Līdz šim maz zināmais Viktors Guščins izvirzījies par Krievijas "tautiešu" kustības līderi Latvijā
Nesen Latvijas krievu valodā rakstošajā presē parādījās ziņa, ka pāris cilvēku, tostarp arī "vēsturnieks no Jelgavas" Viktors Guščins, Latvijas vārdā Maskavā apspriedis "netaisnos Molotova–Ribentropa pakta interpretējumus". Guščina vārds presē izskanējis arī saistībā ar Krievijas "tautiešu" kustības aktivizēšanos, kur viņš ir viens no līderiem. Nesenajā konferencē Maskavas namā V. Guščins gandrīz vienbalsīgi tika ievēlēts par Baltijas valstu pārstāvi Vispasaules Krievijas "tautiešu" koordinācijas padomē.
Bet kas ir šis Guščins? Cita starpā, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (tagad jau no "Saskaņas centra", bet agrāk no apvienības "PCTVL"), kurš arī mīl izteikties par vēstures jautājumiem, savu bijušo partijas biedru Guščinu nosauca par "vienīgo krievu valodā rakstošo Latvijas vēsturnieku". Tas gan ir krietni pārspīlēts. Taču lielākā daļa valsts iedzīvotāju – īpaši jau tā, kura ikdienā lieto latviešu valodu – par šo "personu" nezina tikpat kā neko.
Jaunībā gandrīz vai disidents
Tā kā Latvijas pilsonis Viktors Guščins mēģinājis startēt vēlēšanās uz vietu Saeimā, deputāta kandidāta anketā viņš norādījis, ka dzimis 1958. gadā Jelgavā, nav precējies, protot krievu, latviešu un angļu valodu. 1984. gadā ieguvis Sanktpēterburgas Valsts universitātes vēstures fakultātes absolventa diplomu. Vēlāk Guščins ir bijis aspirants Latvijas Universitātē. Kā noskaidrojās – PSKP vēstures katedrā. Universitātei tas bija laiks, kad, piemēram, mata galā karājās Filozofijas fakultātes liktenis un cieņā bija citās PSRS augstskolās pastudējuši jauni cilvēki, kas uzticīgāk par vietējiem kadriem kalpotu sociālisma ideāliem. Profesors Aivars Stranga vispār šaubās, vai Guščinam ir izdevies universitātē disertāciju aizstāvēt, jo aspirants, kā viņš atminoties, vienkārši pazudis. Cits vēstures korifejs Leo Dribins atminējās, ka Guščins saķīvējies ar kādu atvaļinātu pulkvedi, bet tas jauno censoni no augstskolas "izēdis". Guščins uz brīdi iemantojis tādu kā sava ceļa gājēja, tādu kā vietējā disidenta slavu.
Liecības par sava veida "disidentismu" no Guščina puses nākas uzklausīt arī apvienības "PCTVL" vecbiedra Jakova Plinera stāstā. Guščins ir "PCTVL" kopš 2005. gada, esot radikālāks par lielāko daļu partijas biedru. "PCTVL" parasti prasot tikai to, lai nepilsoņiem būtu vēlēšanu tiesības, bet Guščins uzskatot, ka vēlēšanas Latvijas Republikā kopš brīža, kad valsts iedzīvotāji tika sadalīti pilsoņos un nepilsoņos, ir nelikumīgas un to rezultāti nav vērā ņemami. Vēl Saeimas deputāts Pliners bilda, ka Guščinam, kā jau visiem "PCTVL" biedriem, esot tiesības nākt uz apvienības valdes sēdēm un kritizēt līderus. "Taču viss, ko mēs savā starpā runājam, saskaņā ar partijas ētikas kodeksu paliek iekšienē," uzsvēra Pliners, "bet Guščins to visu tūdaļ pa avīzēm..."
V. Guščins norādījis vairākas agrākās darba vietas – Rīgas Politehnisko institūtu, Rīgas Aviācijas universitāti, Baltijas Krievu institūtu jeb tagadējo Baltijas Starptautisko akadēmiju un Ekonomikas un kultūras augstskolu, kurā viņš māca konstitucionālās tiesības. Šobrīd viņš naudu pelna, Baltijas Starptautiskās akadēmijas paspārnē izdodot nelielu avīzīti "Izglītība un karjera", kas iznāk reizi divās nedēļās. Guščina spalvai pieder arī dažas lielākas un mazākas grāmatas. Jau pieminētais vēstures doktors Aivars Stranga atceras kādu 1993. gadā izdotu brošūriņu, kurā Guščins (viņš pats Jelgavas vēstures pētīšanu sauc par savu vaļasprieku) godprātīgi apkopojis Valsts drošības komitejas darbinieku uzvārdus un ziņas, kā šie Maskavas iesūtītie cilvēki Jelgavā darbojušies. "Taču visiem pārējiem Guščina rakstiem un darbībām ar vēsturi nav nekā kopīga. Piemēram, grāmatā "Latvija nacisma jūgā Otrā pasaules kara laikā" Guščins "atražojis" čekas murgus par latviešiem kā ebreju šāvējiem, proti, vēstures viltojumus, kas bija tik izplatīti PSRS laikā." Ar vēsturi nav nekā kopīga arī Guščina darbībai "PCTVL", Krievu skolu aizsardzības štābā un Krievu kopienu apvienības kongresā (OKROL). Tie, kas Guščinu pazīst tuvāk, uzsver, ka pēdējos divos varbūt pat trijos gados viņa sabiedriskās darbības karjera esot strauji gājusi uz augšu. Iespējams, kāds viņu sācis pabalstīt materiāli, spriež citi. Tāpat viņš gluži kā savās mājās jūtas pieņemšanās, kuras rīko Krievijas vēstniecība Latvijā.
Paši jelgavnieki uzskata, ka Guščina publikācijas par Jelgavas vēsturi parasti izcēlušās ar orientāciju uz carisko Krievijas impēriju. Turklāt tajās bijis daudz profesionālam vēsturniekam netipisku neprecizitāšu un pat faktu sagrozījumu. Tādēļ savulaik viņš nav bijis gaidīts viesis ''Zemgales Ziņu'' redakcijā un varējis publicēties tikai izdevumos, kas raksta krievu valodā. Arī nesenās skolu reformas laikā viņa argumenti veidojušies, atgremojot baumas, ko piegādāja Jelgavas krievu skolu skolēni un vecāku pārstāvji, kuri slikti pārvaldīja latviešu valodu un pretojās Izglītības ministrijas programmai, kas paredzēja palielināt latviešu valodas īpatsvaru šajās skolās.
Guščina internacionālā publicistika
Ielūkojoties dažādos laikos iznākušos preses izdevumos vai interneta lapās, var atrast ne vienu vien liecību par to, kas sirdī un prātā dažkārt par OKROL ideologu sauktajam Viktoram Guščinam.
"Nevar spekulēt ar vēsturiskiem faktiem, tas neveicina integrāciju. Ar vēstures pētīšanu jānodarbojas vēsturniekiem, bet ne politiķiem," kādā no savām uzrunām deklarējis Guščins, piebilstot, ka "integrācijas – asimilācijas process ir novedis pie acīm redzamām sekām demogrāfiskā situācijā, bet tas savukārt pie ilglaicīga demokrātijas deficīta Latvijā".
Likteņa ironijas dēļ, ka ar vēsturi labāk būtu nodarboties profesionāļiem, bet ne politiķiem, tieši Guščina spalvai pieder apgalvojums, ka "krievi ir Latvijas pirmiedzīvotāji, tikai nevarot skaidri pateikt, vai krievi apdzīvojuši Latvijas teritoriju no 6. vai no 10. gadsimta". Tā, protams, tikai tāda "rozīnīte". Vairāk izskatās, ka V. Guščina ikdienas darbs ir skandināt, ka "atjaunotajā Latvijas Republikā krievi padarīti par otrās šķiras cilvēkiem un krievu valoda – par svešvalodu". Tur iederas arī apgalvojumi, ka viņu neapmierinot, ka "Latvijas varas veidotā nacionālā politika neņem vērā nelatviešu intereses", proti, neatceļ izglītības reformu krievu skolās un nepiešķir nepilsoņiem lielākas politiskās tiesības. Guščinaprāt, likumīgu vēlēšanu kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas nav bijis. 1991. gada 15. oktobra iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos un nepilsoņos viņš salīdzina ar 1934. gada 15. maija apvērsumu. Lūk, arī iemesls, kāpēc "patlaban Ulmanis ir nomazgāts balts". Un tas esot tikai tāpēc, ka latvieši jau otro reizi mēģinot atjaunot latvisku Latviju, kur "latviešu tautas intereses ir pārākas par nacionālo minoritāšu interesēm".
Lielas cerības OKROL censonis liek uz "tautiešu" nacionālā gara celšanu, gatavojoties atzīmēt Latvijas un Baltijas "atbrīvošanas" no fašisma 65. gadskārtu šogad un 65. uzvaras gadskārtu Lielajā tēvijas karā nākamgad. Vēl viņš piedāvā rūpīgi uzraudzīt, kā tiek ievērotas mazākumtautību tiesības un kāda ir izglītības kvalitāte krievu skolās, un par to ziņot starptautiskajām organizācijām. Būtiski esot arī veidot arvien jaunas krievu biedrības un kultūras centrus; veidot to savstarpējās saziņas tīklu un īstenot sociālus, kultūras, zinātnes projektus kopīgi ar dažādiem Krievijas reģioniem.
