Kā Latvijā jūtas un ko par norisēm sabiedrībā domā tie gados jaunie cilvēki, kas tikko beiguši skolu un ieguvuši mūsu valsts pilsonību? Uz sarunu aicināju divus Zolitūdes ģimnāzijas absolventus Sergeju Badukinu (19) un Jeļenu Žiguļiču (18), kas nule nokārtojuši naturalizācijas eksāmenus. Abus man ieteica kā mērķtiecīgus un domājošus jaunus cilvēkus.
Piebildīšu, ka šo abu jauniešu uzskati par Latvijas pagātni un šodienu mani nepatīkami pārsteidza un šī saruna mudina atgriezties pie jautājuma: kas un kā māca Latvijas vēsturi neatkarīgās Latvijas valsts uzturētajās skolās?
– Dzirdēju, ka jūs abi drīzumā plānojat studēt Lielbritānijā.
Jeļena: – Man ir iecere studēt uzņēmējdarbības vadību un spāņu valodu Eseksas universitātē. Lai arī jau saņēmu augstskolas sūtītu apstiprinājumu, vēl domāju, vai braukt, jo man žēl šķirties no Latvijas un no draugiem. Lai gan laikam jau būs jābrauc. Kaut vai tāpēc, ka mani vecāki tik daudz nepelna, lai varētu apmaksāt manas studijas Latvijā.
Sergejs: – Es mācīšos sporta menedžmentu Valverhemptonas universitātē. Pats esmu sportists, un šajā augstskolā ir labas treniņu iespējas. Visu mūžu esmu nodarbojies ar sportu: ar boksu, dažādiem cīņas sporta veidiem, spēlējis futbolu, tāpēc arī savu nākotni gribu saistīt ar sportu. Divas reizes esmu ieguvis otro vietu kikboksa sacensībās Latvijas līmenī, pirmo vietu sacensībās ieguvu 2008. gadā. Par labu studijām Lielbritānijā izšķīros studiju augstās kvalitātes dēļ. Otrs iemesls: izdevīgie studiju nosacījumi. Studiju maksa ir ap 3000 britu mārciņu gadā, un studēsim uz kredīta, ņemot bezprocentu aizdevumu, ko varēs atdot 25 gadu laikā.
– Laikam jau plānotās studijas Lielbritānijā arī bija galvenais naturalizācijas iemesls.
Sergejs: – Jā. Tomēr es naturalizētos arī tad, ja studijas ārzemēm neplānotu. Protams, arī nepilsonis var studēt Latvijas Universitātē, bet man nez kāpēc liekas, ka tad uz mani tur raudzītos iešķībi, ar neizpratni. Policijas akadēmijā bez pilsonības vispār neuzņemtu. Kad Lielbritānijas augstskolai nosūtītajos dokumentos rakstīju, ka esmu nepilsonis, viņi nesaprata, kas tas par statusu, un pat domāja, ka es esmu Krievijas pilsonis.
Jeļena: – Var būt, ka Latvijā pēc studiju beigām mēs atgriezīsimies.
Sergejs: – Manis izraudzītajā specialitātē Latvijā nav darba. Darbs būtu Lielbritānijā, Austrālijā vai ASV.
– Vai naturalizācijas eksāmeni nelikās grūti?
Jeļena: – Nē. Mazliet grūtāk gāja ar Latvijas vēsturi, jo tā bija jāmācās papildus. Protams, vēsturi skolā māca, bet visus faktus no vēstures kursa es neatcerējos, tāpēc bija jāatkārto. Latviešu valodas eksāmenam gan nebija īpaši jāgatavojas, jo skolā to pietiekami labi iemācījos.
Sergejs: – Man naturalizācijas eksāmenā gāja viegli, jo jau vairākus gadus man mācībās palīdz privātskolotājs. Pie privātskolotāja vairākus gadus papildus mācījos arī latviešu valodu, galvenokārt gramatiku un rakstītprasmi.
– Ko jūs teiktu tiem, kuri apgalvo, ka naturalizācijas eksāmenu esot grūti nokārtot, ka tas esot pazemojošs?
Sergejs: – Ja es nebūtu mācījies latviešu valodu papildus, man būtu ļoti grūti to nokārtot.
Jeļena: – Naturalizācijas eksāmeni grūti varētu šķist tikai cilvēkiem, kuriem ir ap 50 gadiem un vairāk. Zinu, ka grūtības rodas pensionāriem.
Sergejs: – Ja cilvēki mīlēs savu dzimteni, savu valsti, tad mācīsies valsts valodu un tās vēsturi. Ja cilvēkam pret valsti ir negatīva attieksme, tad viņu arī nevarēs piespiest iemācīties latviešu valodu. Tomēr man šķiet, ka studēt angliski man būs vieglāk nekā latviski, jo zinu, ka studiju laikā es angļu valodu apgūšu par visiem simts procentiem, bet latviešu – nez vai.
– Tie krievu skolu absolventi, kas studē Latvijas Universitātē, gan tā nedomā. Tie, kas studēja ekonomiku LU, man stāstīja: latviešu valodu viņi pilnībā apguvuši tieši augstskolā, lai gan pirmajā kursā gan ar valodas jautājumiem nācies pacīnīties. Tā ka ļoti būtiska ir vēlēšanās valodu iemācīties.
Sergejs: – Jā, bet zinu, ka Lielbritānijā angļu valoda man būs visapkārt – visur, kur vien iešu. Latvijā ar latviešu valodu tā nav. Rīgā daudz kur skan krievu valoda.
– Kāpēc, pēc jūsu domām, tā ir? Par ko tas liecina?
Sergejs: – Rīgā dzīvo ļoti daudz krievu. Manuprāt, visiem ir jāsadzīvo tā, lai tik daudz šodien mēs nedomātu par vēsturi, par to, vai bija okupācija vai nebija. Mums jāsaprotas un kopīgi jārisina problēmas. Ja Saeimā būtu krievi un latvieši kopā… Jā, jā, ir jau krievi Saeimā, bet visi ministri ir latvieši. Amatos jāliek profesionāļi, nevis cilvēki pēc etniskās piederības.
– Piekrītu, ka augstos amatos vajag profesionāļus, bet tos, kas ciena Latviju. Krievs Loskutovs ar saviem darbiem kļuvis par latviešu tautas mīluli. Tā ka cilvēki profesionalitāti novērtē ļoti ātri.
Tomēr nedomāju, ka mūsdienu Latvijā varētu uz vēsturi "neskatīties". Vēsture katrai sevi cienošai nācijai ir svarīga. Un šodien to cenšas izmantot arī politiski: ir cilvēki, kas piekarina sev vai savai automašīnai Georga lentīti, notiek dažādi pret Latvijas valsti vērsti saieti un akcijas. Latvijā vienas noteiktas sabiedrības daļas pasākumos demonstratīvi tiek pacelti bijušās PSRS un Krievijas karogi.
Sergejs: – Arī es Lielbritānijā varēšu staigāt ar Latvijas karogu. Latvija ir ES valsts, un tāpēc nevajag uzstāt, ka demonstrēt drīkst tikai Latvijas valsts simbolus. Lai gan daudzi mani radinieki cīnījušies pret fašismu zem sarkanā karoga, es ar Krievijas karogu nestaigāju. Tāpat neesmu piespraudis Georga lentīti, jo nejūtos, ka būtu to pelnījis.
– Ne jau par kādas citas pastāvošas valsts simbolu demonstrēšanas atļauju te runa – tas nav liegts –, bet gan par to, ka daļa cilvēku šādi vēlas izcelt savu idejisko piederību bijušajai PSRS vai Krievijai – valstij, kas cenšas traucēt vietējās sabiedrības integrāciju un laiku pa laikam nāk klajā ar naidīgiem paziņojumiem. Piemēram, Otrā pasaules kara vēstures izpratnes jomā.
Sergejs: – Es domāju, ka Latvijai vajadzētu plašāk sadarboties ar virkni valstu: gan Krieviju, gan Franciju, Kanādu, ASV un citām.
– Teicāt, ka par vēsturi nebūtu jārunā. Bet vai piekrītat, ka Latvijā bija padomju okupācija?
Sergejs: – Nē, bija aneksija, nevis okupācija.
Jeļena: – Es arī tā domāju. Jo Latvijas iedzīvotāji padomju armijas ienākšanai nepretojās un to sagaidīja ar ziediem. Tā ka tas bija brīvprātīgi. Ir taču saglabājušās fotogrāfijas un dažādi dokumenti, kas par to liecina.
Sergejs: – Padomju armija Latvijā neienāca ar ieročiem, tā nešāva. Galvenā problēma Latvijas un Krievijas vēsturē ir Staļina režīms. Latvija, Lietuva un Igaunija grib uzsvērt, ka padomju laikā bija daudzas represijas, bet daudz represiju notika arī Krievijā. Tās organizēja viena cilvēka vadīts režīms, un mēs par to nevaram justies vainīgi, tāpat par to vainīga nevar justies Krievija. Šādās Staļina režīma darbībās vainojami aptuveni desmit cilvēki. Otrajā pasaules karā krituši daudzi mani radinieki, un mēs pat nezinām, kur viņi palikuši.
Jeļena: – Tāpat man liekas pašsaprotami, ka cilvēki noteiktās dienās pulcējas pie Uzvaras pieminekļa. Man pašai 9. maijs ir vieni no lielākajiem svētkiem. Tas, ka cilvēki tur nāk ar Krievijas karogu, nav nekas briesmīgs.
– Vai patiesi skolā vēstures stundās, stāstot par okupāciju, rādīja vien fotogrāfijas, kur "pūlis priecīgi sveic padomju atbrīvotājus"? Un vairāk nekā?
Jeļena: – Tādas fotogrāfijas ir mūsu vēstures grāmatās.
– Vai Baigā gada fotogrāfijas arī jums rādīja? Vai par to skolā stāstīja?
Sergejs: – Baigā gada? Tas, kas ilga četrus gadus? Tolaik bija grūti visai pasaulei…
– Vai jūs zināt, kas bija Baigais gads? Kāpēc 1941. gadu sauc par Baigo gadu?
Sergejs: – Laikam gan nē…
– Tāpēc, ka tāda nežēlība, ar kādu pret civiliedzīvotājiem Latvijas teritorijā izcēlās padomju spēki, vēl nebija piedzīvota. Un padomju armijas "sveicēji" bija saujiņa vietējo komunistu un tie, kas iesūtīti no Krievijas. Rodas iespaids, ka skolā vēstures stundās stāstīts gluži kas cits…
Sergejs: – Bet kas, jūsuprāt, notiktu, ja padomju armija nebūtu ienākusi Latvijā?
– Padomju un vācu režīmi bija divi milzīgi ļaunumi, kas cīnījās savā starpā. To arvien plašāk atzīst gan Eiropā, gan pasaulē. Bet tie, kas cilvēkus pulcina pie Uzvaras pieminekļa, piemēram, bijušie interfrontisti Rubiks un Ždanoka, to nevēlas atzīt.
Sergejs: – Jā, šie abi režīmi gribēja sadalīt pasauli. Par to liecina Molotova–Ribentropa pakts.
– Vai tādā gadījumā Krievija kā PSRS tiesību pārmantotāja par Latvijas okupāciju var mazgāt rokas nevainībā?
Sergejs: – Neviena valsts par savu vēsturi nevar "nomazgāt rokas", arī Latvija. Bet kad ir karš, tad cīņā visi līdzekļi atļauti.
– Tā nu gan nav. Ir virkne starptautisko konvenciju, kas nosaka, ko okupētājarmija drīkst un nedrīkst okupētajā teritorijā. Tad jau nebūtu arī jēdziena "kara noziegums". Vai, pēc jūsu domām, ir pareizi tiesāt cilvēkus, kas veikuši kara noziegumus? Piemēram, sarkano partizānu Vasiliju Kononovu?
Jeļena: – Tie, kas izdarījuši kara noziegumus, ir jātiesā.
Bet man ir liels brīnums, kā Latvijā pie Brīvības pieminekļa uzdrīkstas iet leģionāri, kas dienējuši fašistu armijā. Ja jau viņi bijuši fašistu armijā, tad arī ir kara noziedznieki. Apsargāja nometnes, piemēram, Salaspilī.
Sergejs: – Varbūt daļai šo cilvēku nebija citas izvēles, un ne jau visi no viņiem tieši naudas dēļ karoja par fašistisko Vāciju.
– Vai, pēc jūsu domām, leģionāri karoja par fašistisko Vāciju? Viņi cīnījās par neatkarīgu Latviju. Daudzus leģionā pamudināja iestāties tieši Baigā gada notikumi.
Jeļena: – Es tam nepiekrītu. Latvieši karoja divās frontes pusēs. Es nesaprotu, kāpēc šodien, kad hitleriskā Vācija ir atzīta par agresoru un karā zaudējusi, leģionāri kā tādi uzvarētāji atļaujas iet pie Brīvības pieminekļa? Kāpēc viņi vienkārši neatzīst, ka karā ir zaudējuši?
– Kas tad uzvarēja?
Sergejs: – Uzvarēja cita pasaules daļa. Latvija arī uzvarēja. Jo, ja Hitlers karā būtu vinnējis, tad Latvija vispār neeksistētu.
– Jūs sakāt, ka padomju armijas veterāniem tiesības pieminēt savus kritušos pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa. Kāpēc tad leģionāriem lai nebūtu tiesības pieminēt savus kritušos cīņubiedrus? Turklāt neviens latviešu leģionārs nav apsūdzēts par kara noziegumiem, kas būtu veikti Latviešu leģiona rindās. Arī ASV valdība atzinusi Latviešu leģiona nenacistisko raksturu.
Jeļena: – Man neliekas, ka viņi tur ietu pieminēt savus kritušos.
– Vai tiešām tu domā, ka viņi tur dodas ar vainagiem un ziediem, lai "slavinātu fašismu"? Kāds absurds!
– Man liekas, ka viņiem tas ir kā protests – pret tiem, kas iet pie Uzvaras pieminekļa.
– Otrā pasaules kara beigas visa pasaule svin 8. maijā, arī Latvijas valsts. Bet pie t. s. Uzvaras pieminekļa pulcējas 9. maijā. Latviskā sabiedrības daļa uzskata, ka ar bijušajiem interfrontistiem priekšgalā tur svin Latvijas padomju okupācijas sākšanos.
Sergejs: – Tas ir absurds! Ja mums Latvija liktos tik slikta, tad jau mēs būtu izbraukuši uz Krieviju. Nevajag propagandēt vēsturi vai kādas nacionālistiskas pret krieviem vērstas idejas, vajag mierīgi dzīvot kopā un strādāt.
– Kāpēc saruna par vēsturi, jūsuprāt, jāuztver kā "propaganda pret krieviem"? Mēs vēlētos, lai visi valsts iedzīvotāji un jo sevišķi pilsoņi cienītu Latvijas valsti un tās vēsturi.
Par ko pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās jūs būtu balsojuši, ja pilsonību būtu ieguvuši kādu nedēļu agrāk?
Jeļena: – Pašvaldību vēlēšanās – par "Saskaņas centru", Eiroparlamenta vēlēšanās – par Tatjanu Ždanoku. Viņa Eiropā jau daudz ir sasniegusi.
Sergejs: – Es – par "Saskaņas centru" – simts procenti. Bet nedomāju, ka Eiropas Parlamentā vēlētu Ždanoku. Par to man vajadzētu padomāt.
