Kārtējā sagadīšanās: kamēr Latvijā diskutē par LTV "attīstības stratēģiju", Francijas parlaments izskata likumprojektu, kurā iestrādātas, varētu teikt, revolucionāras pārmaiņas sabiedriskās televīzijas jeb France Televisions (FT) darbībā. Ja viss notiks, kā paredzēts, tad, sākot ar nākamo gadu, FT kanālos pēc pulksten astoņiem vakarā komercreklāmas nebūs, bet 2011. gada beigās tā vispār nozudīs no minētajiem kanāliem. (Zaudējumus FT budžetā plāno kompensēt, apliekot ar attiecīgu nodokli mobilo sakaru operatorus un privātās TV.) Rietumeiropā šo pavērsienu diezgan dzīvi pārspriež, jo tam būs zināmas sekas – kaut vai ļoti plašu auditoriju aptveroša reklāmas tirgus pārdales dēļ – visas Eiropas Savienības mērogā.
Ideja nepavisam nav jauna, bet agrāk to sludināja galvenokārt kreisie politiķi, apzinoties, ka tā ir arī populāra tautā, kuru kaitina, ka valsts tirgo raidlaiku, "kas dod pieeju skatītāju smadzenēm", kā reiz tēlaini sacījis viens franču TV boss. Taču šoreiz, vismaz profesionāļu aprindās, likumam ir vairāk pretinieku nekā aizstāvju. Daudzi uzskata, ka Elizejas pilī pirms finanšu krīzes izperinātais lēmums šā brīža apstākļos būs sabiedriskajai televīzijai postošs. Un ka tā ir Sarkozī kārtējā dāvana lielajam biznesam un pirmām kārtām ietekmīgākā privātā kanāla TF1 īpašniekiem. Bet skaļākos protestus rada likuma norma, ar kuru saskaņā sabiedriskās televīzijas vadītāju ieceļ izpildvara, lai arī ar parlamenta un audiovizuālās uzraudzības padomes piekrišanu. Varbūt neapmierinātība būtu mazāka, ja ne Sarkozī piemītošā tieksme izcelt savu personu un iespaidot pilnīgi visu, ieskaitot TV programmu saturu. Tāpēc ir bažas, ka no komercreklāmu uztveršanas atslogotās skatītāju smadzenes biežāk tiks pakļautas polittehnoloģiskām manipulācijām un tiks atslogotas arī no kritiskām domām par valdības kursu. Kaut jāšaubās, vai tas vispār ir iespējams.
Ja arī Sarkozī iecere un veids, kādā to ievieš praksē, daudziem nepatīk, reti kurš noliedz pārmaiņu nepieciešamību. Eiropā nostiprinās pārliecība, ka sabiedrisko televīziju, būtībā – valsts institūtu – pakļaušana reitingu, tātad tirgus loģikai, padarot raidījumu eksistenci atkarīgu no "burbuļūdeņu" reklāmām, ir diezgan nožēlojama parādība. Kā dažkārt salīdzina, tikpat labi varētu, piemēram, likt centrālajai bankai konkurēt ar privātbankām vai, teiksim, valsts policijai – ar privātajām apsardzes firmām. Ideāla modeļa, protams, nav, bet manipulācijas risks būs jo mazāks, jo labāk mēs, skatītāji, to apzināsimies.
