Var just, ka Krievijas prezidentam pēc viņa "ugunskristībām" Dienvidosetijas konfliktā un tam sekojušajām sarunām ar Francijas kolēģi "iegaršojas" agresīva ārpolitiskā retorika. Paziņojums par spēkošanos ar NATO pretraķešu aizsardzības sistēmu izklausās pašmērķīgs un caurcaurēm iekšpolitiski propagandisks. Iespējams, agrāk tik uzkrītoši civilais, labi audzinātais un "liberālais" Pēterburgas universitātes juridisko zinību mācībspēks pat gūst gluži puicisku baudu no savas tagadējās atomlielvalsts bruņoto spēku virspavēlnieka varenības. Dmitrijam Medvedevam ir cerības ar spriedzes palīdzību vairot jau tā ievērojamo popularitāti Krievijas sabiedrībā un, kas zina, varbūt pat reitingu tabulā apsteigt tās hronisko līderi – savu "padoto", valdības vadītāju Vladimiru Putinu. Kā liecina kaimiņvalsts sociologu pētījumi, oktobrī sāka noplakt krievu sabiedrības urrāpatriotiskais apdullums, ko tai radīja vieglā uzvara pār "NATO sulaini" Gruziju, bet tas, kaut arī nedaudz, samazināja valsts vadības pēckara popularitāti. Saspīlējuma izraisīšana ļautu Kremlim ilgstoši uzturēt tautā aplenkuma sajūtu un kareivīgi pavalstniecisku noskaņojumu.
Muļķīgākais, ko varētu darīt amerikāņu, poļu, čehu, mūsu vai citu NATO valstu politiķi, ir nopūlēties Maskavai ieskaidrot, ka aizsardzības sistēma neapdraud Krieviju, jo ir domāta hipotētisku "teroristisku režīmu" (parasti tiek piesaukta Irāna) uzbrukumu novēršanai. Kaut vai tāpēc, ka tāda taisnošanās pasaules spēcīgākajai militārajai apvienībai ir vienkārši pazemojoša. Turklāt vēl dumjos ļaudīs rada aizdomas, ka "nav dūmu bez uguns". Ko vairs var ieskaidrot tipiskam pašpietiekamam lielkrievu šovinistam, kuram sen ir nostiprinājies dzelzsbetonīgs viedoklis: rietumnieki, kā jau vienmēr, melo un sapņo, kā svēto Krievzemi atkal nospiest uz ceļiem. Krievijas vara, militāristi un diplomāti zina, ka amerikāņu "pretraķetes" nav drauds, bet tās ir tik kārdinošs iegansts atkal demonstrēt pasaulei savus muskuļus. Diemžēl rodas risks arī Kremlim savās propagandas spēlēs aiziet pa Sadama Huseina "piepūtušās vardes" skuju taku – viņš kļuva tik iesīkstējis savā visvarenības un nesodāmības apziņā, ka "impotento Rietumu" militārā intervence izrādījās vienīgais un (lai ko teiktu profesionālie "pacifisti") neizbēgamais atrisinājums, kā šim režīmam "izlaist gaisu", bet citiem atjaunot reālāku ārpolitisko redzējumu.
Vajadzētu pacensties aukstasinīgi sagaidīt, kas patiesībā iznāks no solītās raķešu kompleksu "Iskander-M" izvietošanas. Varbūt tikai čiks. Jo arī "piecu dienu kara" laikā bija iespējams pārliecināties, ka Krievijas militārā varenība ir visai divdabīga – uzvaras ceļš uz Chinvali un Gori bija uzkrītoši iezīmēts ar salūzušu, nesaremontējamu un neevakuējamu bruņutehniku. Var gadīties, ka vienīgie cietēji no Medvedeva draudiem būs Kaļiņigradas apgabala iedzīvotāji, kuru labklājībai nenāk par labu anklāva tālākā militarizēšana. Bet krievu ļaudis gadsimtos ir ieraduši būt nabagi lielvalsts dižmanības vārdā.
