Latvijai ir priekšrocības attīstīt ķīmisko rūpniecību, ražojot eksporta produktus no vietējām atjaunojamām izejvielām. Taču šobrīd neko jaunu sākt nav vērts – labākie laiki nokavēti, bet nākamās izdevības radīsies tikai pēc dažiem gadiem, kad nostabilizēsies ekonomika. Tā uzskata akadēmiķis, Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta zinātnieks NIKOLAJS VEDERŅIKOVS. Zinātnieku aprindās viņš ir starptautiska autoritāte furfurola iegūšanas metožu jomā, konsultējis furfurola ražotājus Ķīnā, Irānā un Indijā un nupat saņēmis Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas balvu "Izcils izgudrotājs".
– Kā jums izdevies kļūt par tik izcilu izgudrotāju?
– Ir tāds teiciens: ja gribat izgudrot jaunu lielgabalu, neuzticiet to artilēristiem. Viņi uztaisīs to pašu, kas bijis, varbūt mazliet labāk. Ja grib rast patiesi netradicionālu pieeju, jānāk cilvēkam no malas. Šķiet, ka man īstajā brīdī un vietā ir sanācis būt šādam cilvēkam no malas ar svaigu skatu.
Kad pirms piecdesmit gadiem sāku strādāt Koksnes ķīmijas institūtā, mani ļoti interesēja furfurols, taču mans pirmais tiešais darbs bija saistīts ar jaunu katalizatoru. Radās ideja izmēģināt, kā šis katalizators darbojas furfurola iegūšanā. Un sāku pētīt – darīju to ārpus darba laika, ārpus plāna. Izrādījās, ka, mainot katalizatoru daudzumu, būtiski mainās pats furfurola iegūšanas process un ievērojami palielinās furfurola iznākums. Iepriekš rūpnīcas arī nezināja, kur likt ražošanas atlikumu, un to vienkārši sadedzināja. Man izdevās radīt savu tehnoloģiju un abas problēmas novērst.
– Kas īsti ir furfurols un kur to lieto?
– Tam ir ap 60 izmantojuma variantu. To var lietot ķīmiskajā rūpniecībā, ražojot smēreļļas, medicīnas preparātus, pesticīdus, sintētiskus materiālus un citus izstrādājumus, aizstājot produktus, kas ražoti no naftas. Nafta nav atjaunojams resurss, bet furfurolam iespējas ir neizsmeļamas, jo to iegūst no dabas produktiem, piemēram, lapu koku koksnes atliekām, skaidām. Tieši lapu koksnei mums ir sava īpaša tehnoloģija, lai varētu lietderīgi izmantot to koksni un biomasu, kas tagad Latvijā sapūst vai tiek sadedzināta.
Taču pagaidām, kamēr nafta vēl nav kļuvusi ļoti dārga, furfurolu daudzviet neatmaksājas izmantot. Piemēram, "Latvijas finieris" katru gadu, lai sagatavotu finiera līmi, iepērk tūkstošiem tonnu formaldehīda. Tikpat labi tā vietā varētu lietot furfurolu, bet viņi to nedara, jo tas būtu daudz dārgāk.
Tādēļ šobrīd furfurolu lieto tādā ķīmiskajā ražošanā, kur nepieciešamas tā unikālās īpašības, kādu nav naftas izejvielām. Piemēram, Irānā, kur es konsultēju furfurola rūpnīcas projektēšanu un palaišanu, furfurolu izmanto augstas klases automašīnām paredzētu smēreļļu ražošanā. Bet principā šis ir nākotnes produkts – tiklīdz naftas cena ies strauji uz augšu, daudzi ražotāji, kas līdz šim izmantojuši naftas izejvielas, pāries uz furfurolu.
– Kādēļ ir tā, ka jūs konsultējat rūpnīcas Irānā, Indijā un Ķīnā, bet ne Latvijā?
– Es un mani kolēģi esam runājuši ar daudzām Latvijas firmām. Reiz skaitīju: kopā ap 30 dažādu uzņēmumu ar "Ventspils naftu" priekšgalā. Bet visiem interese noplok, tiklīdz uzzina, ka runa ir par ķīmiju un ražošanu. Arī uzņēmējs Māris Gailis tolaik, kad atstāja Ministru prezidenta posteni un sāka nodarboties ar biznesu, bija ieinteresējies, bet nekas nesanāca. Viņš saka: jā, interesanti, interesanti, bet vēlāk: man tomēr ir cits bizness. Un tā ar visiem. Jo ražošana ir ražošana, ķīmija ir ķīmija. Te jāievēro dažādi noteikumi, kas saistīti ar ekoloģiju, ar to nevienam negribas ķēpāties. Mūsu uzņēmēji labprātāk būvē veikalus, stāvvietas, viesnīcas un tā tālāk.
Furfurols ir labs piemērs, bet ne vienīgais. Es Latvijā esmu piedalījies trijos projektos: ļoti liels projekts bija celulozes rūpnīcas izveide, kur piedalījos darba grupā. Vēlāk bija arī liels projekts par etanola iegūšanu Latvijā akadēmiķa Mārtiņa Beķera vadībā. Sagatavojām materiālus, pierādījām, ka tas ir iespējams, vajadzīgs un izdevīgi, bet realizēts netika neviens. Labi, celulozes projektam šķērslis bija ekoloģijas jautājumi, Zviedrijas firma negribēja mainīt vietu, kur būvēt rūpnīcu, un es pats uzstājos pret to no ekoloģijas viedokļa. Bet tas jau nenozīmēja, ka projekts jānoraksta: ir jau arī citas vietas Latvijā, kur to varēja īstenot. Diemžēl apstājās.
– Kas ir neveiksmju cēloņi? Tieksme pēc vieglas peļņas?
– Manuprāt, lai kaut kas notiktu, vispirms ir jābūt attiecīgai videi valstī. Ja būtu atbilstoša vide, būtu pieprasīta visādu veidu ražošana, ne tikai ķīmiskā. Citu rūpnīcu jau arī mums nav. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka pēc rūpniecības vispār nav pieprasījuma. Priekš kam pašiem ražot, ja varam atvest no ārzemēm. Nesen nopirku nazi, kas ražots Brazīlijā. Un ko tikai mums neved no Ķīnas...
– Ķīnieši varbūt spēj saražot lētāk.
– Ko nozīmē "lētāk"? Ja paši neražojam, tad skaidrs, ka lētāk ir nopirkt no ārzemēm. Bet, ja paši ražotu, mums būtu lētāk nekā tur. Esam izrēķinājuši, ka furfurolu šeit iznāktu saražot lētāk nekā ķīniešiem! Biju Ķīnā kā konsultants, redzēju divas viņu rūpnīcas, skatījos, kā viņi strādā. Un varu pateikt: mūsu tehnoloģija ir labāka.
Labi, ka Ventspilī tagad uzbūvēja biodīzeļdegvielas rūpnīcu, vismaz kaut kas sāk kustēties. Līdz šim arī "Ventspils nafta" kaut ko mēģināja darīt. Interesējās par furfurolu un it kā bija ar mieru, bet beigās atteicās: viņu rajonā nepietiekot lapu koku, pārsvarā esot skuju koksne, kas furfurolam neder. Tā ir taisnība. Lapu koku daudz vairāk ir Latgalē. Taču Latgalē viņi negribot. Izskatot vairāk nekā desmit variantus, kā labāko vietu furfurola rūpnīcai izvēlējāmies Līvānus, bijušās bioķīmiskās rūpnīcas teritoriju. Šīs rūpnīcas galvenais inženieris Jānis Liepa arī aktīvi piedalījās furfurola ražotnes projektā.
– Kā jūs iedomājaties šo furfurola ražošanu: vai jūs gribētu, lai Latvijā tiktu ražots tikai pats furfurols vai arī galaprodukts: ķīmijas produkti, kurus no furfurola gatavo?
– Sākumā noteikti ražot kā izejvielu un tikai eksportēt. Furfurols ir tīrs eksporta produkts. Latvijai tas kā patēriņa produkts nav vajadzīgs – pieprasījums ir tur, kur attīstās liela ķīmiskā ražošana. No furfurola padomju laikos farmaceitiskajā rūpnīcā Olainē ražoja četrus medicīniskos preparātus un piegādāja visai Padomju Savienībai. Tagad tas ir ciet un pagājis.
Eiropā kopā furfurola patēriņš šobrīd ir apmēram 100 tūkstoši tonnu gadā, taču Eiropā to ražo tikai četras rūpnīcas: viena no tām pēc mūsu tehnoloģijas Slovēnijā, vēl divas nelielas rūpnīcas Spānijā un viena rūpnīca Austrijā. Kopā sanāk tikai ap 10 tūkstošiem tonnu gadā – tātad desmit procenti no visa pieprasījuma. Pārējos 90 tūkstošus tonnu Eiropa iepērk no Ķīnas, kur tagad ir 53 furfurola rūpnīcas. Lai gan varētu vairāk ražot paši.
Pirms kāda laika par furfurola projektu pie manis interesējās arī viena Latvijā strādājoša naudīga Krievijas naftas kompānija. Viss bija smalki izrēķināts: bija pat konkrēts piedāvājums no vienas ASV firmas, kas bija gatava furfurola ražošanas iekārtas ne vien pārdot, bet arī piegādāt, uzstādīt un palaist. Tātad pilns komplekts – nevajag neko gudrot. Tikai naudu, un uz priekšu. Tomēr nē, arī viņi negribēja ķerties klāt.
– Cik daudz naudas tādai ražotnei būtu vajadzīgs?
– Tur tā lieta, ka nevajag daudz. Agrāk, kad rēķinājām, kopējā summa sanāca 13 miljoni dolāru. Varbūt tagad izmaksas ir augušas, bet katrā ziņā ar 20 miljoniem dolāru pilnīgi pietiek.
Bet ko man pateica tā pati Krievijas naftas kompānija, kas pusgadu ņēmās ar furfurola projektu? Viņi atnes atpakaļ materiālus un saka: ziniet, uzbūvēt tādu rūpnīcu Latvijā būs divas reizes grūtāk un dārgāk nekā Krievijā. Kāpēc? Ak, jums ir tik milzīga birokrātija! Vajadzēs atļauju no vides aizsardzības institūcijām, vajadzēs dokumentus par izmešiem, vajadzēs vēl visādas atļaujas. Un par to visu jāmaksā. Viņi pat bija sarunājuši ar vietējo pašvaldību, ka cels rūpnīcu un cilvēkiem būs darbs, bet atdūrās pret birokrātijas prasībām. Visi tie vides inspektori un priekšnieki aizšķērso ceļu. Valsts atbalsts ražošanai ir tikai vārdos – praksē ierēdņi aizstājas priekšā un nekāda atbalsta nav.
– Kā vērtējat pašreizējo situāciju Latvijas zinātnē kopumā? Vai zinātnes aprindu pērn izteiktie brīdinājumi, ka, samazinot finansējumu, jaunie zinātnieki dosies prom uz ārzemēm, sākuši piepildīties?
– Ko gan nozīmē "jaunie iet prom"... Mums to jauno institūtā diemžēl ir samērā maz. Vajadzētu vairāk. Mūsu laboratorijā ir viens jauns speciālists Māris Puķe, kurš šeit strādā kopš 1999. gada. Pabeidza Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultāti, tagad turpina mācīties doktorantūrā. Viņam jau ir 17 publikācijas, un viņš kopā ar mani un pieredzējušo kolēģi Irēnu Krūmu arī piedalījās jaunās furfurola rūpnīcas palaišanā Irānā. Pagājušajā gadā pie mums sāka strādāt tās pašas fakultātes trešā kursa students Prans Brauzdausks. Bet maksāt viņiem neko daudz nevaram. Ja valstī situācija neuzlabosies, studenti, pabeiguši studijas šeit, dosies strādāt tur, kur algas un sociālas garantijas ir labākas.
Cita lieta, ja mums būtu kādas ķīmiskās rūpnīcas Latvijā, tad arī studentiem būtu lielāka interese un savus darba rezultātus varētu izmantot. Jo runa jau nav tikai par furfurolu – esam gandrīz pabeiguši darbu pie valsts pētījuma programmas etiķskābes iegūšanai no alkšņa koksnes. 165 kompānijas visā pasaulē ik gadus saražo vairāk nekā astoņus miljonus tonnu etiķskābes, kuru galvenokārt izmanto vinilacetāta un celulozes acetāta ražošanā, un tās patēriņš ik gadus palielinās. Lūk, etiķskābe būtu otrs produkts, kuru varētu ražot kompleksi, līdztekus furfurolam. Bet es jau paredzu, ka atkal būs tas pats. Institūtam būs ar patentiem aizsargāta jauna tehnoloģija etiķskābes ražošanai, bet nebūs firmas, kas tālāk veido ražošanu. To zinātne vairs nevar, tur vajag lielāku naudu un iespējas.
– Vai ir vajadzīgs valstij "no augšas" noteikt kādas prioritārās nozares, kas atbalstāmas vairāk nekā pārējās?
– Manuprāt, prioritārās nozares vajadzētu noteikt. Taču "no augšas" to gan nevar darīt. Tie, kas sēž augšā – viņi neko nevar prognozēt ražošanas sakarā. Priekš tam mums ir Zinātņu akadēmija: šeit ir speciālisti, kuri var pateikt ne tikai – ko, bet arī – kā darīt. Bet tas nav acumirkļa jautājums. Vispirms ir jāstabilizē situācija, tikai tad var ķerties pie jaunām ražošanas programmām. Pirms vairākiem gadiem bija īstais laiks, lai domātu par ražošanu, diemžēl tas sakrita ar vieglas peļņas periodu, kad cēla veikalus. Tagad veikali stāvēs ciet, un kas tālāk – nezinām. Jā, tā bija netālredzīga domāšana, bet, lai sāktu ko jaunu, vispirms vajag stabilizēt situāciju valstī.
***
VIZĪTKARTE
Nikolajs Vederņikovs
Latvijas Zinātņu akadēmijas un Starptautiskās Koksnes zinātņu akadēmijas loceklis, profesors; Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Polisaharīdu laboratorijas vadītājs.
Zinātnisko darbu kontā vairāk nekā 320 publikāciju, 37 autorapliecības (PSRS) un 25 patenti 11 valstīs.
Konsultējis jaunas furfurola rūpnīcas projekta izstrādi un palaišanu ekspluatācijā Irānā un ražošanas speciālistus divās Ķīnas rūpnīcās, pašlaik tiek projektēta furfurola rūpnīca Indijā.
Furfurols jeb furilaldehīds, kura īpašu iegūšanas tehnoloģiju no lapu koku koksnes un zemkopības produktu atliekām izstrādājis N. Vederņikovs, ir vienīgais organiskajā sintēzē izmantojamais monomērs, kuru iegūst nevis no naftas, bet no augu valsts izejvielām. Furfurols sekmīgi konkurē ar naftas ķīmijas produktiem. Tā ražošana tika aizsākta 1922. gadā, un turpmāk attīstījās naftas cenu kāpuma ietekmē – pēdējo 30 gadu laikā furfurola cena pieaugusi piecas reizes.
