"Baltijas ceļu" iekļauj UNESCO programmā "Pasaules atmiņa"
Baltijas ceļam veltīto liecību iekļaušana UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā ir vēsturiski un politiski ievērojams fakts, kas prasa pienācīgu uzmanību. Diezgan zīmīgi, ka kopā ar minētajām liecībām un vairākām citām visas pasaules kolektīvajā atmiņā saglabājamām vērtībām, piemēram, Annas Frankas dienasgrāmatu, minētajā reģistrā šoreiz ietverts arī Tautu Savienības (1919 – 1946) arhīvs.
Tā varbūt ir vien nejauša sakritība, bet katrā ziņā ļoti simboliska. Ženēvā uzkrātajos dokumentos droši vien var atrast ne mazums pierādījumu toreizējās "starptautiskās sabiedrības" vājumam un politiskajai divkosībai. PSRS izslēgšana no Tautu Savienības 1939. gada decembrī (par uzbrukumu Somijai) bija vienīgais gadījums, kad tās dalībvalstu vairākums iedrīkstējās nostāties pret agresoru. Taču pasaules mieru sargājošā organizācija jau dzisa laukā. Un Baltijas valstu, kurās atradās padomju karabāzes, agresora nosodītāju vidū nebija. Tas baltiešiem nepalīdzēja. Viņi bija velti meklējuši glābiņu neitralitātē un cerējuši, ka viņus pasargās zināms spēku līdzsvars starp lielajiem kaimiņiem – Vāciju un PSRS.
Vienubrīd šķita, ka tas ir iestājies, bet, Maskavai un Berlīnei ietekmes sfēras dalot, kā rakstīja vēsturnieks Edgars Andersons, šā līdzsvara ass tika izurbta cauri Baltijas valstu ķermeņiem. Pēc Otrā pasaules kara Igaunija, Latvija un Lietuva – Tautu Savienības likumīgās dalībvalstis – netika pielaistas ANO veidošanā. Un varbūt Ženēvas papīros atrodamas kādas norādes, ka baltiešu pārstāvjiem 1946. gada aprīlī nemaz neļāva piedalīties Tautu Savienības pēdējā svinīgajā sēdē, lai viņi nevarētu atgādināt par savu valstu likumīgajām tiesībām. Rietumu diplomāti esot likuši manīt, ka "Baltijas jautājumam" vēl neesot pienācis laiks...
Reti kurš Rietumos, izņemot baltiešu emigrāciju, vispār gribēja, lai tas kādreiz pienāktu. Šodien Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija jeb UNESCO atzīst Baltijas ceļu kā pasaules vēsturē ierakstāmu "fenomenālu nevardarbīgās pretošanās kustības" paraugu, kas iemieso brīvības un vienotības ideju. Bet pirms divdesmit gadiem Rietumu valdošās aprindas satraucās, ka šis pasākums varētu kaitēt Mihailam Gorbačovam un pārbūvei. Berlīnes mūris vēl nebija kritis, tāpat kā daudzi politiskie aizspriedumi.
Atzinība Baltijas ceļam un tā dokumentārajam mantojumam uzliek arī pienākumu ar šo mantojumu dalīties. Kas būtu svarīgi ne jau tikai šogad Eiropā rīkotajos jubilejas pasākumos. (Iespējams, īpaši pieminams Francijas Senātā 8. septembrī paredzētais kolokvijs "Baltijas ceļš: trīs valstis roku rokā" Senāta prezidenta, tātad Francijas otrās augstākās amatpersonas Žerāra Laršē aizbildniecībā.) Un tam joprojām jākalpo par orientieri Latvijas politikā, kaut dažs grib izvēlēties pavisam citu.
.gif)
