situāciju pašreiz. Politiķi katra vārda galā mēdz piesaukt eiropeiskas vērtības un ideālus, demokrātiju un brīvu konkurenci, bet dabā tas viss notiek pavisam citādi, kaut kā "bizantiski". Mēle saka vienu, bet smadzenēs šaudās pavisam pretēja parliecība.
E. Līcītis: – Labi, jūs pats mēģināsiet sniegties pēc ideāliem, kandidēdams par Rīgas mēru no PS saraksta?
– Jā, tā izlemts. Diezgan skaidri redzams, ka labas pārvaldības ziņā Rīgas dome ir stipri liels muklājs. Pārvērtības jāsāk ar Rīgas mēra neatkarības nodrošināšanu. Viņam jābūt ievērojamai figūrai sabiedriski un ekonomikā, nevis jākļūst par amata ieņēmēju politiska tirgus ietekmē. Pilsoniskā savienība uzskata, ka pilsētas galva ir jāvēlē tiešās vēlēšanās, un viņam jādod lielāka patstāvība un pilnvaras. Mēram jābūt mazāk atkarīgam no domes "tirdziņa" un pavisam neatkarīgam no tā, ka par šā posteņa ieņemšanu izlemj zooloģiskajā dārzā. Viņam četrus gadus jābūt atbildīgam tikai vēlētāju priekšā, un tad arī pilsētas attīstībai būs cita dinamika.
– Jūs aizgājāt no tēvzemiešu partijas, mezdams zibeņus, ka bijušie kolēģi vēlas tikai ērti iekārtoties pie varas un dabūt cilvēkus pie siles valsts vai pašvaldību uzņēmumu padomēs. Vai paši, tiekot pie varas, uzreiz nedzīsiet prom vecos sēdētājus un – tūlīt siltajās vietiņās iekšā?
– Nē, mēs esam par profesionālu pārvaldi šajos uzņēmumos. Jāatceļ princips, ka tās ir siltumnīcas caurkritušiem politiķiem un partiju draudziņiem. Jūs taču redzat, ka tagad politiķi pat neiedrošinās prasīt padomēs sēdošo darba rezultātus. Kā tu tos aizskarsi, ja tas taču ir tavs partijas biedrs vai koalīcijas partijnieks. Citādi konkurentu vadoņi tūlīt kritīs krāgā tavējiem. Un tā bez gala. Nav ne rezultātu, ne atbildības.
V. Krustiņš: – Ievērojot Andrējeva kga personisko prestižu, man tomēr jāpavaicā, kā jūs komentējat viņa aiziešanu no Pirmās partijas/"Latvijas ceļa"?
– Teikšu, kā ir, pa šiem gadiem kopā dodoties uz Briseli, Strasbūru, esam mijuši domas ar Andrējeva kungu. Man viņa lēmums nenāca kā pārsteigums. Viņš ir viens no godavīriem, kādi mums politikā reti sastopami. Nereti Andrējeva viedoklis par to, kā attīstās mūsu valsts, ir bijis ļoti kritisks.
– Viņa izvēli tātad nevar izskaidrot ar veselības stāvokli, kā pasteidzās aizbildināties Ainārs Šlesers?
– Cik man zināms, Georga Andrējeva veselība ir tīri laba.
– Jūs bijāt Tautas frontē kopā ar Ivaru Godmani. Vai viņš stipri pārvērties 20 gadu garumā? Kā var būt, ka Godmanis atļauj vienam valdības loceklim Šleseram paust ne tikai premjeram, bet Saeimas vairākumam pretēju viedokli, piemēram, Gruzijas jautājumā? Kāpēc premjers izliekas neredzam citus nesmukumus?
– Jā… Tas liecina, cik politika ir liela kompromisu māksla un arī vājums.
