Molotova–Ribentropa pakta atstātās sekas Eiropas politikā un sabiedrībā būs jūtamas vēl daudzus gadus – šāds vadmotīvs valdīja Eiropas Parlamentā (EP) Briselē sarīkotajā konferencē ''Eiropa 70 gadus pēc Molotova–Ribentropa pakta''.
Kā konferences organizētāji uzstājās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamenti, taču ideja nākusi no lietuviešiem. Par līmeni liecināja ne tikai lielais viesu skaits, bet arī EP prezidenta Ježija Buzeka, Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes un Lietuvas Seima priekšsēdētājas Irenas Degutienes klātbūtne. Daudze savā runā uzsvēra, ka, runājot par vēsturi, ''mēs izrādām cieņu tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri tika nogalināti vai izsūtīti uz Sibīriju, mēs izrādām cieņu tiem, kuru ģimenes tika sašķeltas starp dažādām valstīm un kontinentiem''. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs norādīja, ka būtu nepieciešama Eiropas Savienības mēroga juridiska norma, kas paredzētu atbildību ne tikai par nacistiskā režīma, bet arī totalitārā komunisma izdarīto noziegumu noliegšanu vai attaisnošanu.
Konferences dalībniekiem neradās šaubas par hitlerisma un staļinisma radniecību. To atzina pat Eiropas Savienības (ES) prezidējošās valsts Zviedrijas premjera biroja valsts sekretāre ES lietās Marija Aseniusa: ''Mums ir dažāda pagātnes pieredze, bet kopīga nākotne.'' ''Mums ir jāzina fakti, lai varētu izgaisināt mītus, kas joprojām saistās ar Eiropas vēsturi. Bez kopīgas vēstures izpratnes ES nevar virzīties uz priekšu gan morālā, gan ekonomikas attīstības jomā,'' domu papildināja eirodeputāte Sandra Kalniete.
Visbiežāk Molotova–Ribentropa pakta seku sakarā runātāji norādīja uz Krievijas ārpolitiskajām tendencēm. ''Krievijas interešu zona faktiski ir Molotova–Ribentropa paktā noteiktā ietekmes sfēra, kurā joprojām atrodas arī Baltijas valstis. Padomju komunisma mentalitāte vēl ir dzīva. Tās pārstāvji joprojām cenšas pakļaut kaimiņu nācijas, runā par ''pēcpadomju telpu'' un ''tuvajām ārzemēm'', kurās tiem esot īpašas tiesības diktēt noteikumus. Tāda situācija grauj Eiropas identitāti un vienotību. Es aicinu būt saprātīgiem un nepieļaut, lai visa Eiropa pārvēršas par ''tuvajām ārzemēm'','' vēršoties pie kolēģiem, sacīja EP deputāts Vītauts Landsberģis.
Līdzīgi izteicās Polijas Nacionālās piemiņas institūta pārstāvis Janušs Kurtika, kurš atgādināja par propagandas un melu vilni, kāds Krievijā sācies, tuvojoties pakta 70. gadadienai: ''Krievija nav atkāpusies no vēstures falsifikācijas savās interesēs. 2009. gadā tā izmanto pret Poliju to pašu retoriku, ko 1939. gadā Hitlers. Molotova–Ribentropa pakts iedibināja padomju domāšanas veidu.''
Vēsturniece Fransuāza Toma no Sorbonnas universitātes Francijā aizrādīja, ka Krievijā ir ļoti daudz 1939. gada 23. augusta pakta aizstāvju. Lai attaisnotu pakta slepenos papildprotokolus, ''neopadomiskie Putina vēsturnieki'' mēģina to attēlot kā diplomātisku Staļina aizsardzības pasākumu, it kā lai aizkavētu karu, taču ''Molotova–Ribentropa pakts bija Staļina pirmais solis Rietumeiropas iekarošanā''. ''Viņš nebija nabadziņš, kam vajadzēja aizstāvēties, it kā visi rietumnieki būtu viņu pametuši,'' uzsvēra Toma, atgādinot, ka 1940. gada rudenī diktatoram bijusi vēlme turpināt sadarbību ar Vāciju jau Irānas, Turcijas un Balkānu valstu sadalīšanā.
Vairākkārt izskanēja mudinājumi neklusēt par Padomju Savienības līdzatbildību Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī rietumnieku divkosību pēc kara. Egberts Jāns, vēsturnieks no Manheimas universitātes Vācijā: ''Pakts un slepenie protokoli apsūdz Staļinu līdzdalībā Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī Rietumu sabiedrotos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās 1945. gada Jaltas konferencē. Jalta faktiski akceptēja Molotova–Ribentropa noteiktās PSRS ietekmes sfēru robežas.''
