Valsts produktu eksportu ir nosaukusi par vissvarīgāko nosacījumu izkļūšanai no dižķibeles, tomēr tirgus veicināšanas pasākumiem – dalībai izstādēs un Latvijas kopstenda veidošanai – šajā gadā pārtikas produktu ražotājiem ir piešķirts trīs reizes mazāk naudas nekā pērn – vien 90 000 lati. Latvijas produktu reklamēšanas nepieciešamību izstādēs diskusijā redakcijā vērtēja a/s "Valmieras piens" valdes priekšsēdētājs ROLANDS GULBIS, a/s "Brīvais vilnis" valdes priekšsēdētājs ARNOLDS BABRIS, SIA "Lāči" eksporta vadītājs MĀRIS DAUDE un Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta nozaru ekonomikas nodaļas vadītāja ILONA MEŽINIECE. Diskusijā piedalījās arī žurnālisti Viesturs Serdāns, Iveta Tomsone un Uldis Graudiņš.
– Patlaban priecājamies par pārtikas produktu eksporta izaugsmi. Vienlaikus tirgus veicināšanas pasākumiem – dalībai izstādēs – šajā gadā ir piešķirti 90 000 latu, tātad trīs reizes mazāk nekā pērn. Vai ir nepieciešams valsts atbalsts dalībai izstādēs?
Ilona Mežiniece: – No lauksaimniecības subsīdiju programmas tirgus veicināšanai piešķirtais 90 000 latu lielais atbalsts ir paredzēts pārtikas uzņēmumu kopstendu veidošanai. Šī naudas summa ir ar lauksaimnieku organizācijām saskaņotais kompromisa variants. Zivju pārstrādes uzņēmumi šajā gadā var saņemt arī Eiropas Zivsaimniecības programmas "Atbalsts izstādēm" naudu.
Rolands Gulbis: – Tas, ko var saņemt bez maksas, vienmēr ir vajadzīgs, tomēr jautājums ir par lietderību. Mēs pērn Krievijas nelabvēlīgās finanšu politikas dēļ pilnīgi nevajadzīgi piedalījāmies Maskavā izstādē "Prodekspo". Patlaban situācija ir atšķirīga – Krievija ir sanīdusies ar saviem partneriem, tostarp poļiem, kuru piena produktos ir atrasts tetraciklīns. Mēs klusi un bez liekas publicitātes diezgan daudz iepriekšējos mēnešos vedām Krievijas pārtikas ražotājiem izejvielu un gatavus produktus. Šā iemesla dēļ "Valmieras pienam" šajā gadā piedalīšanās izstādē Krievijā ir ļoti vajadzīga. Mums vajadzētu ik gadu piedalīties trīs izstādēs – austrumos, dienvidos un rietumos. Nezinu, vai ar 90 000 latu kopstendam pietiek, zinu, cik tas maksā mums. Ja nebūtu kopstenda un ja justu, ka ir aršana, mēs tāpat brauktu uz izstādi. Izmaksas dalībai izstādēs lielam uzņēmumam nav tādas, kas gāž no kājām. Mazajiem uzņēmumiem lielās starptautiskās izstādēs nav ko meklēt – tā ir naudas neefektīva tērēšana. Manuprāt, atbalstu šiem uzņēmumiem vajadzētu sniegt produktu reklamēšanā tūristiem, kuri ierodas Latvijā. Piemēram, atvieglotu nomas maksu vai citu maksājumu veidā.
Arnolds Babris: – Zivsaimniekiem ir nedaudz atšķirīga situācija. Pērn rudenī bija pirmā reize, kad Zivrūpnieku asociācija izstādē startēja vienā stendā. Apsveicami, ka tikām pie valsts atbalsta naudas, jo, lai gan esam konkurenti, tas mūs vienoja. Klientiem kaulēšanās un šķelšana neizdevās, jo produktu cenas un to daudzums visiem kopstenda dalībniekiem bija aptuveni vienādi. Ar izstādes panākumiem esam ļoti apmierināti. Uz lielajām izstādēm ik gadu brauc vieni un tie paši mūsu kolēģi no visas pasaules, tāpēc piedalīšanās ir ļoti svarīga. Mūs interesē Maskavas izstādes, kas notiek divas reizes gadā, un "SEAL" izstāde, kas ES valstīs notiek reizi gadā. Ja mēs nepiedalāmies šajās izstādēs, tad zaudējam tirgus daļu.
Mazajiem ražotājiem no šīm izstādēm labuma tiešām ir maz, jo uz tām sabrauc lielo veikalu tīklu pārstāvji un vairumtirgotāji. Viņus interesē vairākos vagonos ietilpināmu produktu pirkums, nevis dažas autokravas. Tādas prasības var pildīt vien lielie Latvijas ražotāji. Mikrouzņēmumi ir vajadzīgi kā atbalsta sniedzēji un izejvielu piegādātāji lielražotājam. Konceptuāli ņemot – valsts atbalsts ir vajadzīgs, bet tas ir jāsadala tiem, kas dod vislielāko atdevi.
– Pērn teicāt, ka zivsaimnieki neprot sadarboties. Proti, ja jākomplektē vilciena sastāvs, to nevar izdarīt, lai gan vajadzīgo produktu daudzumu saražot var. Vai patlaban spējat vienoties?
– Vienošanās bija ļoti grūta. Visi ražotāji savā starpā konkurē, tomēr mēs jau ilgi darbojamies kopā. Iespējams, skaļi teikts, bet katrs esam ieņēmuši savu tirgus nišu. Sūtām pat klientus viens pie otra. No nozares viedokļa ļoti labi, ka ir vienotais valsts stends, jo tas psiholoģiski nozari saliedē. Valsts kopstends palīdz cīnīties pret starpniekiem, kas īsteno principu "skaldi un valdi". Viņi atsevišķi kaulējas ar visiem dalībniekiem un beigās partneri atstāj bez peļņas. Tāpat notiek ar izejvielu. Ja nozare vienojas par vienu cenu, tad uz apjomu var iegūt labākus nosacījumus.
Piena produktiem derīguma termiņš ir īss, bet zivju konserviem 2 – 2,5 gadus. Tādēļ tos var sūtīt uz tālām pasaules valstīm. Patlaban tirdzniecība ar Latvijā ražotiem zivju konserviem notiek 40 valstīs. Piensaimnieki vairāk orientējas uz iekšējo tirgu, bet mums vairāk nekā 90% ir eksports. Mūsu nozare ir orientēta uz eksportu.
– "Lāču" ceptuve ir mazais ražotājs un nišas spēlētājs. Daudzi ekonomisti uzsver – eksporta tirgos spējām sevi vairāk parādīt ar mazajiem nišas produktiem. Kāda ir jūsu pieredze izstādēs?
Māris Daude: – Mūsu uzņēmumam piedalīšanās izstādēs ir vajadzīga tāpēc, ka Latvijā esam zināmi, bet pasaulē mūsu cepto maizi neviens nepazīst. Tādēļ mums ir svarīgi braukt uz izstādēm, taču uz visām jau nevaram atļauties braukt. Svarīgi ir saglabāt valsts atbalstu dalībai izstādēs. Krievijas "Prodekspo" izstāde ir ļoti svarīga, jo tur cilvēkiem ir liela interese par mūsu maizi.
Jāveido eksporta atbalsts
A. Babris: – Neskatoties uz krīzi pasaulē, pieprasījums pēc pārtikas produktiem kāpj. Ķīna un Indija, ejot pa industrializācijas ceļu, jau sāk apzināties, ka drīz nepietiks pārtikas. Šo nišu vajag pareizi aizpildīt. Mēs nespēsim konkurēt ar valstīm, kas ražo milzīgus produktu daudzumus, bet ar augstas kvalitātes nišas produktiem veiksmīgi konkurēt varam. Taču pie tā ir ļoti nopietni jāstrādā. Sauksim lietas īstajos vārdos – iepriekšējo gadu bezatbildīgo valdību rīcības dēļ mums nav savas vīzijas eksporta atbalstam. Valsts uzdevums ir redzēt, ieteikt un atbalstīt.
R. Gulbis: – Valsts viedoklis veidojas no mūsu viedokļa vai darbības. Mēs protestu izrādām ar aizbraukšanu no valsts.
– Valsts ir definējusi virzību uz eksportu, bet vienlaikus atbalsts samazinās. Ko uzņēmēji var darīt – vai braukt uz izstādēm pašiem atsevišķi vai cīnīties vai prasīt atbalsta mehānismu izveidi? Cik liela šajā kontekstā ir izstāžu nozīme?
-– Piedalīšanās izstādēs ir ļoti vajadzīga. Ļoti svarīgi ir tiešie kontakti.
A. Babris: – Mūsu nozari starptautiskās izstādēs parasti pārstāv uzņēmēji no visas pasaules. Mēs parādām, ka esam, pārķeram klientus, tiekam pie izejvielu piegādātāja, konkurentu stendos gūstam jaunas idejas un redzam nišas, kuras varam ieņemt.
I. Mežiniece: – Zemkopības ministrijā saņemtie uzņēmēju pārskati par izstāžu apmeklējumiem rāda, ka viņu mērķi dalībai izstādēs ir saglabāt pozīcijas esošajā tirgū, atgādināt par sevi un meklēt jaunus sadarbības partnerus. Ne mazāk svarīgs mērķis ir arī konkurentu un jaunu produktu pētīšana. Ir arī uzņēmumi, kas norāda – izstāde viņiem bija mārketinga instruments eksporta sākšanai.
– Vai tiek veidota valsts politika, ņemot vērā pārmaiņas pasaulē?
– Katrs uzņēmums formulē savu mērķi konkrētajā tirgū un pēc tiem vērtē, vai izstāde ir vajadzīga. Patlaban mūsu pieredze rāda, ka tās ir izstādes, kas saistītas ar austrumu (Krievijas) un ES iekšējo tirgu. Pēdējos gados svarīga ir kļuvusi arī izstāde Kazahstānā. ES tirgū svarīgas ir divas izstādes – "Anuga" un "SEAL", bet Krievijā "Prodekspo" un "Baltfood".
A. Babris: – Visiem uzņēmumiem, arī atsevišķiem mazajiem ražotājiem, interesanta varētu būt piedalīšanās Amsterdamas privāto zīmolu izstādē, kur tiek piedāvāta produktu ražošana ar cita ražotāja zīmolu. Jāprot gan sevi pareizi pozicionēt. Uz Šanhajas izstādi mēs braucām izlūkbraucienā ar mērķi pētīt Ķīnas tirgu. Ja tajā nevar ieiet skaisti, tad labāk nesteigties to darīt. Ķīnieši jau sāk atzīt pārtikas produktu nepietiekamību valstī. Ķīnā dzīvo ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju. Ja viņi sāks ēst vairāk, kāps arī pieprasījums. Ķīnieši un indieši uzskata – ES produktos ir daudz mazāks piesārņojums nekā viņu pašu izstrādājumos.
Divas trešdaļas ierēdņu lieki
R. Gulbis: – Galvenā sāpe būs tā, ka dažām iestādēm patlaban nogriež budžeta naudu un tās satraucas par savu pastāvēšanu. Risks veidojas tur, ka, samazinot naudu, vispirms samazina lietderīgo, uzņēmēju atbalstam paredzēto, daļu, bet fiksētā izmaksa, tostarp administrācijas uzturēšanai paredzētā nauda, paliek. Jāskatās vairāk uz funkciju atvieglošanu un tikai pēc tam uz atbalsta naudas samazināšanu. Kāds vicinās mūsu karogu un teiks: redziet, viņiem, ražotājiem, vajag, bet jūs naudu atņēmāt. Ierēdņi paši sevi neiznīcinās, neviens nerakstīs atlūgumu. Jābūt kādam no augšas, kas pasaka: kopā sagatavosim plānu efektīvākai darbībai. Jā, kāds darbinieks būs lieks, bet toties darbā paliks visefektīvāk strādājošais.
A. Babris: – Ministriju un attiecīgo amatpersonu kompetence ir funkciju un pienākumu dalīšana. Skan skarbi, bet divas trešdaļas ierēdņu tiešām var atbrīvot no darba un atlikušie darbinieki varēs visus darbus izdarīt.
– Kā izstādē sevi parāda mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši?
R. Gulbis: – Man patīk, kā strādā igauņi. Caurspīdīgi, nejūt, ka valsts viņus traucētu. Tā ir patīkami strādāt. Lietuvā ir stipri jūtama valsts ietekme, tomēr tā veidojas no uzņēmēju viedokļa.
– Pēc šā gada pārtikas izstādes "Zaļā nedēļa" Berlīnē radās iespaids, ka mums Latvijā ir vajadzīgs smadzeņu centrs, kas pārredzētu spēles laukumu un koordinētu valsts atbalstu.
A. Babris: – Ja ir šis vienojošais stends, tad viss pārējais sokas labi. Mazo uzņēmēju izstādē vislabāk respektē tad, ja viņš sevi rāda valsts stendā. Daudziem tas nozīmē, ka viņš jau izgājis atlasi. To ideālākā gadījumā vajadzētu darīt Zemkopības ministrijai, izpētot, vai un cik ātri sniegtais atbalsts dos atdevi.
R. Gulbis: – Patlaban atbalsta saņemšana ir atkarīga no paša aktivitātes. Cilvēki iet pa kabinetiem, runā. Pārāk abstrakts ir teiciens "atbalstīsim pārtiku". Lauku atbalsta dienestā gadiem ilgi ir pieejami milzīgi neizmantoti naudas līdzekļi.
A. Babris: – Izstāžu atbalsts patlaban ir vienīgais reālais atbalsts eksportam.
Līgumu slēgšana – pēc izstādēm
– Vai no katras izstādes atgriežaties ar taustāmu iznākumu?
– Taustāms iznākums ir vienmēr. Mēs redzam, ka pirms izstādes ir mazāk pasūtījumu, izstādes laikā to nav. Izstādē notiek tikšanās, degustācija un kaulēšanās. Pasūtījumu vilnis nāk pēc izstādes. Parādās jauni klienti, tirgus pārveidojas.
– Kas notiktu, ja valsts atbalsta izstādēm vispār nebūtu?
A. Babris: – Tad man ir jautājums: par ko mēs maksājam nodokļus? Varbūt tos mazāk maksāsim? "Brīvais vilnis" ik gadu nodokļos samaksā aptuveni 900 000 latu. Tad jau jārīkojas kā Ķīnā, kur eksportētājs ir atbrīvots no visiem nodokļiem. Mēs ar papildu nodokļiem pasliktinām konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū un nožņaudzam ražotāju. Rezultāts – uzņēmējs sašaurina ražošanu, pieskaitāmās izmaksas kāpj. Tās sasniegs tādu kritisko līniju, kad vispār neko neražos. Ja atbrīvosim eksportētāju no puses nodokļu, tad nauda, ko viņš ieguldīs ražošanā, ļaus maksāt daudz lielākas nodokļu summas nekā patlaban. Izaugsme Ķīnā notiek tāpēc, ka eksports ir atbrīvots no nodokļiem.
– Kā sokas ar produktu pārdošanu tepat, Latvijā?
– Vietējā tirgū pārdodam vien 8 – 9% savu produktu. Tos pārdodam "Rimi" veikalu tīklā, lai nebūtu neveselīgas konkurences. Mazajiem veikaliem ir ļoti lieli parādi – tie kļūst maksātnespējīgi. Mani arī uztrauc nekvalitatīvo produktu ražotāji. Cenu dempings notiek uz kvalitātes un nodokļu rēķina. Aptuveni 30% uzņēmumu dempingo ar zemu kvalitāti un nemaksājot nodokļus. Tos vajadzētu izstumt no tirgus. Valsts no tā iegūs papildu nodokļus, un produktiem būs labāka kvalitāte.
– Piekrītam par vietējo tirgu, bet Vācijā pārtikas produkti tomēr ir lētāki nekā Latvijā.
– Vācu zivju pārstrādes uzņēmumi izmanto bezdarbnieku darbu. "Brīvajā vilnī" strādā pirmspensijas un pensijas vecuma sievietes, par kurām maksājam sociālo nodokli. Jāsaprot, ka Vācija gatavojās dižķibelei, šajā valstī ir naudas uzkrājumi. Ar tiem talantīgi silda tautsaimniecību.
Garantiju vietā – aizdevumu
– Tātad atbalsts dalībai izstādēs ir vienīgais atbalsts eksportam. Kas notiek ar eksporta garantijām?
– Vislabākais atbalsts būtu, ja uzņēmējiem uz procentiem aizdotu naudu. Budžetā tā ir, var taču izvēlēties labākos nodokļu maksātājus un eksportētājus ar pieredzi tirgū. Darbi nesokas tāpēc, ka tas ir politisks jautājums – kādam ir jāpieņem lēmums un jāmaina normatīvi. Ir jāuzdod Finanšu un kapitāla tirgus komisijai mainīt naudas aizdošanas nosacījumus. Mums patlaban izdevīgāk ir saņemt privātās, nevis valsts piedāvātās eksporta garantijas. Ar tām biznesu taisīt nevar.
R. Gulbis: – Neticu eksporta garantijām. Vajadzētu aizdot naudu pret ražošanas atlikumiem, pret nekustamo īpašumu.
A. Babris: – Mums glabātavā ražošanas atlikumi ir pusmiljona latu vērtībā. Tie ir konservi ar 2 – 2,5 gadu ilgu derīguma termiņu, kurus par nodrošinājumu kredītiem neuzskata. Ar šādu attieksmi mēs paši sev kaitējam. Vecajās Eiropas valstīs ražošanas krājumus uzskata par nodrošinājumu. Beigās mēs secinām – izstāžu atbalsts ir vienīgais atbalsts. Vislabākais atbalsts eksportam būtu dzelžainu kvalitātes prasību ieviešana. Nākotnē, ilgtermiņā šāds lēmums dos milzīgu atdevi. Pircējiem šādas valsts ražotājs asociējas ar augstu kvalitāti.
– Par to jau runājat ļoti ilgi. Vai jūs nesadzird?
R. Gulbis: – Kad es Lauku atbalsta dienestā rosinu mainīt likumu, kurš traucē darboties, man atbild, ka tas nav ierēdņa uzdevums. Mans uzdevums ir ražot, nevis Saeimā censties dabūt likuma grozījumus. Tā ir sistēma, kas jāmaina no augšas.
A. Babris: – Reāli eksporta atbalsta nav, pārtikas kontrole klibo. Ierēdņi un politiķi ir jāpiesaista pie konkrēta rezultāta.
R. Gulbis: – Labās vēsmas ir izstādes un patentu maksa mazajiem ražotājiem – viņiem tiek vienkāršota darbība. Par to sapņoja desmit gadus.
Mazajam ražotājam atbalsts tirgus izpētē
– Kā "Lāču" ceptuvei sokas? Jūs paši esat atraduši partnerus?
M. Daude: – Ja valsts atbalsta izstādes apmeklējumu, tad ir krietni labāk, jo maize ir ļoti īpašs produkts. Katrā valstī ir savas ēšanas tradīcijas. Izstādes mums palīdz atrast jaunus klientus un veikt tirgus pētījumus. Ja tos kādam pasūtām, tad jāmaksā ir daudz vairāk, nekā tērējam, ar valsts atbalstu aizbraucot uz izstādi. Pēc izstādes jau uzreiz ir pasūtījumi. Šā iemesla dēļ mazajiem ražotājiem valsts palīdzība ir arī atbalsts tirgus izpētē. Arī pieredzes un jaunas ideju gūšanā.
– Kuriem nišas produktiem tirgi ir atvērti? Kur pieprasījums ir vislielākais?
– Pieprasījums nāk no dažādām valstīm, bet jāsaprot, ka visur ir krīze. Mūsu produkti ir vieni no dārgākajiem. Cilvēki atzīst – ļoti labi produkti, bet par sadarbību noteikti vienosimies pēc krīzes.
