Jau kopš kāda laika Rīgā sākusies nekur citur pasaulē neredzēta pieminekļu uzstādīšana – tiek celti, atjaunoti vai restaurēti svešas valsts simboli. Unikālākais ir tas, ka šī valsts nav Latvijai draudzīga. Tās medijos parādās naidīgi un apvainojoši raksti pret Latviju, tās valdība draud ar saimnieciskām un militārām akcijām un atsevišķi politiķi aicina uz genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem (kāds Ļeontjevs nesen publiski izteica domu, ka lielu daļu baltiešu vajadzētu nošaut). Daži angļu analītiķi pat uzskata, ka Krievija uzsākusi jaunu auksto karu, galvenokārt pret Baltijas valstīm. Neskatoties uz to, latvieši gatavojas uzstādīt Rīgā Krieviju slavinošus simbolus. Jā, neticami, paši latvieši. Jebkurš psihologs var izskaidrot, ka simboliem ir ļoti liela nozīme. Šobrīd mūsu tautu apdraudošajā situācijā nekādā ziņā nedrīkst veicināt neko tādu, kas vēl vairāk palielina krieviskumu Latvijā. Vismazāk mums ir vajadzīga svešas, naidīgas valsts simbolu uzstādīšana.
Iesākumā bija Tolli pieminekļa atjaunošana. Tas novietots vienā no prominentākajām vietām Rīgā. Tolli bija tās pašas armijas ģenerālis, kuras cits komandieris ziņoja Krievijas caram, ka viņa vēlēšanās ir piepildīta – Vidzemē nav vairs ko postīt. Tagad tiek meklēta vieta Puškina piemineklim. Ne Ojāram Vācietim, ne Mārim Čaklajam pieminekļu nav, bet Puškinam tādu plāno celt un viņa "mūzai" Annai Kernai piemineklis jau esot. Ja Krievijā būtu uzcelts piemineklis Rainim, tad Puškinam pēc reciprocitātes principa arī tāds tiešām pienāktos, bet šaubos, vai vispār kādam latvietim ir piemineklis jebkur Krievijā. Droši vien pat sarkanajiem strēlniekiem tāda nav, lai gan viņu palīdzība bija pilnībā izšķiroša Krievijas valdības atkal slavinātās PSRS radīšanā.
Nākamais šīs sērijas projekts ir no jauna uzstādīt caram Aleksandram I veltītu uzvaras kolonnu. Pirmās brīvvalsts laikā šo imperiālisma simbolu neatjaunoja. Tagad, kad mums tas vismazāk vajadzīgs, to par mūsu nodokļu naudu atjaunos. Argumenti ir apbrīnas vērti: "mums jātiek galā ar mūsu vēsturi, nekā politiska tajā lietā nav, tas ir Rīgas pirmais piemineklis" (kas diezin vai ir patiesība). Protams, netiek paskaidrots, ko nozīmē tikt galā ar vēsturi un ar kādu vēsturi. Unikāls ir apgalvojums, ka šā pieminekļa uzstādīšana neesot politiska. Tad būtu jāvaicā, kas tad ir politisks simbols, ja ne šis. Brīvības cīnītājam Gunāram Astram pieminekļa nav. Patriotu grupa vēlējās celt pieminekli Konstantīnam Čakstem, bija tam pat savākta nauda, tomēr kaut kādā mistiskā veidā pieminekļa celšana tika izjaukta. Bet Krievijas caram pieminekli celsim.
Visnopietnākās bažas un pārdomas tomēr izraisa lēmums atjaunot sākotnējo uzrakstu krievu impērijas lielākajam simbolam Latvijā – komunistu Uzvaras piemineklim Rīgā. Jau nosaukums pats par sevi ir Latvijai apvainojošs. Tāds tas varētu būt Krievijā, mums tas ir Otrās okupācijas piemineklis. Baigā gada atkārtošanās piemineklis. Piemineklis zemnieku slepkavošanai apvidos, kur turējās nacionālie partizāni, 25. marta deportācijām, sveštautiešu ieplūdināšanai, Latvijas ekonomiskai noplicināšanai. Lietuvā komunistiskie simboli ir aizliegti, igauņi izvāca krievu zaldāta pieminekli no Tallinas centra, bet mēs celsim pieminekļus un simbolus valstij, kas slepkavojusi mūsu tautas brāļus kopš 16. gadsimta.
Arī Uzvaras pieminekļa gadījumā argumentu greizā loģika ir ievērības cienīga: pieminekļiem esot jābūt tādiem, kādi tie būvēti ...lai arī kā mums tas nepatiktu, tas tomēr esot sava laikmeta objektīvas patiesības atspoguļojums. Vai tad Ļeņina pieminekli arī atjaunos? Tā celšana jau arī bija kādreiz "laikmeta objektīva patiesība" un to varētu atjaunot "tādu, kāds tas būvēts". Padomes locekles Helmī Stalte un Maija Stefane gan iebilda pret lēmumu, visu cieņu viņām, bet padomes vairākums to atbalstīja. Šai padomei tātad ir vienalga, ko jūt represētie un visi tie latvieši, kam kāds ģimenes loceklis noslepkavots, deportēts vai aizdzīts svešumā.
Gribas jautāt: Quo vadis, Rīgas dome?
