Francijas prezidenta runa – simbolisks notikums
Nupat 22. jūnijā Nikolā Sarkozī teica runu Francijas parlamenta abu palātu kopsēdē jeb Kongresā, kas parasti sanāk Versaļā. Tas pats par sevi bija visai simbolisks notikums, jo tagadējais Francijas valsts galva ar savu uzstāšanos parlamentā atjaunoja tradīciju, kura tika pārtraukta tālajā 1873. gadā varas dalīšanas principu vārdā. Ārpus Francijas šim apstāklim gan nepievērsa pārlieku uzmanību. Tāpat kā Sarkozī iecerēm ekonomikā un sociālajā jomā (par valsts aizņēmumu, izmaiņām pensiju sistēmā u. c.). Toties visus piesaistīja viņa izteikumi par musulmaņu sieviešu ietērpu – burku un nikābu –, kas pilnībā nosedz valkātājas stāvu un seju.
Sarkozī īsi pievērsās šai tēmai tāpēc, ka nesen 65 deputāti ierosināja izveidot parlamentāru komisiju, lai izmeklētu, ciktāl minētā parādība ir valstī izplatīta un vai tā nav pretrunā ar Francijas sekulāro iekārtu un sieviešu tiesībām. Pirms dažiem gadiem, vēl Širaka valdīšanas ērā, kad tika pieņemts likums par reliģisku piederību apliecinošu uzkrītošu zīmju un apģērbu aizliegšanu skolās, toreizējais iekšlietu ministrs Sarkozī nebija pārāk dedzīgs tāda aizlieguma atbalstītājs. Bet savas prezidentūras laikā viņš ir izteicis visnotaļ strīdīgus prātojumus par reliģijas lomu un šajā sakarā pat izpelnījies pārmetumus republikānisko vērtību graušanā. Šoreiz gan Sarkozī, dažas dienas atturējies no komentāriem, bija ļoti tiešs – Francijas Republikā burka nav pieņemama, jo uzskatāma nevis par reliģisku simbolu, bet par "pakļaušanās zīmi", kas atņem valkātājai personas identitāti, padara to līdzīgu cietumniecei un nošķir sievieti no sabiedrības.
Nevarētu sacīt, ka islāma "puritānisko versiju" (salafismu) iemiesojošie nikābs un burka Francijā ir bieži redzami. Vairākums musulmaņu sieviešu, cik zināms, vispār iztiek bez specifiskām galvassegām un pārējās atribūtikas, bet reformatores un feministes – pastāv arī tādas – uzskata, ka ķermeņa ievīstīšana ir reliģijas tumsonīgāko strāvojumu savulaik uztiepts izgudrojums, no kura jātiek vaļā. Viss atkarīgs no svēto rakstu interpretācijas... Pētnieki apgalvo, ka radikālo, no laicīgās dzīves izpausmēm norobežojušos islāmistu skaits Francijā ir daži tūkstoši (niecība salīdzinājumā ar musulmaņu vai kādreiz "no musulmaņu zemēm nākušo" kopskaitu – sešiem vai septiņiem miljoniem iedzīvotāju), bet uztrauc viņu ietekmes iespējamā izplatīšanās, īpaši imigrantu pēcteču apdzīvotajās priekšpilsētās.
Ir dažādi pieņēmumi, kāpēc Sarkozī tomēr izvēlējās iepīt savā zināmā mērā tomēr vēsturiskajā uzrunā šo neērto jautājumu: lai mazliet iztaptu labējo vēlētāju noskaņojumam vai varbūt lai atbildētu Baraka Obamas sacītajam, ka Rietumu valdībām nebūtu jādiktē, kas jāvalkā musulmanietēm. Šķietami loģiski, ja vien Eiropai piemistu tādas pašas integrācijas jaudas kā Amerikai.
Ar attiecīga likuma pieņemšanu vien problēma diez vai būs atrisināma. Citās Rietumeiropas valstīs tā vēl nešķiet tik būtiska vai arī par to vēl tikai sāk spriest. Piemēram, Austrijā un Beļģijā seju aizklājošas galvassegas nedrīkst valkāt skolās un demonstrācijās, pārējie ierobežojumi, šķiet, atstāti konkrētu uzņēmumu un iestāžu ziņā, Nīderlandē un Vācijā ir notikušas vai notiek diskusijas, bet politiski lēmumi pagaidām nav pieņemti. Pareizāk, politiķi izvairās tos pieņemt, bet acīmredzot nāksies, citādi jau pavisam drīz Eiropas seja vairs nebūs saskatāma.
