Krievijas parlaments pārmet "pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanu"
Maskavas oficiālajos paziņojumos attiecībā uz vēstures pārskatīšanu, kurā tiek vainotas "dažas Eiropas valstis un starptautiskās parlamentārās struktūras", parādās jaunas vērā ņemamas iezīmes – Krievijas parlamenta augšpalāta jeb Federācijas padome 18. jūlijā, starp citu, deklarēja, ka šī "revīzija" kalpo arī "pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanai" un noder "par instrumentu šodienas cīņā par ietekmi pasaulē".
Izplūdušais jēdziens "vēstures revīzija" jeb "pārskatīšana", kāda tomēr vienmēr notikusi un notiks, ir ļoti parocīgs manipulēšanai. Lai gan pavisam konkrēti ir runa par totalitāro režīmu, tajā skaitā staļiniskā režīma, noziegumu nosodījumu Eiropas "parlamentārajās struktūrās", kas Krievijas Federācijas padomes locekļiem, un ne tikai viņiem vien, nepatīk un tiek uzdots par "Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu". Sava veida variācija par tēmu "Uzvaras neatzīšana", ko grūti izmantot pret Eiropas organizācijām. Tā galvenokārt bija pielāgota Baltijas valstīm. Šī apsūdzība gan ir viegli apgāžama, kaut vai uzšķirot kalendārā 8. maiju, taču no propagandas viedokļa iedarbīga. Jo vedina salīdzināt "uzvaras noliedzējus", normālās aprindās grūti sameklējamus, ar gluži reāliem holokausta noliedzējiem un antisemītiem. Pašu redzamāko no viņiem Maskava nesen uzņēma viesos un apsveica ar pārvēlēšanu Irānas prezidenta amatā.
Tostarp nekas jauns Eiropā nav pateikts. Savulaik Georgs Andrejevs, būdams Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, presē atgādināja par dažiem Eiropas organizācijās jau agrāk pieņemtiem dokumentiem, tajā skaitā Eiropas Parlamentā 1983. gada janvārī Baltijas valstu sakarā pieņemto rezolūciju, kura "nosoda Padomju Savienības īstenoto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova–Ribentropa pakta rezultātā". PSRS varai tamlīdzīgi nosodījumi nelikās īpašas atbildes vai atsevišķas kontrpropagandas kampaņas vērti.
Ir savi iemesli, kāpēc tā izvērsta šobrīd, pārdesmit gadus pēc Austrumu bloka sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, ko var uzskatīt par Otrā pasaules kara rezultātu visīstāko pārskatīšanu. Sociālisma nometne vairs nav atpakaļ uzslejama, bet, ja reiz "cīņa par ietekmi" turpinās, arvien ir panākams kāds reālpolitisks izkārtojums. Piemēram, Krievijas uzstājīgi piedāvātā kolektīvās drošības līguma veidā, kura nepieciešamība tagad ir pamatota, velkot vēsturisku paralēli – pirms kara rietumvalstis nespēja izveidot efektīvu drošības sistēmu, jo negribēja tajā iesaistīt PSRS, un redz, kas iznāca... Turpretī "pēc 1945. gada" – Staļinam bija atvēlēta viņa pieprasītā daļa – stājās spēkā "uz demokrātijas un savstarpējās cieņas pamatprincipiem" balstītas attiecības. Šo kārtību gan ieviesa pavisam šaurs lielvaru loks, nevis "cilvēce", kā apgalvo Krievijas KF deklarācijas sacerētāji, un "savstarpējā cieņa" lāgā nepaguva izpausties, jo to aizstāja aukstais karš, ko viņi aizmirsuši pateikt. Tāpat kā daudz ko citu, kas tomēr tiks atgādināts.
.gif)
