"Latvijas Avīzē" viesojās pazīstamais žurnālists EDVĪNS INKENS. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Inkena kungs, ir pārdota avīze "Diena", un mēs noteikti varam jūs aicināt izteikties par šo faktu kā pietiekami kvalificētu ekspertu. Ko tas varētu nozīmēt Latvijas politiskajā telpā?
E. Inkens: – Tas vairāku iemeslu dēļ ir diezgan zīmīgs notikums. Pirmais: beidzas zināms posms Latvijas mediju attīstībā. Beidzas situācija, kad kāds medijs varēja atļauties visiem pārējiem bakstīt ar pirkstu acī. Diemžēl no manis kā liberāļa viedokļa beidzas arī situācija, ka mediju īpašnieki ļāva redakcionālo brīvību – vērtību ietvaros. Es gan zinu, ka arī jūsu avīzi valgos netur un varat realizēt savu politiku pietiekami patstāvīgi, bet jūs pārstāvat konservatīvās vērtības.
Otrkārt, mums jāskatās, kāpēc tā noticis, ka "Dienu" pārdeva. Avīze nav beigusi pastāvēt, bet pirmās vēstis par kadru aiziešanu vai atnākšanu liecina, ka "Dienā" būs pārmaiņas. Tam piekrīt arī cilvēki, kas tur strādā un kuri nav naidīgi pret visu pārējo pasauli. Ja pans Kleksis, kurš skaitās ļoti informēts cilvēks, nonāks "Dienas" vadībā, no tā "Diena", saimniekiem mainoties, sliktāka nekļūs. Neviens nepērk mediju, kurš ir nerentabls, ja viņam nav īpaša mērķa. Jo – mēs redzam, ka drukāto, un ne tikai to – mediju finansiālā situācija nekur visā pasaulē neuzlabojas. Redzam tik neparastu lietu, ka brīvā tirgus citadelē Amerikā sākusies diskusija, ka valstij nepieciešams subsidēt kvalitatīvo presi. Latvijā šai kategorijai atbilstu ne vairāk kā trīs izdevumi, tajā skaitā jūsējais.
Tas norāda ne tik daudz uz to, ka avīzes sākušas sliktāk strādāt, bet to, ka jaunie mediji pārņēmuši lielu daļu telpas un ienākumu. Tāpēc "vecajiem" medijiem, un kur nu vēl senāku mediju kā prese, klājas grūtāk, un es arī teiktu – ir pareizi, ja tos atbalstītu. Nedomāju gan, ka pašreiz mūsu valsts atrodas situācijā, kad tas tā notiks. Bet tā ir tendence un, ja mūsu apstākļos kāds grib iestāstīt, ka nopircis "Dienu" un "Dienas Biznesu" cerībā uz izdevīgu biznesu, tad tas liekas dīvaini, lai neteiktu vairāk. Drīzāk šajā gadījumā ar "biznesu" tiek saprasta nevis naudas, bet kādu citu labumu iegūšana.
Kādus labumus var iegūt no šiem abiem laikrakstiem? Ietekmi uz sabiedrisko dzīvi – ko gan citu. Te nonākam pie tā, ka ietekmi uz sabiedrības dzīvi var iegūt, ikdienā labi strādājot, bet var arī iegūt – vienreiz četros gados, palīdzot vai nepalīdzot kādam vinnēt vēlēšanās. Spekulācijas par to, kas nopircis "Dienu", droši vien drīz beigsies. Mūsu valstī neviens noslēpums ilgāk par 2 – 3 nedēļām nepaliek noslēpums. Sevišķi, ja tā ir tik jūtīga tēma – kas ir mediju īpašnieki.
Varbūt nekad neuzzināsim, vai mums ir pieci vai seši tanki, bet tāpēc, ka tas nevienu neinteresē. Informēti cilvēki man vienā vārdā pateica – krievi. Bet krievi nepērk sliktu biznesu. Viņu investorus interesējis Krievijas resursu tranzīts, apstrāde un tamlīdzīgas lietas. Krievija Latvijas politikā līdz šim ieguldījusi niecīgu naudu, kas dažkārt pat nav izmantota tamdēļ, kamdēļ to deva. Bet varbūt kaut kas ir mainījies, jo TV raidījums "Jauna nedēļa", ar kuru man ir draudzīgas attiecības, pirms laiciņa pateica: esot parādījusies ziņa, ka darījumā ar "Lietuvos Rytas", kuru pašreiz pērk Krievijas Krājbanka, iesaistīti cilvēki izteikušies, ka viņus interesē arī "Dienas" grupa. Tādēļ pilnīgi izslēgt tiešā Krievijas kapitāla klātbūtni nevar, bet citādi pirkumā sevišķi lielu loģiku neredzu, ja vien tā nav politiska.
Savukārt uz mūsu vēlēšanām mēs droši vien redzēsim kādu jaunu partiju. Vai arī tādu, kura šodien jau eksistē, bet savu profilu vēl nav pacēlusi gana augstu. Nevaru noliegt, ka mani uzrunājuši – sak, nauda tā kā būtu, varētu dibināt kādus jaunus medijus. Uz to īsti pašreiz neesmu gatavs, jo tādā veidā politikā man diez vai gribētos ieiet, bet sarunas klīst, un es noteikti neesmu vienīgais, kurš ir profesionāls mediju vidē. No tā secinu, ka notiek pārgrupēšanās pirms nākamajām vēlēšanām – un arī ar finanšu resursiem, kas vismaz daļēji ir saistīti ar Krieviju, bet īpašnieku struktūra ne vienmēr ir Krievijas cilvēki.
Ar to gribu teikt un man liekas, ka tā tomēr ir mūsu iekšējā, Latvijas lieta. Neizslēdzu Krievijas ietekmi, bet pārliecības par to man nav. Es rādītu ar pirkstu uz relatīvi lielo biznesmeņu grupu, kuri ir neapmierināti ar pašreizējo stāvokli. Viņu skaitā – cilvēki, kuri varbūt saistīti ar "Latvijas gāzi". Tā caurlūkojot, ieraugām to pašu ļaužu loku, kas atbalsta partiju "Jaunlatvija". Man ir doma to visu tā kā tuvināt, ja ne sasiet buntītē, bet patieso ainu pagaidām pārredz pāris cilvēku Latvijā. Es runāju tikai par to, ka tajā visā var atrast sakarības.
– Atceramies, ka par "Jaunlatviju" bija sajūsmināts eksprezidents Ulmanis un nekāds "eks", bet ļoti darbīgais Jurkāna kungs – kā konsultants.
– Jā, atceros, ka sākumā bija runa, ka šai cilvēku grupai būs viena krievu valodā iznākoša avīze un – būšot arī viena latviešu avīze. Varbūt tas ir noticis.
– Jūs uzmanīgi iezīmējāt ainu, kā dažreiz televīzijā saka – "skatieties pārraidi un domājiet līdzi". Lasītājam jāsaprot, ka laikam pašreiz norit spēkošanās starp lielām grupām, kurā katra grib savu ieguvumu. Cilvēkiem katru dienu stāsta par ekonomiskajām grūtībām – ar mazu aizrādījumu "un jums nav laika domāt par nacionālām lietām". Lai jums ledusskapis ir pilns, bet pārējais otršķirīgs. Noteiktāk izsakoties, šķiet, ka notiek virzīšanās uz austrumpusi – nepārprotami.
– Tā nav jauna tēma, un mums bijušas dažādos laikos dažādas attiecības ar Krieviju. Tiesa gan, šaurā amplitūdā – no sliktām līdz ļoti sliktām attiecībām. Tas nav Latvijas dēļ. Tas vienmēr tomēr bijis Krievijas dēļ. Kad vēl tikai devāmies ES un NATO virzienā, man Maskavā bija jāapmeklē NATO valstu un kandidātvalstu diskusija ar Krievijas Valsts domi. Latvijas delegāciju atsevišķi pieņēma arī viņu ārlietu ministra vietnieks. Ārkārtīgi eksaltēts, inteliģents un gudrs ĀM augsts ierēdnis, kurš mums vienkārši lika priekšā kaut kādus sarakstus, kas mums jāizdarot.
Katrreiz, kad saskaros ar Krievijas diplomātiju, viņi piedāvājuši kaut kādus uzdotos mājasdarbus. Dīvainākais, ka nevar teikt – Rīga nav panākusies pretī Maskavai. Kaut vai – ar miera līgumu par Abreni. Kur nu vairs vairāk! Neatrisināms teritoriāls strīds ir atrisināts! Vienalga, no tā taču nekas nav mainījies. Varbūt kādam labsajūta uz brīdi uzlabojās, bet "pagrieziena" attiecībās nebija. Neticu, vai tāds notiks, jo es nezinu, uz kurieni un kas "pagriezīsies". Pamazām sāk teikt – Latvija varētu eksportēt uz Austrumiem pārtiku. Tas – lielais solījums, lai ne tikai mums būtu ledusskapis pilns, bet arī maskaviešiem ar Latvijas produktiem. Tie ir mājieni no Krievijas zemākā diplomātiskā līmeņa, bet reāli ir tieši otrādi – tehniski un finansiāli mūsu pārtikas eksports uz Krieviju būtu iespējams, bet tad parādās politiskie šķēršļi.
No ekonomiskās drošības viedokļa jebkuras preces es ieteiktu sūtīt uz Rietumiem. Tiesa gan, neizslēdzot Austrumus, bet tas nevar tikt balstīts uz politiskiem noteikumiem. Ja skatāmies, kā tiek mainīta mūsu dzīves vide, tad, manuprāt, latvietis kā zemnieks brīdi kaut ko cieš. Bet, ja ilkss tiek liekta pārāk, tad tas viss kādureiz ar dubultu spēku nāk atpakaļ. Tāpēc, ja kāds kungs domā, ka latvieši aizmirsīs savu patību dēļ ledusskapja, tad man gan tā neliekas. Kā šķita pēc Rīgas domes vēlēšanām, droši vien arī daudzi jūsu lasītāji apmainījās domām, ka neiet uz vēlēšanām bija sliktākais, ko savai tēvijai var izdarīt.
Tā ka es paļaujos uz latviešu pragmatismu. Neticu, ka te taisās samierināties ar ielu nosaukumiem svešās valodās u. tml. Domāju, ka arī jaunais Rīgas mērs nespers soļus šajā virzienā, jo pēc būtības necīnās par Rīgu – cīņa vienmēr notiek par varu valstī. Krievu valodā runājošs pilsoņu skaits objektīvi ir mazāks nekā latviešu skaits. Tāpēc, ja notiek konfrontācija, "Saskaņas centram" zūd cerības nokļūt valdībā.
Attiecības un draudzēšanās ar Maskavu, tas, ka Lužkovs brauks šurpu un mēs turpu – tam es ticu. Pagriezienam, sevišķi valsts mērogā, neticu, jo valsti kontrolē citas partijas nekā tās, kas ir vadībā Rīgā. Šlesera kungs Rīgā var būt ļoti iecietīgs pret krieviski runājošiem. Viņš var ieaicināt krievu biznesu Rīgas ostā, tieši tāpat, kā viņš atbalsta amerikāņu kravu sūtīšanu caur ostu, bet arī tur ir robeža. Turklāt
Šlesers nav vienīgais partijā. Tur sāpju slieksnis nemaz nav tik augsts, lai domātu, ka kāds pieļautu valsts rakstura izmaiņas. Un ja kāds kaut ko mēģinās tajā virzienā, tad notiks vienīgi tas, ka nākamreiz "Tēvzemei un Brīvībai" atjās atpakaļ baltā zirgā.
– Vai nedomājat, ka "TB"/LNNK vietā rastos kāds modernāks nacionālo interešu pārstāvis? Sandra Kalniete izteicās par "modernāku" pārstāvību.
– Tādi cilvēki kā Roberts Zīle ir moderni. Viņš patiesi labi zina, kāda izskatās pasaule.
– Viņš pārsvarā ir Briselē, nevis Rīgā.
– "TB"/LNNK pagājšreiz uzvarēja Briseles vēlēšanās un pēc būtības sevi iznīcināja, aizsūtot prom četrus savus līderus. Aizsūtīja vērtīgākos, spožākos, un tie beigās atgriezās, sašķēlušies pa veselu partiju rindu. Rezultāts – viņi nav iekļuvuši domē, un tas ir slikti ne tikai pašiem tēvzemiešiem, bet pat tiem, kuri nekad par viņiem nav balsojuši. Viņi ir vajadzīgi Rīgas domē. Šādas partijas tur ir vajadzīgas. Tā ka ar modernismu un izteiktu nacionālismu tas īsti kopā neiet. "Visu Latvijai!" nav moderna, bet vienkārši jauna partija. Jauns un moderns nav viens un tas pats. No iegūtās mācības viedokļa par "pašiznīcināšanos", aizsūtot labākos cilvēkus uz Briseli, cīņa, kas pašreiz iedegusies par eirokomisāra amatu, pierāda, ka mācībstundas neņem vērā. Tautas partijai vajadzētu abām rokām atbalstīt Solvitu Āboltiņu, cilvēku, kurš lielā mērā satur kopā tik ļoti grūtu un joprojām pretrunīgu organismu kā "Jaunais laiks". Viņa aizbrauks, un – kurš varētu būt nākamais līderis? Tāpat "JL" vajadzētu atbalstīt Māri Riekstiņu, kurš pašreiz TP izskatās viens no solīdākajiem cilvēkiem. Viņa pārcelšanās uz Briseli nepalielinās TP izredzes Saeimas vēlēšanām.
– Bet ir jau līderi, kuri dabūti projām. Pat Rubiks.
– Gribu redzēt, kā viņš nodarbosies ar sociālajām lietām Briselē, un ticu, ka viņš to darīs.
– Arī 6000 latu mēnešalga un citas privilēģijas ir visnotaļ vilinošas. Vismaz vairāk vilinošas, nekā cīnīties ar šaubīgām lietām Latvijas Republikā. Par tiem "tālajiem ideāliem" visi gan sakās iestāties – gan Rubiks, gan Godmanis.
– Astoņus gadus uz Briseli esmu braucis kā ar tramvaju katru nedēļu. Esmu "ganījies" pa tiem gaiteņiem, un toreiz viņi naudu man nemaksāja, tikai runāja, ka būšot draugi un atbalstītāji. Līdz ar to neesmu spriedējs par finanšu labumiem, bet varu pateikt ko citu – Eiroparlaments ir tik milzīgs organisms, ka pat spējīgākais cilvēks (un pieņemsim, ka Ivars Godmanis ir tāds) arī ar galvu neizsitīsies cauri sienai. Tas nozīmē, ka mūsu deputātiem ir cerība tur atrast sev interesantu darbu, bet izdarīt lielus darbus Latvijai – neprasīsim pienākumus, ko nevar izdarīt tāpēc, ka nevar izdarīt.
– Tāpēc es arī uzskatu, ka partijām nevajadzēja "fīrēt" stiprākos cilvēkus prom pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Bet – tas ir sekmīgi izdarīts!
– Es prognozēju, ka uz vēlēšanām viņi visi būs atpakaļ. Atkal domāju par Godmani – viņš pirmoreiz dzīvē nonāks labā maizē.
– Ūja!
– Jā, ja bijušam premjerministram jāstrādā par diskžokeju, tad tas nav "labas maizes" darbiņš. Ivars ir labais stāsts par Latvijas politiķi, kurš acīmredzot nav spējis neko piesavināties, jo pēc tam spiests strādāt radio. Jums taisnība – Briselē ir branga alga. Tajā pašā laikā Godmani mocīs ne gluži garlaicība, bet sajūta, ka viņš neko lāga nevar izdarīt, kamēr Latvijā – varētu gan. Ja nu jāizvēlas starp naudu un darīšanu, tad ticamākais – Ivars atgriezīsies Latvijā.
– Nenoliegsim, ka Šlesers var būt direktors rīkotājs, bet Godmaņa politiskās domāšanas līmenis nešaubīgi ir augstāks, autoritatīvāks.
– Politiskajā elitē parādījušās dažas pamatproblēmas. Ļoti labi, ka ir Šlesers, gribas cilvēks. Bet gribas cilvēkiem pretējā polā ir intelektuāļi. Savienojums Šlesers un Godmanis tanī ziņā bija labas "šūpoles", viņi viens otru papildināja. Un nav tā, ka mūsu politikā nav gudru cilvēku. Tas pats Repše! Var ķiķināt pēc patikas par viņa saistību ar dažādām planētām, bet tam cilvēkam ir eksakta galva! Un viņš māk rēķināt. Bet problēma elitē, salīdzinot ar 90. gadu sākumu, ir zināms inteliģences trūkums.
Vienā dienā un pat trijos gados tamdēļ nekas slikts nenotiek, bet es inteliģences trūkumu neizslēdzu kā vienu no iemesliem, kāpēc dzīvojam mazliet sliktāk par kaimiņiem un kāpēc arī krīzi sagaidījām sliktāk nekā pārējie. Tie cilvēki, kas radīja Tautas fronti, vadīja valsts atdzimšanu un guva tautas atbalstu, bija spilgti pat padomju apstākļos.
Man jāsaka, Jāņa Petera nopelni nekad nav novērtēti pa īstam. Petera jubilejā bija neliels saiets, sacīsim, "literārs vakars". Tur sanāca daļa no "vecajiem" politiķiem. Tas gars, kas tur lidoja, liecina par inteliģenci, par spēju lasīt latviešu dzeju un ziņu stāstīt stāstus, kā latvieši dzīvojuši vienā vai otrā laikā – amizantus, gudrus, pamācošus stāstus. Šīsdienas politiskajā vidē tie ir neiespējami temati. Te risina sarunas par kredītiem un starptautiskām attiecībām, bet ne par literatūru. Ja valsts pārvaldē ir ļoti maz cilvēku ar humanitāru izglītību, tas agri vai vēlu atsaucas uz valsti.
– Patiešām, esam jautājuši tagadējiem politiskiem priekšniekiem – kādus
POLITISKUS secinājumus viņi izdarījuši pēc Rīgas domes vēlēšanām. To nav izdevies noskaidrot. Viņi tikai skaita – mēs daudz strādājam, daudz strādājam.
– Pateikšu sliktu piemēru. LTF muzejs grib atzīmēt Molotova–Ribentropa pakta 70. gadskārtu, un viņiem vajadzēja mazliet naudas, lai to darītu. Šķiet, viņiem izdevās dabūt no valsts divus tūkstošus. Gribējās taisīt lielu pasākumu, bet, pieņemsim, valstij grūta situācija, naudas visam nepietiek. Un tad viņi paši nobijās, teikdami – bet ja mēs saaicināsim cilvēkus un viņi pavēršas pret
VALDOŠAJIEM? TF muzejs jau nu gan nav grupa, kas gribētu izraisīt jebkādas nekārtības, un vispār Molotova–Ribentropa pakts vienreiz izraisīja lielas nekārtības – 1987. gadā. Un ja šie pavisam nepolitiskie muzeja ļaudis sāk domāt, vai nav bailīgi taisīt tik lielus sarīkojumus, tad es politiķu vietā nebūtu tik pašpārliecināts, ka cilvēkos neapmierinātība izzudusi. Tā gailē, un mēs nezinām, kur tas deglis atrodas un kad iedegsies pa īstam. Ja to zinātu, vienmēr varētu dzēst.
– Ir taču uzmanīšanas, analīzes, drošības iestādes.
– Ir. Bet, manuprāt, ar politiku nodarbojas diezgan vāji. Diezin vai žurnālisti, kuri ikdien iet intervēt, nezina labāk, ko sabiedrība īstenībā domā. Cilvēki ir gatavi uz augstāku organizētības pakāpi, proti, vairs nedemolēt kā 13. janvārī, bet patiešām panākt politiskas pārmaiņas. Pašreizējā brīdī Zatlera kungs veiksmīgi novadījis situāciju. Izskatās, ārkārtas vēlēšanu nebūs. Ar ultimātu, ar Saeimas piekāpšanos viņš parādīja apbrīnojamu prasmi. Viņš zaudēja partiju atbalstu, bet uzvarēja kauju. Tiesa, Zatleram priekšā pārvēlēšanas. Vai uzvara kaujā tam būs līdzējusi – redzēsim.
Tajā, kas notiek ar politiskajām partijām, viena no galvenajām problēmām ir – nogurums. Visu laiku par politiķiem runājam kritiski. Protams, to viņi pelnījuši. Bet ir otra puse, ka politiķi nāk no mūsu pašu vidus. No mūsu ģimenēm, no mūsu draugiem, un viņi nav savādāki cilvēki kā mēs. Nav tā, ka viņi negribētu "to labāko", bet – gadu gadiem saņem no apkārtnes klaju negatīvismu. Viņiem saka – jūs tādi un šitādi, nekā nemākat, re, kur valsti esat nolaiduši. Un tanī visā ir taisnība. Bet tas nomāc. TP varbūt tam ir spilgtākais paraugs. Profesionāli cilvēki, bet – noguruši. Ziniet, vecs priekšstats par to, kas ir laba Saeima, vēsta – laba Saeima ir tāda, kas uzraksta likumus un visiem ir daudz naudas. Tā nekad nenotiek. Valstij ir vajadzīgi politiķi ar pieredzi. Ja mēs visus vienmēr norakstīsim, tad…
– Inkena kungs, Sarkozī kungs frančos atradis uz mata tās pašas īpašības kas latviešos. Ja veiksmīgs politiķis, tad veikli māna tautu, uzņēmējs – krāpnieks, žurnālists – tātad pērkams, sportists – dopinga lietotājs. Neizbēgams liktenis, – Sarkozī raksta, – kolīdz tiksiet pie varas vai gūsiet panākumus, jūs tieši tā atestēs. Šādā, latviešiem tik pazīstamā situācijā, kad visi nodarbojas ar vaimanāšanu, otra apskaušanu, partijām taču vajadzētu spēt norādīt uz kādu reālu sasniedzamu mērķi, uz kādu ideālu, uz kuru tiekties pārredzamā 5 – 10 gadu nākotnē.
– Brīdis ir svarīgs, jo mēs pārdzīvojam ideoloģisku sabrukumu. Mēs saskaramies ar liberālāko kapitālismu ASV, kurš nacionalizē miljardiem un miljardiem īpašumus. Valstis uzsāk jaunu protekcionisma vilni, un regulējošie instrumenti, it sevišķi finanšu sistēmām, kļūs strikti un dzelžaini.
Daudz kas no radošā, kas ielikts kapitālisma sistēmā, tiks pazaudēts. Jā, varbūt par labu pašai sabiedrībai, bet šajā brīdī redzams, ka brīvā tirgus zemes ES un ASV iet atpakaļ uz regulēto tirgu. Parādās valsts kapitālisma iezīmes, un no ideoloģiskā viedokļa saņemam ļoti skaidru atbildi – tad, kad situācija kļūst neparasta, tad visus principus met krūmos un lieto tos instrumentus, kuri ir un kurus cilvēki pieprot lietot. Šādā nozīmē nav vairs starpības starp konservatīvo un liberālo ASV. Ir tāds instrumentu un ideoloģiju sajukums, ka nekas nav sterili tīrs. Tad paliek relatīvi vieglās atbildes uz pasaules jautājumiem – kā viena no tām, protams, nacionālisms. Tas dzīvo sirdī. Pārējās ideoloģijas vairāk dzīvojas pa maciņu vai galvā. Nacionālists iet caur sirdi.
– Vai jūs negrasāties atgriezties aktīvā politikā?
– Tā nav, ka par to nekad nedomāju. Bet teikšu maigi – Latvijas politiskajā vidē dažas lietas nav kļuvušas labākas. Atceros, ka pirms gadiem desmit man bija patiess un nopietns konflikts ar Antu Rugāti. Strādājām vienā komisijā, un es pamanīju, ka Anta saviem vēlētājiem, kas ieradās no Latgales, bija atļāvusies par komisijas naudu "uzsaukt" pīrādziņus. Un es sataisīju traci. Man tas likās nepieņemami. Tā – valsts nauda, bet tie – tavi vēlētāji, un tu saņem pietiekami lielu algu, lai pīrādziņus pirktu par saviem latiem. No šodienas viedokļa domāju – cik esmu bijis puritānisks. Nesaku, ka nepareizs. Man liekas, ka otra svarīgākā politiķa īpašība ir – būt godīgam. Kā pirmo svarīgāko īpašību vērtēju – lai viņš patiešām grib būt politiķis un kalpot tautai.
– Kas no tā secināms? Ka mums tik maz godīgo un politikai piemēroto?
– No tā mēs secinām, ka kopš tā laika, kad strīdējāmies ar Antu un man varbūt nebija taisnība, jo pīrāgi vēlētājiem nav nekas šausmīgs, ir daudz kas mainījies.
E. Līcītis: – Inkena kungs, vai jūs varat prognozēt, kuras partijas varētu apvienoties praktiski, ja nupat jau gandrīz visas izteikušas gatavību to darīt?
– Nu viņi tikko visi vai daudzi ir sašķēlušies. Sašķelšanās galvenais iemesls vienmēr ir personības, un apvienošanās galvenais traucēklis vienmēr ir personības. Tās nav ne ideoloģijas, ne platformas, ne programmas, bet personības, kuras var vai nevar sadzīvot. Tā redzējām, kā no "JL" aiziet viena cilvēku grupa un paliek otra – ar dažādām asinsritēm, dažādiem ātrumiem, temperamentiem, kašķīguma līmeņiem. Kā viņiem tagad apvienoties, ja viņi kā pieauguši cilvēki nav mainījušies! Izdevīgums? Protams. Bet paskatīsimies uz beidzamo apvienošanās piemēru, kāds mums ir, – LPP ar "LC". Saplūšana tika plānota kā ļoti lēna tuvināšanās. Formāli sākumā dzīvoja kopā, tad pēc kvotām ievēlēja kopīgu vadību, lai viena puse nenoēstu otru. Tagad – jā, ir sadzīvojušies, sarīvējušies kopā, var teikt, ka lielā mērā tapis vienots organisms. Tomēr vienalga – iekšpus tuvākas attiecības ar "vecajiem" biedriem, lielāka paļaušanās uz viņiem – tas nav beidzies.
Zinu sliktāku piemēru "Saskaņas centra" apvienībā, kur uz vēlēšanām bija instrukcijas satelītu partijas līderi svītrot ārā! Tā ka apvienošanās ir ļoti sarežģīta. Teorētiski es pieļauju, ka varētu konsolidēties LPP/"LC" ar Tautas partiju. Neredzu viņu ideoloģiskas pretišķības, ja nu par kādiem šķēršļiem runā, teiksim, nacionālās politikas izpratnē – tur nav lielas starpības. Tiešām nav. "Tēvzeme" un "Visu Latvijai!" – būtu loģisks solis, kurā pieredze vienotos ar jaunību, entuziasmu un degošām acīm, bet nezinu, vai tas tagad būtu vajadzīgs. Nu, un jebkuram ļoti interesants partneris ir ZZS. Visu ko par viņiem var sarakstīt. Par sakariem ar Lembergu utt., bet viņi vienmēr izlien sausā. Politikā ieņemtā pozīcija stāvēt malā, būt nedaudz distancētiem ir ļoti izdevīga, jo līdz ar to tevi grūti iejaukt skandālos. Bet vai reāli notiks apvienošanās? Jūs tam ticat?
