Gūst gandarījumu spēka treniņos un uzvar sacensībās
Bižains meitēns uzveic vīrus
"Agrāk domāju, ka ārmreslings ir tikai veču padarīšana," atceras vairākkārtēja Latvijas un pasaules čempione roku divcīņā Žanna Čingule. Viņu pirms septiņiem gadiem sporta zālē ievilinājis krusttēvs, 1997. gada Eiropas roku divcīņu čempionāta bronzas medaļas ieguvējs Dzintars Čingulis. Tad arī meitene atklājusi, ka ar rokām laužas ne tikai būdīgi puiši, bet arī meitenes, turklāt augumā daudz sīkākas par Žannu, kurai atlicis vien noskatīties un apskaust: "Cik viņas stipras! Kaut arī man būtu tāds krampis!"
Tagad, pēc septiņiem treniņos un sacensībās aizvadītiem gadiem, Žanna uzskata, ka roku divcīņa nekaitē sievišķībai, tieši otrādi. Arī daudziem skatītājiem labāk patīk, kad sacenšas smukas meitenes, nevis muskuļoti "džeki".
Pretējā dzimuma pārstāvjos ziņa, ka glītā blondīne laužas ar rokām, izraisa nepārvaramu vēlmi izaicināt viņu uz cīņu. Žanna par to tikai pasmejas, jo zina, ka 99 procenti brašuļu cietīs kaunpilnu sakāvi. Daži puiši pēc tam "uzšūmējas", sakot, ka cīņa nav bijusi godīga, citi ilgi pārdzīvo, tikai nedaudzi spēj uztvert situāciju ar humoru.
"Kad man bija 16 gadi, kafejnīcā pieveicu kādu vīrieti labākajos gados. Viņš pietrūkās kājās un pārlēca pāri galdam. Laikam gribēja mani saraut aiz bizēm," smejas Žanna, piebilstot, ka apkārtējie tādos brīžos allaž nostājoties viņas pusē.
Tomēr vietējos un starptautiskajos čempionātos savā starpā sacenšas viena dzimuma pārstāvji: "Pirms gadiem pieciem kādai meitenei no Salaspils vietējos mačos ļāva lauzties ar puišiem, un viņa visus uzvarēja," stāsta Žanna. "Viņiem tā bija psiholoģiska trauma, tādēļ treneris pateica: "Viss! Vairs nekādu pigoru!".
Agrāk laušanās sacensības reizi mēnesī notikušas naktsklubā "Kabata", un tajās piedalījusies arī Žanna: "Pirmajā reizē netīšām salauzu kādai sievietei roku. Pretiniece pati bija vainīga, jo nepārvaldīja laušanās tehniku. Iesācēji, vēloties nospiest pretinieka roku uz leju, dara to ar visu ķermeni, izvirzot plecu uz priekšu. Tā var pārlūzt augšdelma kauls, tādēļ vispirms labāk konsultēties ar profiem."
Ar draugiem viņa gan nelaužoties uz "pilnu klapi" – draudzība tomēr dārgāka. Vai viņiem nav nekas pretī, ka viņa ir tik stipra? "Viņi arī ir stipri," viņa joko. Bet puiši? "Puiši var piemānīt vai sabojāt garastāvokli, bet ārmreslings – nekad. Iesaku to izmēģināt visām meitenēm!" Žannai pēc vārda kabatā nav jāmeklē.
Rozā šķipsnas eiksmei
"Piedalīšanās sacensībās man ir kā narkotika. Pirms tām staigāju, vēroju, kuras sportistes ieradušās. Ieraugot kādu no savas svara kategorijas, tauriņi saskrien vēderā – tā varētu būt mana pretiniece. Pirms paša starta sākas panika, tirpst mēle. Bet, kad sāku lauzties, vienalga – zaudēju vai uzvaru, ir tāds atvieglojums! Ja vēl tieku uz pjedestāla, tad vispār smaids līdz ausīm," savas izjūtas apraksta Žanna Čingule, kura ar akciju sabiedrības "Aldaris" atbalstu starptautiskajās sacensībās piedalās kopš 2001. gada.
Viņas augstākais sasniegums – 2007. gadā Bulgārijā izcīnītais pasaules čempiones tituls svara kategorijā virs 80 kilogramiem.
"Sacensībās daudz kas atkarīgs no veiksmes. Ja tās nav, visas garās sviedru un treniņu stundas ir vējā," viņa nopūšas, atceroties pagājušā gada startu sacensībās Kanādā, kur viņa ieņēma ceturto vietu. Veiksmes pievilināšanai viņa mēdz aiziet uz Marijas Magdalēnas baznīcu Vecrīgā.
"Sievietes uz sacensībām vienmēr sapucējas, uzklāj kosmētiku. Sak', ja zaudēšu, vismaz būšu smuka," smejas Žanna. Viņa pati pirms tām savos blondajos matos iekrāso pa spilgtai šķipsnai, par ko citas sportistes viņu apceļ: "Ja tev nebūtu tās rozā galvas, mēs tevi nemaz nepamanītu."
Roku divcīņa parasti ilgst no dažām sekundēm līdz minūtei vai divām, taču dažkārt arī ilgāk – pat 24 minūtes. Sacensību laikā parasti valda draudzīga gaisotne, sportisti pirms un pēc tām paspiež viens otram roku, meitenes – saskūpstās. Taču mēdz būt arī tā, ka emocijas sit augstu vilni. "Vīrieši brēc, sit pa ārmreslinga galdu, meitenes spiedz. Lamāties vai spert pretiniekam zem galda nedrīkst, taču pirms pāris gadiem kāds puisis no Krievijas tā sadusmojās, ka iesita tiesnesim, bet galdu iegrūda sekretariātā, otrs ar dūri izsita sienā caurumu, bet kāda meitene sacensību laikā iekoda pretiniecei rokā," stāsta Žanna.
Veselīgā mūžizglītība
"Trenējos četras reizes nedēļā pa divām stundām, bet pirms sacensībām – ilgāk. Laužos ar rokām, cilāju svaru bumbas. Vislabāk man patīk dažādi vingrinājumi ar virvi. Uzrāpties pa to gan nevaru – esmu par smagu," viņa smejas.
Paralēli treniņiem Žanna strādā un studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas smagatlētikas nodaļā, taču treneres darbs viņu nevilina. "Man daudz labāk patīk trenēt pašai sevi, nevis citus. Tā būs mana veselīgā mūžizglītība. Piedalīšos sacīkstēs, kamēr vien varēšu nokļūt līdz ārmreslinga galdam," saka Žanna. "Šogad mani pārsteidza kāda brazīliete, kura pēc sacensībām dejoja tā, ka visiem mute palika vaļā – vai tiešām viņai jau 55 gadi! Bet pasaules roku divcīņu čempionāta vecākais dalībnieks– sporta veterāns no Brazīlijas – ir astoņdesmit sešus gadus vecs un viņam ir tik spēcīgas rokas, ka daudziem puišiem viņam blakus būtu jāuzvelk džemperi," Žanna neslēpj apbrīnu, piebilstot, ka arī pasaules ārmreslinga čempions Aleksandrs Kravalis savas aktīvās sporta gaitas beidza apmēram septiņdesmit gadu vecumā.
Vai pirms sacensībām nākas ieturēt arī īpašu režīmu vai "sēdēt" uz diētas? "Kad vinnēju pasaules čempionātā, iepriekšējā vakarā biju uz dejām. Pagājšgad aizgāju gulēt jau deviņos, un – čuš! Man pirms starta ir jāballējas, citādi nevaru!" atklāj Žanna.
"Salīdzinot ar citiem sportistiem, mana ēdienkarte ir visneveselīgākā. Mani vienmēr var sastapt ar šokolādi rokās. Vēl man garšo suši. Citi komandas biedri, kuriem jāiekļaujas noteiktā svara kategorijā, pirms sacensībām, dzenot svaru, ēd tikai diedzētus graudus. Tā kā esmu svara kategorijā virs 80 kilogramiem, varu atļauties ēst visu."
Ko par meitas neparasto aizraušanos domā tuvinieki? "Sākumā visi gaidīja, kad beidzot pievērsīšos izšūšanai un tamborēšanai, bet tagad jau ir samierinājušies un atbalsta," viņa saka. "Tikai negribu, ka vecāki nāk uz sacensībām, jo tad satraukums ir lielāks. Ja manējie būtu klāt, es noteikti zaudētu."
Lai gan vecāki to skaļi nesaka, viņi klusībā lepojas ar meitas panākumiem. "Tiklīdz mājās vajag konservu burku atvērt, mamma teic – mums te ir roku lauzējs, bet, kad vajag palīdzēt, tad nekā," stāsta Žanna.
"Man ļoti patīk svešvalodas. Vēlos apgūt norvēģu valodu, lai apciemotu draudzeni Norvēģijā, kas arī nodarbojas ar laušanos. Gribētos iemācīties armēņu valodu. Armēnijā dzīvo mūsu draugi, kas sacensībās par mums, latviešu meitenēm, ķiķina. Gribētos redzēt viņu sejas, kad mēs viņiem atbildētu armēniski," smejas gaišmatainā roku cīkstone.
Šomēnes Žanna Čingule brauks uz Angliju, kur viņu gaida sešas cīņas ar Anglijas spēcīgāko sievu Elizabeti Hornu. Sacensības translēs sporta programma "Eurosport", tās varēs redzēt 53 pasaules valstīs. Bet pavasarī viņa dosies uz Zviedriju, kur 8. martā norisināsies pirmās pasaules meistarsacīkstes ārmreslingā tikai sievietēm.
***
ZINĀŠANAI
Par modernā ārmreslinga dzimteni uzskata Ameriku. Pirmās sacensības, par kurām rakstījušas avīzes, norisinājušās 1952. gadā Kalifornijā.
Latvijā ārmreslinga treniņi notiek sporta kompleksā "Arkādija" Rīgā un Salaspils bērnu sporta skolā.
