Skolotājs, kādu pelnījis katrs bērns, aprakstīts Žaka Frīnsa īsstāstu izlasē "Skolotājs Jāps var visu".
Jālasa, lai iepatiktos
Nēderlandiešu (uz šādu vārda atveidi uzstājusi grāmatas tulkotāja Inese Paklone) rakstnieks pats daudzus gadus nostrādājis skolā un paškritiski atzīst, ka izdomātajā skolotājā Jāpā ir ļoti daudz viņam piemītošu iezīmju un īpašību. Pašā grāmatas sākumā noskaidrojas, ka 3. klases audzinātājs Jāps ir mazliet traks: viņš var pārģērbties par dāmu un dziedāt nebalsī, toties pinas savos apavos, kad jāspēlē futbols; viņš raud par savu mirušo kaķīti un skolnieces vecāku šķiršanos, toties spēj palikt pagalam negants, kad viņam neklausa dators; viņš aizmūk no ekskursijas muzejā, toties par draudzēšanos no Jāpa var dabūt cukura pastilu.
Žaks Frīnss dzimis 1946. gadā un teic, ka viņa bērnībā īsti labu bērnu grāmatu nēderlandiešu valodā nemaz nav bijis, turklāt vecākiem arī trūcis laika lasīt viņam priekšā, jo ģimenei piederēja maza viesnīciņa, kurā bija daudz darba: "Taču man bija skolotājs, kurš mums lasīja priekšā katru dienu, jo uzskatīja, ka bērniem jādzird stāsts. Es joprojām domāju, ka bērniem jālasa priekšā, lai viņiem tas iepatiktos. Ja klasē parādīšu grāmatu un pateikšu, ka tā ir ļoti laba, varbūt četri vai pieci bērni stāstu izlasīs. Ja īsi pastāstīšu saturu, viņiem pievienosies vēl tikpat. Bet, ja izlasīšu priekšā pirmo nodaļu, ieinteresēsies vēl četri vai pieci."
Ž. Frīnss raizējas, ka arī Nīderlandē, gluži tāpat kā citur attīstītajā pasaulē, bērni lasa mazāk, jo viņu uzmanību novērš dators un televizors. Taču nelasīšana kavē gūt sekmes arī citos priekšmetos: "Iedomājieties, vēstures stundā skolotājs pasaka – jums jāizlasa desmit lappuses. Ja bērns nav pieradis lasīt, viņš mocīsies ar vārdiem tā vietā, lai ieinteresētos par vēstures notikumiem."
Grāmatai jāpārsteidz
Kas, pēc Žaka Frīnsa domām, ir galvenie punkti labā bērnu grāmatā? Vispirms jau raita, dzīva valoda, lai lasītājs var identificēt sevi ar grāmatas varoņiem. Bet pats galvenais – neparedzamība: "Grāmatai ir jāpārsteidz. Kad sižets attīstās, lasītājs jau gaida noteiktus notikumus, un tad es ņemu un izdaru pavisam ko citu." Labs kritērijs bērnu grāmatai esot arī tas, vai tā patīk pieaugušajiem: "Piemēram, "Vinnijs Pūks" – tā uzrunā bērnus, taču vienaldzīgus neatstāj arī pieaugušos, varētu teikt: tai ir dubultteksts. To pašu varu teikt par Keneta Greiema "Vējš vītolos", kas bija pirmā patiesi labā bērnu grāmata, kuru izlasīju."
Kad runājam, ka agrāk gan saule bija spožāka, suņi treknāki un bērni – paklausīgāki, vai mums ir taisnība? Žaks Frīnss atceras, ka pats bērnībā noteikti mazāk runājis pretī pieaugušajiem: "Taču ir mainījies laiks, ar to jārēķinās. Šodien bērni daudz drošāk izsaka savu viedokli, un mums, pieaugušajiem, jābūt pietiekami gudriem, lai spētu viņiem iemācīt, kā to darīt. Es ar saviem skolēniem varu runāt pilnīgi par visu, taču tam jānotiek civilizēti."
