Vakar Saeimai bija izdevusies diezgan produktīva diena – beidzot pieņemti divi ilgi muļļāti lēmumi, kā arī apstiprināts jauns Ministru kabinets. Es gan nedomāju, ka parlaments būtu pelnījis kādu īpašu uzslavu šajā sakarā – tas drīzāk atgādina situāciju, kad paslinka ģimene beidzot sarosās iznest iestāvējušos atkritumu spaini. Lai gan tas labu laiku jau kā sācis smakot, taču tam nepievērš uzmanību, jo it kā saradies daudz citu problēmu. Atkritumu izmešana gan nenozīmē, ka sasmakušais gaiss uzreiz izklīdīs, taču vismaz ir cerības, ka tas reiz varētu notikt.
Saeima beidzot ir pieņēmusi grozījumus Kriminālprocesa likumā jeb tā dēvēto antimafijas likumu (nelabvēļiem gan labpatīkas to saukt par "stukaču likumu"), noraidot Zaļo un zemnieku savienības (un tai tuvu stāvošu personu) centienus likumu piekoriģēt pēc sava prāta. Grozījumi ļauj ģenerālprokuroram izbeigt kriminālprocesu pret personu, kura būtiski palīdzējusi smaga nozieguma atklāšanā. Tieši šo grozījumu vilcināšana, kurā lielu artavu devusi Tautas partija un īpaši tās vadītājs Mareks Segliņš, bija viens no iemesliem, kāpēc agrāk "Jaunais laiks" atteicās iesaistīties Ivara Godmaņa valdībā. Acīmredzot šā brīža politiskā konjuktūra likusi TP mainīt attieksmi un iztikt bez tielēšanās. Varbūt tā arī ir simboliska "dāvana" "JL", varas stūri pārņemot. Visādas riebeklības gan jau tāpat vēl būs...
Kas attiecas uz otru lēmumu – Normunda Vilnīša apstiprināšanu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju – tad te piekāpīgumu attiecīgi nodemonstrējis "Jaunais laiks". Tiesa, atšķirībā no daudzām citām reizēm, kad runa ir par augstu amatpersonu iecelšanu, šoreiz ne politiskā opozīcija, ne masu mediji N. Vilnītim "skeletus skapī" nav atraduši. Arī kādu nelāgu, slēptu saistību ar kandidatūras virzītājiem ne. Vakar par viņu labu vārdu aizbilda pat bijušais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs. Turklāt N. Vilnītis ir apliecinājis, ka nekādu revolūciju iestādē negrasās taisīt un tās līdzšinējais kurss saglabāsies, arī paturot darbā biroja redzamākās sejas Jutu Strīķi un Aldi Vilku.
Labāk tomēr, ja iestādei ir vadītājs, no kura var prasīt atbildību par darbu. Tieši tas pats sakāms par Valdi Dombrovski kā Ministru prezidentu. Viena no sajūtām, kas pavada viņa stāšanos amatā, ir līdzjūtība. Pirmkārt, dēļ smagās ekonomiskās situācijas un sabiedrībai nepatīkamiem lēmumiem, kuri jaunajam valdības vadītājam jāsāk pieņemt jau no pirmās darba dienas. Otrkārt, dēļ slīpētā koalīcijas sastāva. Kāds cits "JL" pārstāvis līdzīgu lēmumu par iesaistīšanos Rīgas domes koalīcijā savulaik nodēvēja par līšanu "vilku bedrē". Taču ar līdzjūtību vien jaunais premjers valsti vadīt nevarēs, tāpat kā gaidīt uz labvēlīgu apstākļu sakritību, ka 2010. gadā – tieši pirms 10. Saeimas vēlēšanām – ekonomiskā situācija sāks uzlaboties un visiem kļūs vieglāk. Bez veiksmes vajadzīga arī prasme!
