Iepazinies ar Maskavā iegādāto bij. čekas ģenerāļa Ļeva Sockova sastādīto dokumentu krājumu "Pribaltika i geopolitika 1935 – 1945 gg.", nolēmu nedaudz papildināt Voldemāra Krustiņa komentāru ("LA", 21.09.) par šo grāmatu, kurā atklātu melu un puspatiesību ir vairāk nekā sunim blusu.
Tās sākās jau ar sastādītāja ievadvārdiem, kuros apgalvots, it kā Baltijas valstis 30. gados esot bijušas pilnīgi orientētas uz Vāciju, ka ģermanofili bijuši Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, ka pēdējais 1939. gadā aicināts uz Maskavu, lai pārliecinātu spert vajadzīgos soļus Latvijas neatkarības saglabāšanai (piebildīsim – lai nodiktētu pazemojošo t. s. 5. oktobra bāzu līgumu). 30. gadu beigās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā arvien lielāku ietekmi esot ieguvušas kreisās partijas un organizācijas, un parlamentu vēlēšanas uz "demokrātiskiem pamatiem" (sic? – R. T.) tur varējušas notikt tikai 1940. gadā. Leģitīmi (sic? – R. T.) izraudzītie valsts varas orgāni tad griezušies pie PSRS ar iestāšanās lūgumu, kuru tās Augstākā Padome apmierinājusi. Punkts un āmen. Kā padomju propagandisti rakstīja tolaik, tā viņu pēcteči dara to šolaik.
Visādus brīnumus var lasīt pirmajā aģenta "specziņojumā" no Rīgas, kas datēts ar 1938. gada 28. novembri. Oktobrī esot atklāta pret Ulmani vērsta sazvērestība, kuras priekšgalā stāvot prezidents Kviesis. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa noticis spēcīgs sprādziens, par kuru un tā cēloņiem varas iestādes klusējušas. Diplomātiskās aprindas un iedzīvotāji baumo, ka šo atentātu gatavojusi Kvieša grupa. Savukārt Ulmaņa grupa domājot gāzt Kviesi un nosūtīt viņu par vēstnieku uz Ameriku.
Protams, nevarēja rakstīt tikai niekus. Rīgas izlūks informēja Maskavas priekšniecību, ka pēdējā laikā pieaugusi ļaužu neapmierinātība ar valdības politiku. Viņi prasa 15. maija apvērsumā solīto konstitūciju un atcelt karastāvokli. Un gluži tālredzīgi – prasot turpmāk apvienot prezidenta un premjera amatu, uz šo posteni izvirzot Ulmani. Kā zināms, 1936. gadā tā arī notika.
Pats par sevi saprotams, ka Kremlis, kura vadītājiem Staļinam, Molotovam, Ježovam un citiem parasti nosūtīja ziņojumu kopijas, sevišķi daudz gribēja zināt par Munteru, kas 1936. gada jūlijā bija iecelts par Latvijas ārlietu ministru. 14. novembrī Maskava saņēma vērtējumu no Rīgas: Munters ir "vecs vācu aģents un realizē politiku, kas palielina vācu ietekmi Latvijā". Pēc izcelsmes vācietis un izpelnījies lielu, bet nepelnītu autoritāti pie Valsts prezidenta Ulmaņa.
Kādā citā informācijā tika citēts Rīgā iegūtais (nozagtais? nopirktais? – R. T.) Čehoslovākijas sūtņa Berāčeka ziņojums, kurā Munters tika raksturots skarbiem, bet lielā mērā nepelnītiem vārdiem: "Skandalozs, bezrakstura, intrigants. [..] Vācu neveiksmes gadījumā vai angļu–franču kombinācijas pārsvara gadījumā, pēc manām domām, MUNTERS tikpat uzticīgi kalpos šai kombinācijai. Šim gadījumam viņš cita starpā sadabūjis krievu sievu." Pārspīlēts bija arī apgalvojums, ka latviešu tauta izturas pret Munteru ar dziļu neuzticību un ar nepacietību gaida viņa atkāpšanos. Taču prezidenta ietekmīgā protekcija ir stiprāka par sabiedrisko domu.
Acīmredzot līdzīgi tika iegūts, pārtulkots un nogādāts Kremlim Somijas sūtņa Rīgā Polina 1937. gada 19. jūlija ziņojums par Muntera braucienu uz Maskavu. Šis dokuments bija samērā korekts, jo balstījās uz ministra stāstījumu somu diplomātam par sarunām ar padomju ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Staļinu. Sevišķi par tikšanos ar pēdējo, ar kuru neesot pārrunāti politiski jautājumi, bet Latvijas stāvoklis. Staļins vaicājis, ko Latvijā domā par muižniekiem "pelēkajiem baroniem". Pēc Muntera slēdziena, Kremļa diktators un arī Ļitvinovs nezinot par agrāro reformu Latvijā un joprojām uzskatot, ka tur lielu lomu spēlē vācu baroni.
Gribot vai negribot jādomā, ka padomju aģentiem bija izveidojušies labi nelegāli kontakti ar Somijas sūtniecības darbiniekiem, jo no tiem varēja iegūt pat Polina 1936. gada 18. septembra ziņojumu "Latvijas pašreizējā iekšpolitiskā situācija un ārpolitiskās attiecības". Pēc somu diplomāta ieskata, kamēr Ulmanis bija tikai premjers, kara ministrs Balodis, kuru atbalstīja Kviesis, nevarēja iebilst viņam. Par to liecināja fakts, ka Ulmanis ilgi nav varējis panākt Muntera iecelšanu par ārlietu resora vadītāju. Somijas sūtnis vienlaikus korekti konstatēja, ka ir uzlabojies Latvijas ekonomiskais stāvoklis – strauji attīstījies eksports, ievērojami pieauguši valsts ienākumi un apgrozāmie līdzekļi, bankām ir daudz brīvas naudas, ievērojami atdzīvojusies celtniecība utt.
Aplūkotais dokumentu krājums ir jāvērtē visnotaļ kritiski kā gandrīz vai visi mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbi, kuri veltīti 20. gadsimta problēmām. Taču grāmatā ir arī savs neliels racionālais kodols. Pie augstāk sacītā var piemetināt, ka tajā rodami maz vai tikpat kā nepazīstami materiāli par latviešu diplomātu un politiķu aktivitātēm Rietumu pasaulē Otrā pasaules kara laikā un tam beidzoties. Unikāls dokuments ir kādas no Rīgas uz Zviedriju 1944. gada rudenī aizbēgušas ebreju meitenes apjomīgs (grāmatā uz 42 lappusēm!) raksts par viņas tautiešu vajāšanām Latvijā nacistu okupācijas laikā. Šķiet, ka mūsu holokausta pētnieki šo materiālu nav vēl izmantojuši.
