Kolēģi Latvijā viņas darbus sauc par ''akadēmiskās drosmes paraugu''. Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta doktores JEĻENAS ZUBKOVAS šogad iznākusī grāmata ''Baltija un Kremlis 1940 – 1953'' ir uzskatāma par līdz šim labāko mūsu kaimiņzemē iznākušo tādas tematikas darbu. Baltijas padomju okupācija tur skatīta, izvairoties no Kremļa politiskās konjunktūras.
Šovasar intervijā Krievijas presē uz jautājumu, kādēļ ķērusies pie grāmatas par mūsdienās jūtīgo momentu PSRS un Baltijas valstu attiecībās, viņa paskaidroja: tā ir atbilde uz jautājumu ''kāpēc mēs [krievi] viņiem [baltiešiem] nepatīkam''. Un tomēr Jeļena Zubkova uzskata, ka saukt 1940. gada notikumus par ''okupāciju'' nav korekti. Viņasprāt, drīzāk jārunā par aneksiju, jo Staļins ieradās Baltijā uz palikšanu, kamēr okupācija parasti nozīmē kādas teritorijas ieņemšanu uz laiku.
Liberālā Krievijas vēsturniece viesojās Rīgā, lai uzstātos Vēsturnieku komisijas rīkotajā gadskārtējā konferencē, kas šoreiz bija veltīta okupācijas režīmu izpētei Baltijas valstīs.
– Kamēr citi jūsu kolēģi baltiešus attēlo kā ''nacistu pakalpiņus'', jūs tomēr atļaujaties nedalīt visus labajos un sliktajos. Tas prasa drosmi.
– Kad rakstīju, gatavojos, ka grāmatu nepieņems ne Baltijā, ne Krievijā. Tieši tāpēc, ka manā grāmatā nav ''viņu'' un ''mūsējo''. Drosme? Manuprāt, uz profesionālu vēsturnieku šo īpašību īsti nevar attiecināt. Es vienkārši darīju savu darbu ar tīru sirdsapziņu. Ja ķeraties pie zinātniska darba un faktus piemeklējat tā, lai tie saskanētu ar vajadzīgo atbildi, tad tā vairs nav vēsture. Vēsturniekam jāierokas arhīva dokumentos un tie jāskata, neraugoties ne uz politiskā konteksta, ne paša emociju spiedienu. Domāju, šī ir tikai viena no pirmajām grāmatām, kas palīdzēs Krievijā labāk izprast Baltijas vēsturi.
– Diemžēl jūsu grāmatas tirāža ir tikai 2000 eksemplāru uz visu milzīgo valsti!
– Krievijā zinātniskai grāmatai tā ir laba tirāža. Puse no metiena bez maksas nosūtīta bibliotēkām un augstskolām.
– Nelaime, ka ''Baltijas un Kremļa 1940 – 1953'' metiens ir mazāks nekā tām, kuras pieblīvē Krievijas un arī Latvijas krievu grāmatu tirgotavas un kurās par Baltiju sarakstīto par objektīvu nenosauksi.
– Tā ir tā sauktā vēsture tautai. Tur ir milzīgas tirāžas, un tās idejas izplatās. Tām es uzduros pat savu studentu vidū, bet vienīgais veids, kā pret to cīnīties, ir izdot aizvien vairāk grāmatu, kuras balstās uz arhīvu dokumentiem un to analīzi.
– Rodas iespaids, ka tā ir politika – ''baltieši – nepateicīgie fašisti'' stilā sarakstītu produkciju dod masām, bet tādas grāmatas kā jūsējā atstāt šaurām akadēmiskām aprindām.
– Masa vienmēr lasīs to, kas tai patīk. Tautas vēsturiskā apziņa attīstās pēc citām likumsakarībām nekā vēstures zinātne. Naivi domāt: lūk, vēsturnieki sarakstīs vienu gudru grāmatiņu un tautas noskaņojums momentā mainīsies. Tā nenotiek ne pie mums, ne pie jums. Manuprāt, tautai ir tiesības uz savu vēsturisko apziņu, lai arī tā iet paralēli vēsturnieku vēsturei. Kaut kas mainīsies tad, kad zinātniskajos darbos izklāstītās pozīcijas pakāpeniski iekļūs mācību grāmatās, masu informācijas līdzekļos. Tad varēs ietekmēt arī to pagātnes ainu, kas ''iesēdusies'' cilvēku apziņā. Spriešana par Baltijas vēsturi Krievijā notiek vairāk sabiedriskā līmenī. Tāpēc arī tik daudz emociju.
– Jūsu kolēģis Boriss Sokolovs apgalvo, ka vairākums Krievijas iedzīvotāju neko citu kā stāstus par ''vareno padomju pagātni'' nemaz negrib.
– Cilvēki, kas izlasījuši manu grāmatu, pēc tam ir nākuši klāt un teikuši: ''Mēs taču nezinājām, ka bija tā!'' Vienkāršam lasītājam Krievijā joprojām trūkst pamatinformācijas par vēstures notikumiem. Vidusmēra pilsonis sēž pie televizora. Tur objektīvas vēsturiskas informācijas ir minimums, toties ir politiķu paziņojumi. Bet objektīva informācija ir nepieciešama! Es universitātē studentiem lasu kursu ''Baltijas vēsture 20. gadsimtā'', taču arī man trūkst elementāru izdales līdzekļu, lai studentiem nevajadzētu lasīt tās grāmatiņas, lai viņi iepazītos ar dokumentiem, avotiem, latviešu vēsturnieku viedokļiem. Es no Rīgas uz mājām aizvedīšu veselu maisu, jo Maskavā no tā nav nekā.
– Jūs sakāt: objektīvai vēsturei jāiekļūst mācību grāmatās. Krievijas Izglītības ministrijas skolām ieteiktā ''Krievijas vēsture 1900 – 1945'' poļu virsnieku masu slepkavību Katiņā sauc par ''taisnīgu vēsturisku atriebību''!
– Krievijā ir valsts pasūtījums par vienoto vēstures mācīšanas kursu. Bet tā vēl nav grāmata. Tā ir koncepcija. Nezin kādēļ to uzskata par patriotisku. Iespējams, viss noslēgsies ar grāmatu. Lasot patiešām rodas jautājums, cik godprātīgi ir anonīmie autori. Taču līdzīga situācija bija arī ar ''Krievijas vēsturi 1945 – 2007'', kuras autors ir politologs un vēsturnieks Aleksandrs Fiļipovs. Arī tur sākās ar metodiskiem norādījumiem skolotājiem, kuros bija ierakstīts, ka Staļins bijis ''efektīvs menedžeris'', tomēr sabiedrībā sacēlās pamatīgs sašutuma vilnis. Protestēja ne vien vēsturnieki, bet arī skolēnu vecāki. Beidzās ar to, ka nejēdzīgākās nianses tomēr mainīja. Man tas viss izskatās pēc mēģinājuma zondēt sabiedrības noskaņojumu. Pēc koncepcijas radītāju domām, patriotisms ir kalpošana valstij, bet valstij vienmēr ir taisnība. Cilvēks tur kaut kā pazūd. Vienīgais, kas jādara cilvēkam, – jālepojas ar savu valsti. Manuprāt, patriotisms ir savas valsts vēstures izpratne, sāpe par savu tēvzemi. Taču atradīsies skolotāju masa, kas allaž vēlēsies mācīt pēc piedāvātās koncepcijas, tā teikt, lai nevajadzētu mocīties ar plurālismu!
Tomēr gribu arī teikt – nav vairs vecie laiki, ja cilvēks gribēs iegūt informāciju, viņš to iegūs. Šobrīd situācija ar vēstures mācīšanu Krievijā rada bažas, taču nav kritiska.
– Vai neizjūtat zināmu diskomfortu, kā vēsturniece ''izkrītot'' no valdošo tendenču ainas?
– Tas pat ir lieliski. Ap mani ir kolēģi, kuri atbalsta manus uzskatus. Kaut vai Mihails Meltjuhovs, kurš pirmais no krievu vēsturniekiem pierādīja, ka militārais spiediens uz Baltijas valstīm 1940. gada pavasarī nebija nekāds blefs.
– Vai jūs pazīstat tādu Aleksandru Djukovu, kurš bieži pavīd Krievijas plašsaziņu līdzekļos un apsūdz baltiešus ''vēstures pārrakstīšanā''?
– Djukovs ir Krievijas Vēstures arhīva institūta absolvents. Viņš labi orientējas arhīvos un, manuprāt, tiešām rīkojas pēc savas pārliecības. Es esmu Aleksandram teikusi, ka visas nelaimes sākas no interpretācijām. Nu nevar sacīt tā: "Daudzi igauņi deportācijās mira, bet, raugi, deportācijās taču mira visi!" Tādi argumenti vēsturniekam ir absolūti nepieņemami!
– Jūs rakstāt, ka Baltija bijusi PSRS sociālisma ''vitrīna''. Tad kāpēc padomju laikos uz Latviju atgādāja gandrīz miljonu ieceļotāju, kas nebija ne tie izglītotākie, ne kulturālākie? Viņi taču ''vitrīnai'' kaitēja!
– Esmu skatījusies arhīva materiālus, meklējusi apzinātas Baltijas kolonizācijas programmas pazīmes. Tādu dokumentu nav. Mērķtiecīgas kolonizācijas politikas nebija. Bija ekonomiskās, uzņēmumu intereses. Bija PSRS Valsts plāna organizētā darbaspēka vervēšana un nosūtīšana darbā uz valsts rajoniem, kur tas bija vajadzīgs. Vēl pastāvēja stihiskas neorganizētās migrācijas plūsmas. Tā bija vesela nelaime arī Maskavai. Valsts plāns bija pārplūdināts ar lūgumiem no Latvijas un Igaunijas kaut ko darīt stihiskās migrācijas apturēšanai. Tieši šī bija sliktāk izglītotā un nekulturālākā daļa. Trešais avots bija militāristi. Viņu un viņu ģimenes locekļu Latvijā bija vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Militārais lobijs bija ļoti spēcīgs. Militāristi, kas dienēja Latvijā, reti kad atgriezās mājās, jo dzīves līmenis pie jums bija augstāks. Tāpēc krievvalodīgo iedzīvotāju skaits strauji pieauga tieši tajās pilsētās, kur dislocējās armija. 40. gadu beigās un 50. gados militāristi Baltijas republikās ļoti aktīvi pieprasīja un aizņēma dzīvokļus. Starp citu, vietējā vara mēģināja šai tendencei pretoties. Diemžēl Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Kalnbērziņš to nedarīja tik aktīvi kā, teiksim, Karotamms Igaunijā, kurš ''bombardēja'' Maskavu ar sūdzībām un nonāca pamatīgā konfliktā. Tomēr viņam izdevās ko panākt lietas labā. Te jāskata ne tikai ''Maskavas roka'', bet arī tas, ko varēja darīt vietējie līderi.
– Arī mūsu vēsturnieki uzskata, ka Latvijai ar kompartijas vadītājiem nav veicies.
– Attieksmē uz Pelši un Vosu – ar viņiem Latvijai tiešām nepaveicās. Bet Kalnbērziņš nav tik viennozīmīgs tēls. Viņš vienkārši pārāk labi, labāk par Karotammu, zināja padomju elites spēles noteikumus – ko drīkst, ko nedrīkst, tādēļ pārāk bieži pārnodrošinājās. Pozitīvākais paraugs ir Sniečkus. Tieši viņam izdevās no Maskavas panākt vislielāko autonomiju. Sniečkus patiešām bija savas republikas saimnieks.
Es savā referātā teicu, ka 1959. gada notikumi Latvijā bija iekšējo intrigu izraisīti. Berklava gāšanu izraisīja ne jau viņa prasības Maskavai ierobežot migrāciju un industrializāciju. Mums līdz šim nav izdevies atrast arhīvos to nelaimīgo zīmīti, kuru Hruščovam iedeva jūnijā viņa vizītes laikā Rīgā. Uzskata, ka zīmītes autors bija Pelše, taču tas ir tikai pieņēmums. Tas, kurš to rakstīja, labi pazina Hruščova raksturu. Tieši minētā sūdzība toreiz pamatīgi pārmainīja ģenerālsekretāra noskaņojumu. Pirmajā vizītes dienā taču viss bija labi, bet otrajā – diametrāli pretēji. Tad viņš pateica Berklavam to slaveno frāzi: "Kas jūs esat – ienaidnieks vai godīgs cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja esat godīgs cilvēks, to jums vēl vajadzēs pierādīt!" Bet jau 1. jūlijā PSRS kompartijas centrālkomitejas prezidija plēnumā Hruščovs atzinās: ''Es ''uzsprāgu'', bet pēc tam padomāju un ''atdzisu''. Nekas šausmīgs Latvijā nav noticis. Lai viņi paši tiek galā!'' Tīrīšana notika, taču savdabīga – berklaviešus gan noņēma no amatiem, tomēr nekur neizsūtīja, tikai pārcēla zemākos posteņos. Kad Pelše 1961. gadā centās Maskavā panākt, lai Berklava piekritējus vispār aizvāktu no Latvijas, atbilde bija: šie ļaudis ir pietiekami sodīti un vajadzīgi republikai. Pelše baidījās no berklaviešiem. Viņi bija populāri, kamēr Pelše toreiz nebija nekas, tikai Maskavas iesūtīts svešinieks. Vienīgais, ko viņš panāca, bija Berklava nosūtīšana uz Vladimiru un lauksaimniecības ministra Ņikonova atlaišana un viņa pārcelšanās uz Krieviju. Visi pārējie palika Latvijā.
– Bet kas tad tajā 1959. gada jūnija zīmītē tā lika Hruščovam saniknoties?
– Tas, ka latvieši apspiež krievus un citus no PSRS iebraukušos. Jāsaprot, ka Hruščovs bija ultrainternacionālists. Zīmītē rakstītais, ka krievi tiekot atstumti no amatiem un visur liekot tikai latviešus, aizskāra viņa dziļākās jūtas. ''Uzkurbulēt'' Hruščovu varēja elementāri. Pēc tam viņš parasti ātri nomierinājās, bet bieži jau bija par vēlu.
– Kādā intervijā pēc jūsu grāmatas iznākšanas jūs sakāt: ''Tagad es zinu, kur man jāvirzās tālāk...''
– Es domāju, jāsāk aptvert to, kas notika 50 Baltijas padomju vēstures gados. Man par šo periodu ir daudz neskaidrību. Ko padomju projekts nesa Latvijai? Baltijā taču mēģināja īstenot ''sociālisma ar cilvēcīgu seju'' projektu. Bet arī tas cieta neveiksmi. Es gribētu paskatīties, kā 50., 60., 70. gados dzīvoja cilvēki. Vai tad kāds ir nopietni pastrādājis ar tā laika ekonomisko dokumentāciju, Valsts plāna, Ministru padomes un Finanšu ministrijas papīriem?
