Čehijā publicē bijušo slepeno dienestu ziņotāju un virsnieku vārdus
Pagātnes pētīšanā jāiet uz priekšu, attīrot vēsturi no puspatiesības un melu uzslāņojuma, saka Pāvels Žačeks, Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūta direktors. Ar P. Žačeku tikāmies Briselē, kur pēc Čehijas prezidentūras iniciatīvas Eiropas Parlamentā notika debates "Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem". P. Žačeks un viņa vadītais institūts bija viens no šo debašu pīlāriem.
Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūts sācis darbu šā gada sākumā, un paveiktā ir daudz: izstādes, publikācijas, konferences, darbs ar jaunatni. Institūtu veido divas iestādes – pētniecības institūts un arhīvs, kas glabā StB (St?tn? bezpečnost) – bijušā valsts drošības dienesta (VDK līdzinieka) – dokumentus.
– Gads nav ilgs laiks, tomēr vaicāšu, cik lielā mērā izdevies sabiedrībā radīt izpratni par komunisma patieso dabu?
P. Žačeks: – Uzreiz gribu teikt, ka Čehijā tas ir jūtīgs un politisks jautājums. Pagātnes izvērtēšanas procesu ļoti ietekmējusi politiskā situācija un politiķu viedokļi. Čehijas parlamentā joprojām ir visai stipra komunistiskā partija, un daļēji viņu pozīciju atbalsta arī viņu vēlētāji. Komunistiskā partija netika aizliegta, un tai ļāva startēt pirmajās brīvajās vēlēšanās 1990. gadā. Pēc komunistiskā režīma krišanas mēs cenšamies sabiedrībā rosināt diskusijas par komunismu, cenšamies izskaidrot pagātni: to, kas valstī notika līdz 1990. gadam gan no vēsturiskā, gan morālā viedokļa. Pagātnes izvērtēšana nav ātrs process, un Čehija ir viena no pēdējām valstīm, kas izveidojusi totalitāro režīmu pētīšanas institūtu, – pēc Vācijas, Polijas, Slovākijas, Rumānijas, Ungārijas…
Čehijā joprojām aktīvi darbojas tie reformkomunisti un viņu idejiskie atbalstītāji, kas savulaik iestājās par "Prāgas pavasara" idejām. Te rodas pretruna: sociālisms "pēc padomju parauga" un "ar cilvēcīgu seju" – tas bija nesavienojami. Mēs zinām, kas notika pirms 1968. gadā un piecdesmitajos gados, cik stiprs bija komunistiskais režīms Čehoslovākijā padomju atbalsta dēļ. Šodien mums ir vairāk informācijas par pašiem tā dēvētajiem reformkomunistiem, kuri patiesībā iestājās pret demokratizāciju. Tā ka uz 1968. gada notikumiem jāskatās bez rozā brillēm.
Politieslodzītie, kas piecdesmitajos gados tika ieslodzīti cietumos vai kuriem bija piespriests noteikts laiks darba nometnēs, uz komunismu raugās ar citu skatienu nekā šodienas komunisti – tie, kuri savulaik palīdzēja celt prettautisku režīmu, bet šodien runā par demokrātiju… Tā kā te ir arī morāla problēma: trīskārtēja vai vairākkārtēja "mēteļa apmešana" uz otru pusi, pieskaņojoties valdošajiem vējiem. Viņu pozīciju var salīdzināt ar politisko cietumnieku ikdienu, kuri iestājās pret komunistisko režīmu arī pēc vajāšanām, arī pēc tam, kad bija izcietuši cietumsodus, un viņi čehu sabiedrībai uzdod jautājumu: kā jūs varat uzticēties šiem politiķiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri metuši ādas vairākas reizes pēc kārtas? Tā ka Čehijas sabiedrībā vēl notiek cīņa par morālo attīrīšanos un arī par to, lai pagātni attīrītu no nepatiesības un melu uzslāņojumiem.
– Tad ir nepieciešami spēcīgi morālie līderi. Vāclavs Havels ir bijušais politieslodzītais, kurš kļuva par valsts prezidentu. Vai viņa balss arī šodien ir stipra?
– Vāclavs Havels ir ievērojams cilvēks, ar savu īpašu lomu un nopelniem valsts vēsturē. Tomēr, kad viņš kļuva par prezidentu, Havels, manuprāt, vēsturiskās patiesības atjaunošanā izdarīja mazāk, nekā būtu varējis paveikt. Viņš varēja vairāk rīkoties saistībā ar komunistisko partiju, bet politisku iemeslu dēļ viņš to nedarīja. Lielā mērā arī tāpēc mēs Čehijā joprojām cīnāmies ar komunistiskās pagātnes sekām… Piemēram, Lustrācijas likums. Vairāku starptautisko institūciju pārstāvjiem, piemēram, tas šķita dīvaini, jo viņi nesaprata, kāpēc mums Čehijā vajadzētu veikt šādu procesu. Cilvēki, kuri nāk no Rietumu sabiedrības, nespēja īsti izprast, kādas problēmas atjaunotā valstī var radīt cilvēki, kas savulaik strādājuši komunistiskā režīma labā.
Čehija bija viena no pirmajām valstīm, kas sāka veikt lustrāciju. Vācija pieņēma Lustrācijas likumu pusotru mēnesi pēc Čehijas. Čehijas Lustrācijas likums paredz, ka personas, kas bijušas kompartijas nomenklatūrā, kā arī bijušā valsts drošības dienesta StB aģenti, informatori un virsnieki, nedrīkst ieņemt virkni svarīgu amatu.
– Kādi tieši ir amatu aizliegumi?
– Lustrācijas likums tika pieņemts, lai valsts varētu beidzot atvadīties no komunistiskā režīma. Likums neparedzēja nevienu bijušo StB virsnieku vai aģentu tiesāt, ieslodzīt vai jelkā sodīt; tas tikai liedza viņiem ieņemt augstus amatus. Piemēram, viņi šodienas Čehijā nedrīkst būt armijas pulkveži un ģenerāļi, nedrīkst strādāt valsts pārvaldes augstākajos amatos, piemēram, vadīt valsts banku, strādāt par ģenerālprokuroru, augstskolu rektoriem… Tajā pašā laikā likums šiem cilvēkiem neliedz strādāt, piemēram, valsts bankā kādā zemākā amatā. Jāpiebilst, likums tika rakstīts laikā, kad praktiski visas būtiskākās dzīves sfēras atradās valsts pārraudzībā, un kopš pieņemšanas nav grozīts, tāpēc tas neskar privāto sektoru.
– Vai, piemēram, bijušā drošības dienesta StB ziņotāji un slepenpolicijas virsnieki var būt parlamenta deputāti?
– Tas ir politisks jautājums un katras partijas ziņā. Ir partijas, kurās iestājoties to biedriem jādod paraksts, ka viņi nav strādājuši komunistiskās varas slepeno dienestu labā un bijuši kompartijas nomenklatūrā.
Saistībā ar komunistisko partiju situācija ir ļoti īpatnēja. Ir publiskota informācija, ka kāds tās biedrs savulaik bijis komunistu spiegošanas dienesta ziņotājs, turklāt daļa viņa aģenta lietas ir publicēta. Neraugoties uz to, viņš joprojām ir partijā…
– Kā bijušā slepenā dienesta StB kadru darbinieku un ziņotāju vārdi Čehijā tiek publicēti?
– Vispirms tika publicēti ziņotāju un aģentu vārdi. Informācija par viņiem ievietota institūta interneta vietnē – ar īstajiem vārdiem, uzvārdiem un fotogrāfijām. Tagad notiek darbs, lai tiktu publicēti arī dienesta darbinieku vārdi.
– Vai aģenta vārdu sabiedrībai paziņo arī tad, ja šī persona piesakās attiecīgajās institūcijās un ir gatava stāstīt par savu aģenta darbību?
– Jāsaka, ir arī gadījumi, kad kāda aģenta vārds netiek publiskots, bet šo lēmumu pieņem, balstoties uz lietas izvērtēšanu. Tomēr cilvēka gatavība stāstīt par savām kādreizējām gaitām nenozīmē "grēku atlaidi" – viņa vārdu publiskos jebkurā gadījumā.
– Cik zināms, sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām ir ļoti dažāda: no atzinīgas līdz zobu griešanai.
– Kad sākām šo publiskošanas procesu, par to ļoti interesējās mediji. Bija diskusijas par tā laika notikumiem, personām. Tagad, kad izveidots Totalitāro režīmu pētīšanas institūts, tiek gaidīts, lai mēs medijiem visu informāciju pasniedzam gatavu, kā uz paplātes, un virkne rakstu un tēmu, kas tika sāktas, šķiet, palika nepabeigtas. Cilvēki, kas atbalsta institūtu, atzīst, ka šis pagātnes izvērtēšanas process sācies par vēlu – teju 20 gadus pēc komunistiskā režīma krišanas. Bet labāk vēlu nekā nekad. Ir skaidrs, ka šis iesāktais process jāturpina un jāiet uz priekšu.
Saistībā ar šo aģentu vārdu publiskošanu Čehijā notika apspriedes ar iestādi, kas rūpējas par personu datu aizsardzību. Viņu atbilde bija šāda: šīs personas savulaik strādājušas pretēji sabiedrības interesēm, un, ja vien netiek publiskota informācija, piemēram, par viņu ģimenēm vai informācija, kurai nav sakara ar viņu darbību StB, tad viss ir kārtībā. Protams, daži materiāli ir slepeni arī šodien, bet to ir ļoti maz. Tomēr ir īpaši gadījumi, kad nolemts neatklāt kādu noteiktu informāciju.
– Latvijā bieži dzirdēts arguments: jā, parakstījās, bet – "neziņoja, nesadarbojās!". Vai arī "ziņoja niekus".
– Ja kāda persona ir parakstījusi vienošanos, ka "strādās slepeno dienestu labā", tad to var dažādi tulkot. Daži izdarīja maz ļaunuma, daži – nemaz, bet citi iesaistījās lielās StB operācijās. Otra problēma: intervējot cilvēkus un apkopojot atmiņas par to, kas notika pagātnē, jāsecina, ka daļa saka nepatiesību vai melo. Rodas jautājums: kuram un cik daudz katram no viņiem var ticēt? Cik daudz viņi vēlas atcerēties?
Strādājot Čehijas Totalitārisma noziegumu izmeklēšanas un dokumentēšanas centrā, es runāju ar StB bijušajiem darbiniekiem un zinu, ka viņi bija profesionāļi un nav aizmirsuši to, ko darīja piecdesmitajos gados. Bet par to īsti runāt viņi nevēlas. Toties var pastāstīt par to, ko darījuši citi viņu biedri, piemēram, par nelegālām operācijām, PSRS padomniekiem. Ir dāmas, kas nevēlas stāstīt par to, kā savulaik spīdzinājušas cilvēkus. Tikai ļoti nedaudzi ir teikuši, ka stāstīšot visu, kā bijis, jo gribot parādīt, kāds patiesībā bijis režīms, kuram viņi kalpojuši.
– Šodien bijušie StB virsnieki veido kopīgus biznesa projektus ar bijušajiem VDK virsniekiem. Vai, jūsuprāt, tas nerada draudus valsts drošībai?
– Manuprāt, tā ir bijušo postkomunistisko valstu kopēja problēma, un ir jautājums: vai tika izdarīts viss, ko būtu vajadzējis darīt pēc 1990. gada? Piemēram, bijušais VFR valdības pilnvarotais "Stasi" lietās Joahims Gauka brīnījies, kā tas iespējams, ka tad, kad valstī ir sabrukums, bijušie "Stasi" vīri braukā lepnos auto, ekskluzīvi ģērbušies? Pretizlūkošanas dienestam bija sadarbība ar padomju VDK, un šie vīri darbību privātajā sektorā varēja sākt ļoti strauji. Daudziem bijušajiem StB vīriem ir biznesa kontakti ar Krieviju. Citi no bijušajiem StB darbiniekiem sāka sadarbību ar Rietumu uzņēmumu Čehijas filiālēm. Laikam rietumnieku izpratnē viņi bija īstie, kas var palīdzēt "nokārtot lietas", cilvēki ar pazīšanos noteiktās aprindās.
Vienam no bijušajiem StB izlūkošanas aģentiem, kurš aizgājis biznesā, – Pāvelam Minarikam pirms dažām dienām tiesa piesprieda četrarpus gadu ieslodzījuma. (Čehijas prese raksta, ka pēc 1989. gada Minariks bija sācis biznesu kopā ar diviem saviem draugiem no KGB laikiem. Viņš apsūdzēts par paša piegādātās kravas ļaunprātīgu sadedzināšanu Ukrainā. Krava bijusi apdrošināta par summu, kas vairākkārt pārsniedz tās vērtību. Tiek ziņots, ka 1969. gadā Minariks centies "Radio Brīvā Eiropa" sarīkot sprādzienu. – I. M.) Tā ka ne visi šie biznesa projekti ir sekmīgi.
Tomēr ir skaidrs, ka daudziem bijušajiem StB virsniekiem un aģentiem nepatīk demokrātija, viņi neatbalsta konstitucionālo kārtību, iebilda pret stāšanos ES un NATO. Šo naidu viņi sarunās nespēj noslēpt. Ir skaidrs: ja viņiem būs iespēja kaut ko darīt pret jaunajām valsts struktūrām, tad viņi to darīs.
