"Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās kultūras ministrs INTS DĀLDERIS, viņu par kultūru pārmaiņu laikā iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Monika Zīle, Vita Krauja un Linda Kusiņa.
V. Krustiņš: – Atšķirībā no citiem ministriem, kuriem ir krīzes un vaimanas, ar jums varētu būt tāda patīkama saruna – Latvijas kultūrā vismaz es krīzi nejūtu. Opera darbojas pilnā sparā, teātri esot pilni pat diezgan sliktās lugās. Gleznu skaits, kuras ražojam katru dienu, nav samazinājies, koncertu skaits nerūk. Tas mani iepriecina, un Dāldera kungam būs, es iedomājos, sākt ar vārdiem: "Mums nekā netrūkst."
– Tik vienkārša tā lieta nav, bet par pēdējos gados panākto tiešām varam lepoties. Tikko nāku no tikšanās ar Grieķijas vēstnieci, un viņa atzina, ka lai nu kas, bet māksla un kultūra Latvijā ir. Viņa strādājusi ar kultūras ievirzi slavenās Eiropas valstīs – Čehijā un Vācijā, bet atzīst, ka mēs esam augstākā līmenī. Sacīju, ka ņemšu viņu līdzi uz Ministru kabinetu, lai mūs atbalsta un palīdz arī finanšu ministram ieskaidrot: kultūra ir mūsu nācijas izdzīvošanas pamats, mūsu šā brīža galvenā vērtība. Sevišķi pēdējos gados esam tikuši ārā no bārenītes statusa, un man šobrīd jābūt tam stiprajam balstam, lai pārmaiņās, kuras briest valstī, mēs nepazaudētu labo.
– Es, piemēram, biju ļoti aizkustināts, skatoties Ziemassvētku koncertu Vīnē, kur uzstājās Elīna Garanča. Tātad mums ir eksportspējīgi solisti.
– Patiesībā tiešām vienīgais eksportspējīgais un pasaulē pazīstamais produkts šobrīd ir Latvijas mūzika. Ņujorkas Metropolitēnā patlaban ir pilnīga latviešu solistu invāzija; pārdotākais akadēmiskās mūzikas disks Eiropā šomēnes ir Elīnas Garančas jaunais ieraksts. Es uzskatu, cilvēku ziņā tik mazai valstij un kultūrai tas ir milzīgs sasniegums, ļoti būtiski, lai mēs par to runātu un saprastu, ko pazīstamība var dot valsts reklamēšanai. Manuprāt, tā nav pietiekami izmantota.
Iespējams, pazīstamība neienes naudu tiešā veidā, bet rada priekšstatu, ka šeit ir kulturāla vide, tātad te var investēt. Kultūra ir ekonomikas sastāvdaļa – šī ķēdīte jāsaprot, jo nekā cita mums īsti patlaban nav. Varbūt ģeogrāfiskais stāvoklis, bet arī to nevar tik viegli pārdot kā Grieķijas gandrīz pusotru tūkstoti salu...
– Tagad ministram kaut kas jāpasaka arī par māksliniekiem, citādi viņi jutīsies nenovērtēti...
– Mana pirmā vizīte no trim mākslas augstskolām bija Latvijas Mākslas akadēmijā. Neesmu liels eksperts, bet par to, ka līmenis visnotaļ labs, liecina gan tas, ka ārzemju studenti ERASMUS ietvaros ļoti labprāt brauc šurp studēt, gan arī tas, ka mūsu pašu beidzēji paliek profesionāli strādāt šajās jomās.
To nevar teikt par visām mūsu mākslas augstskolām, teiksim, Mūzikas akadēmiju, kur pats strādāju. Arī, ja runājam par vidējo kultūrizglītības līmeni, mums jāpārvērtē ieguldīto līdzekļu efektivitāte. Mans uzskats: tieši tagad jāizšķiras un kultūrā jāatbalsta tikai visprofesionālākais, neapšaubāmi kvalitatīvais.
Manuprāt, tuvākās nedēļas ne tikai mūsu ministrijā, bet visā valstī būs ārkārtīgi izšķirošas, jāpārvērtē pilnīgi viss, ko valsts atbalsta, arī kultūrā. Tā ir liela atbildība, ļoti smagi lēmumi, kuriem jābūt pamatotiem, izsvērtiem un tajā pašā laikā straujiem. Šobrīd esam skaitļus sarēķinājuši matemātiski, tagad sāksim skatīties detaļās: cik ir naudas un kādas funkcijas varam nodrošināt. Ne vairs tā, ka institūcija darbojas, tādēļ jāfinansē.
– Tomēr jāsāk, es tā atļaujos domāt, ar izsvēršanu, kas mums vērtīgs, kas tiešām vajadzīgs. Ja sakāt, ka mūsu mūzika var iziet pasaulē, tad tomēr būs jāizvēlas, uz kuru kārti liekam, citādi man bail, ka notiks atkal tā: "Man ar' drusciņ!"
– Prioritātes, es uzskatu, vispirms ir institūcijas, kas raksturo valsti un bez kurām mēs iztikt nevaram, – iestādes, kurām vārds "nacionāls" ielikts nosaukumā. Protams, trīs augstskolas. Arī nemateriālais mantojums. Kaut gan šajā jomā briest diezgan lielas pārmaiņas, tas noteikti nepieciešams nacionālas valsts pastāvēšanai. Citādi valsts pārvēršas vienkārši par teritoriju, kurā dzīvo kaut kādi cilvēki.
– Kas tā nemateriālā, netveramā kultūra ir? Tur jau, redz, vecās tantiņas visu sakrāja, entuziasti pierakstīja, nekādi direktori un asociācijas, un aģentūras nebija vajadzīgas... Tā kultūras daļa mums jau apsaimniekota.
– Te laikam nepiekritīšu. Mūsu tautas kultūras vērtība ir – tā vienmēr attīstījusies. Ja novelkam robežu, aiz kuras tā vairs nenotiek, zaudējam visu latvisko. Es domāju, pašdarbības kori un deju tradīcija – tas, ko cilvēki dara savā nosacīti brīvajā laikā, – ir ļoti būtiski. Arī Grieķijas vēstniece teica: pārsteidzoši, ka jums folkloras jomā ir tik daudz dzīvas darbības, jo Eiropā tā palikusi muzejos, tantiņu pūralādēs sakrāta, un visi palaikam atnāk paskatīties. No šīs dzīvās tradīcijas nāk jaunie talanti, kuri pēc tam kļūst pazīstami pasaulē...
– Pareizi, ministr, es jums pilnīgi piekrītu, tikai nedomāju, ka tam vajag taisīt īpašu aģentūru. Mūsu valsts tagadējā stāvoklī tādas nevar būt, tāpēc pie mazākās iespējas – likvidēt! Palasiet romānu "Rīga", cik toreiz rubļu tika izdots Pirmo dziesmu svētku rīkošanai, cik diriģentiem maksāja.
– Tur jums zināma taisnība, man arī nav pie sirds padomju laika tradīcija, kad metodiskās iestādes tika liktas viena uz otras, un tad atkal bija vajadzīga iestāde, kura tās pārvalda. Taču administratīvais mehānisms bija izveidots, tajā strādāja visnotaļ cienījami cilvēki, un mums neatkarības laikā bija grūti ko likvidēt.
Visur Eiropā, kuras labklājību mēs tā vēlamies, pašdarbību tomēr finansē cilvēki paši, valsts vai pašvaldība iesaistās minimāli, iespējams, tikai ar telpu nodrošinājumu. Atalgojums diriģentiem no valsts budžeta praktiski nekur netiek maksāts. Nesaku, ka tieši tā jābūt, taču mums jāzina, kā notiek citur, un saprātīgi jāsakārto sistēma.
– Bet man arī tagad nav iebildumu, ka jūs nodibināt Dziesmu svētku komiteju, pat teikšu, lai valsts pieliek naudu rajonu diriģentiem. Ir gan iebildumi pret to ārkārtīgi izplūdušo nemateriālo kultūru. Es kā pilsonis taču drīkstu iebilst...
– Neapšaubāmi. Katrā ziņā tas ir viens no ieteikumiem, ko mēs ņemsim vērā trakajā laikā, kas mums gaidāms.
– Mēs bijām pazīstami un, cerams, vēl tiksimies ar bijušo kultūras ministri – viņa bija ļoti strikta nacionālas kultūras aizstāve, norobežojoties no visādiem multikulturālismiem. Tajā ziņā bija stingra, patīkama dāma. Kāda ir jūsu nostāja?
– Šajā jomā mans viedoklis noteikti sakrīt ar Demakovas kundzi, ja nav vēl stingrāks. Ja šīs valsts vārds ir Latvija, tajā dzīvo pamatnācija latvieši, tad mūsu politikai jābūt tādai, lai valsts pastāvētu un latviešu nācija tajā varētu attīstīties.
Ja skatāmies sīkāk atsevišķās sadaļās: pirmā vietā liekams kultūras mantojums, jo uzskatu, tieši dzīvais process mums ļāvis izturēt tādus pagājušā gadsimta pārbaudījumus, kas citām nācijām bijuši liktenīgi. Arī profesionālās mākslas sadaļā svarīgi parādīt skaidru atbalstu visam, kas ļauj latviešiem attīstīties kā modernai nācijai. Te runa arī par laikmetīgu mākslu un literatūru, un dramaturģiju, kur pēdējos gados diezgan grūti gājis. Tas pats par mūziku: atbalsts bijis diezgan liels, tomēr trūkst lielo formu – operas un baleta. Mans uzdevums ir raudzīties, lai arī šeit nepazūd process, jo cauri gadiem tomēr esam spējuši uzturēt lielās mākslas vērtības, kas iezīmē tautas attīstības brīžus.
– Ko jūs, ministra kungs, domājat par kultūras kanonu? Protams, manā izpratnē šis reģistrs nav pilnīgs, bet gan cenzēts attiecīgi laikmetam. Bet kā domājat to attīstīt? Izsniegt skaisti iesietu katrā nozīmīgākajā valsts iestādē, tas skaidrs, bet tālāk?
– Esmu ar to iepazinies sfērās, kas skar mani. Manuprāt, ļoti labi, ka tāds izveidots. Vienmēr būs jautājumi, kāpēc nav iekļauts viens vai otrs, bet arī tas ir dzīvs process, kuru pēc laika varam izvērtēt. Kanons ir viena no iespējām parādīt, ka piederam pasaules kultūrai.
Es domāju, pats nozīmīgākais solis būtu to iekļaut vispārizglītojošo iestāžu programmās. Tas būtu koncentrēts uzskates līdzeklis, kāda bieži pietrūkst – parādās fragmentāri viena vai otra joma, bet kopums ne. Esmu jau runājis ar mūsu kultūrizglītības speciālistiem. Protams, tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas lieta, bet mūsu cilvēki ar kolēģiem kontaktējušies un šos jautājumus pārrunājuši.
M. Zīle: – Kultūras ministri mainījušies mazāk, bet ar daudzajiem izglītības ministriem – Druvieti, Rivžu, Koķi – Demakova gan satikās, ar visiem pārrunāja, bet nekas tālāk nenotika. Izglītības saturs esot jau nostiprināts. Vai tur kas var mainīties?
– Domāju, pilnīgi noraidoša attieksme nekad nav bijusi, tikai, kā jau zinām, IZM ir sarežģīta ministrija. Mēģināsim runāt un strādāt. Ja valdības koalīcijā sapratīsim, cik tas nozīmīgi, tad to arī spēsim izdarīt.
Runājot globāli, es diemžēl šobrīd neredzu vietu, kur valdībā runāt par to, kādu īsti mēs gribam redzēt valsti. Mēs runājam, ka jāsamazina valsts izdevumu deficīts, bet tas spēcīgi ietekmēs valsts attīstību. Esmu aicinājis gan formāli, gan neformāli izdiskutēt, kādas funkcijas valsts varēs uzņemties, ko nevarēs, un skaidri cilvēkiem pateikt: skolēnu skaits uz vienu skolotāju būs tik, slimnīcu – tik. Patlaban katra ministrija kaut ko rēķina pie sevis. Neredzu skaidru vīziju valsts nākotnei. Ar ko pelnīsim naudu – vai tas būs intelektuālais potenciāls, lauksaimniecība, varbūt tranzīts, viss kopā pa drusciņai. Ja to zina, ar budžeta līdzekļiem var veidot politiku.
Pagaidām šķiet, katrs ieņēmis prātā ko citu, katrs veido politiku uz savu pusi. Domāju, no tā izriet arī visi pārējie jautājumi: ja savu valsti gribam tikai kā teritoriju, kas varbūt ir pietiekami attīstīta un bagāta, bet bez sevišķas nacionālas piederības, tad tā ir viena veida politika. Bet, ja vēlamies saglabāt nacionālu valsti, kurā cilvēki dzīvo ne tikai Rīgā, bet arī laukos, tad vajadzīga pilnīgi cita politika, arī budžeta veidošanas principos. Tas man šķiet ļoti būtisks jautājums. Saprotu, par to patlaban nav īstais laiks runāt, bet kaut kādai skaidrībai taču jābūt...
Turklāt, domāju, ne tikai valdībai un ministriem, bet visiem latviešiem kopā jāsaprot, ko īsti gribam. Tas varbūt ir viens no krīzes iemesliem: ikviens vēlējies valsti redzēt citādu, bijis patiess un gribējis labu, bet nav panākta vienošanās un nu mēs esam, kur esam. Vajadzētu mudināt cilvēkiem saprast, kas ir būtisks, svarīgs un kā mums tālāk dzīvot.
– Es domāju, jūs izklāstījāt ļoti nozīmīgu problēmu, un par to jums patiesi pienākas pateicība. Bet par izpratni: var taču raisīt diskusiju, kas cilvēkiem uz vietas šķiet svarīgs. Kāda viņiem ir vietējā kultūra, kur viņi jūtas kultūrā iesaistīti? Stāsta, kādā pagastā padomju laikā bijuši pat 15 kori un deju kolektīvi – kāds nu tas laiks bija, tāds bija, bet sev nodarbošanos katrs vēlējās atrast. Patlaban, saprotu, koru izdzīvošana šur tur ir apdraudēta. Jau tāpēc vien, ka cilvēku palicis maz.
No šā brīža jābūt Dziesmu svētku komitejai, kurā darbojas pašvaldību un valsts pārstāvis. Dziedāšana atduras arī pret materiālām lietām, un, ja tās no paša sākuma netiks pasniegtas kā valsts pasākums, tad tik vien būs, cik katrs diriģents entuziasts un ieinteresēts, un tad Dziesmu svētki kādā gadā klusi un mierīgi nomirs...
– Nav jau tā, ka komitejās nepiedalītos vietējās varas pārstāvji. Negribu aizstāvēt birokrātiskas būšanas, tomēr ļoti svarīgi, lai darbība valstī notiek koordinēti. Ja katrs darīs, kas ienāks prātā, tad Dziesmu svētki droši vien būs, bet vairs nevarēsim runāt par augsto līmeni, kad 30 000 dziedātāju vairākbalsīgi nodzied sarežģītu repertuāru.
I. Dālderis: – Mans dēls dzied "Kamēr...", viņi kopā ar Rīgas Doma zēnu kori un valsts akadēmisko kori "Latvija" nupat piedalījās Lucernas festivālā, kas šobrīd ir akadēmiskās mūzikas virsotne. Šis līmenis rodas tieši no Dziesmu svētku procesa tādēļ, ka tas nav atstāts padziedāšanas līmenī.
L. Kusiņa: – Jūs mani ļoti satraucāt, pasakot, ka jāizvērtē un jāpatur tikai visvisprofesionālākais, – gara acīm iztēlojos slēgtu Zilupes mūzikas skolu, kura tur, iespējams, palikusi gandrīz vienīgais kultūras centrs...
– Lai būtu skaidrs: valstī ir unikāls profesionālās ievirzes skolu, agrāko bērnu mūzikas skolu, tīkls, kas noteikti jāsaglabā. Tas tika arī uzsvērts kā iepriekšējās ministres prioritāte, veidojot budžetu šim gadam.
Cits jautājums par vidusskolām: tām būtu jānodrošina īsti profesionāla ievirze, bet ar šo līmeni līdz pat Mūzikas akadēmijai – to zinu pilnīgi skaidri no savas pieredzes – ir lielas problēmas. Kā Nacionālā orķestra direktors redzu: ir profesijas, kurās atnāk pieteikties visām šīm skolām cauri izgājušie cilvēki, pat ar maģistra grādu, bet uz instrumenta nospēlēt nespēj neko. Tātad esam iztērējuši lielu naudu mācībām, bet rezultāts neatbilst mūsdienu, arī starptautiskā tirgus prasībām. Šo problēmu redzu kā savā laikā sakārtojamu, ja man tāda iespēja dota.
V. Krauja: – Dienvidu tiltu nereti sauc par zelta tiltu. Kādas sviras ir jūsu rokās, lai jaunceļamās Nacionālās bibliotēkas dēļ arī jūs pēc kāda laika ironiski nesauc par "zelta Dālderi"?
– Protams, varam sabiedrībā izvērtēt, vai būvniecībai vajadzīgi trīs vai četri celtņi, varbūt iegādāties vienkāršākus celtnieku vagoniņus, izvēlēties lētāku cementa šķirni – bet baidos, ka tādā veidā naudu tikai būsim iztērējuši, bet iznākumu nepanāksim. Mums tomēr jāpaļaujas uz ekspertiem, kuru uzdevums rūpēties, lai nodokļu maksātāju nauda tiktu iztērēta racionāli. Pavisam konkrēti: Statistikas pārvalde ik ceturksni pārrēķina celtniecības indeksu. Ja ir deflācija, varam ar būvniekiem runāt par cenu mazināšanu. Tāpat PVN likmes palielināšana nepalielina izmaksas, jo celtniekiem pašiem uzdots atrast aptuveni trīs miljonus latu, nepaaugstinot kopējās būves izmaksas.
M. Zīle: – Kultūrpolitikas vadlīnijās 2006. – 2015. gadam iezīmēti daudzfunkcionālie centri Cēsīs, Ventspilī, Liepājā un Rēzeknē. Cik zināms, šīs četras pilsētas – man tas liekas ļoti labi – netaisās šo ideju norakt, jo piesaistāms ES fondu finansējums. Bet ir jau vēl valsts ieguldījums kopā ar pašvaldību. Līdz 30. aprīlim jāiesniedz projekti – un visus atbalstīt nevarēs...
– Patiesībā domājam atbalstīt visus četrus. Tiesa gan, vairākas pašvaldības vērsušās pie mums ar lūgumu atlikt celtniecības termiņus. Lai pašvaldības neatkāptos no šīm idejām, visādi centīsimies viņiem palīdzēt. Domāju, kultūras infrastruktūra valstī ir tikpat svarīga kā jebkuras citas infrastruktūras celtniecība. Latgales reģionā īpaši to izjūtu kā lielu parādu, pats esmu diezgan daudz koncertējis Rēzeknē, un tur ar telpām ir lielas problēmas.
Cits jautājums, vai pašvaldības pietiekami izvērtējušas, kā spēs apsaimniekot jaunās celtnes, vai ir profesionāls orķestris, vai izveidojusies koncertu apmeklēšanas pieredze. Iesniedzot pieteikumu, pašvaldība uzņemas, ka īstenos projektu līdz galam.
V. Krauja: – Par diviem amatiem: ko esat atstājis savā vietā LNSO, un jūs laikam esat pirmais kultūras ministrs, kurš nolēmis iztikt bez preses sekretāra?
– Uz otro jautājumu atbilde vienkārša – ministram un ministrijai būs jāiztiek ar vienu preses sekretāru; tā, domāju, būtu jādara visur: cilvēkiem par to pašu algu vajadzētu dot vairāk darba. LNSO valdes locekļa pienākumus šobrīd pilda Ilze Paidere-Staķe. Uz šo amatu jārīko konkurss, bet viss notika ļoti ātri, vajadzēja kādu, kurš šos pienākumus spētu izpildīt. Pats vēl turu roku uz pulsa, jo pēdējos gadus visa mana dzīve ar orķestri bijusi saistīta. Visiepriecinošākais man šķiet, ka darbs vainagojies redzamiem panākumiem. Ja, amatā stājoties, bija lielas šaubas, vai orķestris sabiedrībai maz vajadzīgs, tad tagad jau izpārdoti Jaunā gada koncerti, cilvēki gatavi par biļeti maksāt pat 50 latus. Tātad mana politika nesusi savus augļus, par to man liels prieks un gandarījums.
V. Krustiņš: – Cik patīkami, ka varam beigt ar to pašu, ar ko sākām: kultūrā krīze nevalda.
