Pirms 50 gadiem notika LKP CK plēnums, kas ievadīja nacionālkomunisma sagrāvi
1959. gada 7. un 8. jūlijs Latvijas vēsturē iegājis kā īsts lielkrievu šovinisma un panslāviskā noskaņojuma kulminācijas brīdis. Pēc īsā nacionālās atdzimšanas posma, kura spilgtākais iemiesojums bija latviešu nacionālkomunistu centieni, sākās laiks, kad no okupācijas varas viedokļa piederēt latviešu tautai kļuva nepiedienīgi.
PSKP CK 1. sekretāra Ņikitas Hruščova un nelielas partijas augstāko personu grupas varas apmātības un personisko plānu dēļ uz spēles toreiz tika likta gandrīz visu lielāko PSRS pakļauto neslāvu tautu nākotne. Latviešu nācijas vēsturē sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovetizācijas un rusifikācijas posms, kad centrālā vara nikni uzstājās pret jebkādām nacionālās kultūras izpausmēm, uz kādu laiku aizliedzot pat Līgo svētkus. Tieši šis postošais laiks pirms 50 gadiem bija iemesls, kāpēc Latvija, kas vēl pagājušā gadsimta pirmajos gadu desmitos Baltijā ieņēma ekonomiskās attīstības ziņā vadošo lomu, sāka šīs pozīcijas zaudēt.
50. gadu beigās viegli neklājās arī mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Tomēr dažādu iemeslu dēļ viņi izrādījās veiksmīgāki, spējot pārvarēt panslāvu šovinisma gadus ar krietni mazākiem zaudējumiem savas tautas identitātei.
Latviešu lāsts – Baltijas kara apgabals
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš uzsver – nacionālkomunisti bija tautas slēptāko vēlmju paudēji varas struktūrās. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo Latvijas lāsts bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. "1959. gadā, sākot izskatīt jautājumu par represijām pret nacionālkomunistiem, tieši Baltijas kara apgabala priekšsēdētājs, ģenerālis Djomins bija tas, kurš Hruščovam sagatavoja apsūdzības dokumentus, ar kuriem sākās nacionālkomunistu sagrāve," stāsta vēsturnieks.
Jāņem vērā arī padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnības, kas Latvijas gadījumā par augstāku amatpersonu uzskatīja Baltijas kara apgabala pavēlnieku. Laikā, kad lietuviešu un igauņu kompartiju līderus (it īpaši Antanu Snečku) Maskavā uzņēma kā savu republiku galvenos pārstāvjus, Latvijas partijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Latvijas gadījumā vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kuri personiski pazina Hruščovu no kara gadiem.
Runājot par nacionālkomunistu vajāšanu upuriem Latvijā, vēstures literatūrā var atrast skaitļus no 200 līdz pat 2000. LKP virsotnē tiešās vajāšanas skāra aptuveni 30 cilvēku. Represēja LKP augstāko vadību, visu avīžu galvenos redaktorus, komjaunatnes vadību, partijas rajonu komiteju sekretārus, Ministru padomes un Valsts plāna vadību. Vēsturniece Daina Bleiere atzīst – precīza šo tīrīšanu upuru skaita noskaidrošana Latvijā pētniekiem vēl ir nākotnes uzdevums, jo visbiežāk atlaišanas motivācija ir ļoti neskaidri formulēta.
Snečkus pārņem iniciatīvu
Tostarp Igaunijā un Lietuvā vēršanās pret "nacionālajiem elementiem" partijas iekšpusē toreiz tā arī neizgāja ārpus jau 50. gadu sākumā piekoptajām represijām.
"Situācija visu trīs Baltijas republiku politiskajā elitē lielā mērā bija līdzīga. Kompartiju līderiem bija jāņem vērā gan tās iedzīvotāju vēlmes, gan Maskavas spiediens. Cik veikli viņiem izdevās izlavierēt, bija atkarīgs arī no katra personīgajām īpašībām, prasmes vadīt situāciju. Igaunijas un Lietuvas piemērs rāda, ka kaut kādā mērā tas bija iespējams. Latvijas nacionālkomunistu problēma bija, ka viņiem neizdevās šo veidu atrast, jo vietējās kompartijas vadību izdevās sašķelt un neatradās arī spēcīga personība, kas spētu iniciatīvu pārņemt savās rokās," uzskata Daina Bleiere.
Runājot par 50. gadu beigu Baltijas nomenklatūras līderiem, visspilgtākā personība, protams, šķiet Lietuvas kompartijas vadītājs Antans Snečkus (augstajā amatā viņš noturējās no 1940. līdz pat savai nāvei 1974. gadā). Vēsturē viņš iegājis kā uzticīgs Staļina politikas īstenotājs, kurš atbildīgs par to, ka laikā no 1940. līdz 1952. gadam represēja vairāk nekā 120 tūkstošus Lietuvas iedzīvotāju. Tostarp daudzi viņa vārdu pazīst saistībā ar uzstādījumu – Lietuvā nebūs skolu ar krievu mācību valodu, kā arī ar to, ka viņš nepieļāva milzīgu republikas resursu aizplūšanu uz Maskavu. Viļņas universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta pētniece Jovita Pranevičūte uzsver – Snečkus nopelns esot bijis tas, ka viņš 60. gados nav pieļāvis Kaļiņingradas apgabala pievienošanu Lietuvai, kas automātiski būtu nozīmējis lielu krievvalodīgo skaita palielināšanos. Veiksmīgi centrā lobējot savas ekonomiskās intereses, Lietuva padomju gados nepiedzīvoja pārmēru industrializāciju un līdz ar to arī tik nekontrolētu migrāciju kā Latvija.
1959. gada jūlijā pārkāpumus kadru un nacionālajā politikā Maskava pārmeta ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai. Kāds tad bija Snečkus noslēpums, kas ļāva viņam noturēties amatā arī pēc šīs vētras?
"Pēc politiskajiem uzskatiem Snečkus noteikti nebija liberālis, bet gan izteikts staļinists. Viņam bija politiska intriganta talants, tomēr nevar noliegt, ka Snečkus centās ņemt vērā Lietuvas intereses. Jau 1945. gadā viņam bija nopietns konflikts ar sarkanās armijas vadību par tās noziegumiem Lietuvas teritorijā. Atšķirībā no Kalnbērziņa 1959. gada jūlijā Snečkus pamanījās pārņemt iniciatīvu. Arī Lietuvā notika zināma partijas aparāta nomaiņa, no amatiem atcēla virkni rajonu komiteju pirmo un otro sekretāru, izpildkomiteju priekšsēdētāju, tomēr šīs tīrīšanas nebija ne tuvu tik plašas kā Latvijā. Pēc 1959. gada Lietuvā nemainījās kurss, ka vadošajos posteņos jābūt lietuviešiem," uzsver D. Bleiere.
Igaunija: pirmais upuris
Mazāk zināms, ka Igaunija jau 50. gadu sākumā kļuva par pirmo upuri, pret kuru Maskava izmēģināja ieročus cīņā pret vietējo elišu pašdarbību. Igaunijas kompartijas pirmais sekretārs no 1944. līdz 1950. gadam bija Nikolajs Karotams. Jaunībā mācījies esperanto, Holandē audzējis tulpes, jau vēlāk Krievijā nejaušības dēļ nonācis komunistiskajā kustībā, Karatams bija viens no tiem padomju okupēto Baltijas republiku partijas līderiem, kuri vēl dzīvoja ilūzijās, ka Maskava viņiem varētu piedot zināmas pretenzijas uz patstāvību.
1945. gadā Karotams uzsāka Igaunijas bēgļu atgriešanās kampaņu no Zviedrijas. Kad izrādījās, ka lielākā daļa repatriantu saskaras ar tā laika "atgrieztajiem" tipisko problēmu – aizsūtīšanu uz pavisam citiem PSRS reģioniem –, viņš nesekmīgi prasīja Maskavai tiesības Igaunijai pašai spriest, ko ar viņiem darīt. 1946. gadā viņš pat ieteicis nodibināt diplomātiskās attiecības starp Igauniju un Zviedriju. Sākoties tīrīšanām, Karotamam un otrajam "igauņu lietā" apsūdzētajam – toreizējam Ministru padomes priekšsēdētājam Arnoldam Veimeram – īpaši pārmeta, ka, argumentējot ar darba roku trūkumu republikā, 1948. gada kulaku apkarošanas laikā viņi esot Maskavai ieteikuši neizsūtīt deportēšanai nolemtos ārpus Igaunijas, tā vietā radot viņiem īpašu nometinājumu uz Ļeņingradas rajona robežas. (Tostarp tieši Karotams ir atbildīgs par vairāk nekā 80 tūkstošu igauņu deportācijām 1949. gada martā.) 1950. gadā Karotamu un Veimeru atcēla no amatiem "pieļauto politisko kļūdu dēļ".
"Principā 1951. gadā Igaunijā notika tas pats kas Latvijā pēc astoņiem gadiem – tā bija Krievijas igauņu uzvara pār vietējiem igauņiem, kuri tika atspiesti no vadošajiem amatiem. Tomēr arī vēlākajos gados kompartijas vadītāji centās parādīt, ka Igaunijai ir sevišķs stāvoklis padomju republiku vidū, uzsverot tās īpašās attiecības ar Somiju. Arī izglītības politikā viņi atbalstīja faktiski to pašu, par ko Latviju kritizēja 1959. gadā," uzskata D. Bleiere.
Kāpēc Latvijai tā nepaveicās?
Vēsturniece ir pārliecināta – viena no kļūdām bijusi LKP vadītāju paļāvība, ka Maskava spēlēs pēc noteikumiem. Lasot 1959. gada LKP CK jūlija plēnuma stenogrammas, redzams, ka Eduards Berklavs savu nostāju centās pamatot ar to, ka tā nav pretrunā ar PSRS likumdošanu. "Maskavas un Baltijas republiku līderu starpā nostājās arī atšķirības mentalitātē. Baltieši centās savu argumentāciju novirzīt tiesiskā laukā, kas Maskavai bija pilnīgi svešs. Snečkus liktenīgajā 1959. gada jūlijā Maskavai lika skaidri saprast, ka varu neatdos, toties Kalnbērziņam var pārmest, ka viņš atdeva iniciatīvu Arvīdam Pelšem," uzsver D. Bleiere. Pelšes zvaigžņu stunda bija pienākusi, tomēr īsti drošs savā amatā viņš nejutās līdz 60. gadu vidum. Tieši tāpēc arī nacionālkomunistu tīrīšanas Latvijā bija tik plašas.
Ko reāli sasniedza Latvijas nacionālkomunisti? Uzreiz nāk prātā Latgales kultūras atdzimšana 50. gadu otrajā pusē. No pagrīdes iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi... Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību vismaz 20 tūkstošu kvadrātmetru apjomā nesaņēma arī vairāki simti armijas un Jūras kara flotes virsnieku. "Valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā. Tas nacionālkomunisma aspekts, kam bija lielāka ietekme uz cilvēku prātiem, bija kultūras politika. Šajā jomā paveica ļoti daudz – vienīgi jājautā, cik lielā mērā tas bija nacionālkomunistu nopelns, cik – vispārējā liberalizācijas atmosfēra, kas PSRS iestājās pēc PSKP 20. kongresa," spriež Daina Bleiere.
Skeptiķi nacionālkomunisma kustību Latvijā, protams, var dēvēt par vētru ūdensglāzē, tomēr mūsu valsts vēl šodien jūt šo seno sadursmju, cerību un zaudējumu sekas. Tas, ka Latvijas vadība pēc 1959. gada viscītīgāk pildīja Maskavas norādījumus, vismazāk rūpējoties par savas zemes interesēm, nevarēja neatstāt iespaidu uz tautas noskaņojumu un valdošās elites apziņu. Mūsu atmodas laika elite jau lielā mērā nāca tieši no šīs pašas vecās sistēmas.
Tostarp uz šo politisko vētru fona kā fēnikss no pelniem pašiem nacionālkomunistiem par izbrīnu sāka atdzimt Baltijas vienotības un kopējā likteņa jēdziens. Lai arī tas neietilpa viņu plānos un bija pat pretrunā ar idejām, kurām viņi ticēja, 50. gadu beigās bijušo trīs Baltijas valstu kopīgais apgabals pārstāja būt par vēl vienu PSRS rietumu okupācijas zonu, liekot Maskavai atkal domāt par Baltiju kā par kaut ko atšķirīgu no pārējās PSRS.
***
FAKTI
No 1945. līdz 1959. gadam Latvijā bija ieceļojuši 400 tūkstoši krievu un 100 tūkstoši citu tautību pārstāvju. Latviešu īpatsvars bija samazinājies no 84% 1945. gadā līdz apmēram 60%.
Igaunijā no 1945. līdz 1947. gadam ieceļoja 180 tūkstoši imigrantu, 33 tūkstoši – 1950. – 1953. gadā. Igauņu īpatsvars bija samazinājies no 94% 1945. gadā līdz 72% 1953. gadā.
Nacionālās pretošanās kustības sagrāves un pēckara deportāciju rezultātā Lietuvas iedzīvotāju skaits samazinājās no aptuveni 3,1 miljona (1940. gadā) līdz 2,6 miljoniem 1953. gadā.
