Šveice ir pazīstama ar savu demokrātiju. Parasti to min kā piemēru politoloģijas grāmatās. Kā pozitīvu piemēru, jo reti kurā valstī notiek tik daudz referendumu kā Šveicē. Reti kur pilsoņiem ir dotas tik plašas iespējas ietekmēt varas lēmumus, tāpēc Šveice ir paraugs, uz kuru tiekties. Kā atruna parasti tiek minēts tas, ka tautas nobalsošanas apgrūtina un pagarina lēmumu pieņemšanu un līdz ar to arī to realizēšanu, taču ārpus Eiropas Savienības esošajā Alpu valstī politika, šķiet, ir tik mierīga, ka tur to var atļauties. Katru gadu šveicieši piedalās apmēram piecos referendumos (bieži vien vienā nobalsošanā tiek izlemti vairāki jautājumi), bet to ierosināšanai nepieciešami vien 50 000 parakstu (valstī dzīvo 7,4 miljoni iedzīvotāju). Kopš 1848. gada Šveicē noticis vairāk nekā 500 nacionāla līmeņa referendumu. Pārsteidzošs ir vēl kāds efekts – Šveices politiķi, apzinoties, ka viņu lēmumus viegli var atcelt tautas nobalsošanā, ir iemācījušies vairāk ieklausīties tautas balsī. Līdz ar to nemaz nav tik bieži gadījumi, kad parlamenta lēmumus sabiedrība "izbrāķē".
Lai cik pārsteidzoši izklausītos, tieši sava demokrātiskuma dēļ Šveice šobrīd pārdzīvo diezgan asus uzbrukumus no ārpuses. Kaut ko līdzīgu savulaik nācās pieredzēt Austrijai, kad tās vēlēšanās daudz balsu saņēma Jorga Haidera vadītā Brīvības partija, bet šī pilsoņu griba ne visiem bija pa prātam. Vai arī Latvijai, kad parlaments nolēma, ka 16. marts būs oficiāla piemiņas diena, bet pēc neilga laika ārēja spiediena dēļ to atcēla. Šveice šobrīd tiek kaunināta par tās pilsoņu lēmumu neļaut valstī būvēt minaretus – torņus pie mošejām, no kuriem musulmaņi tiek aicināti uz lūgšanu. Jāpiebilst, ka pašas mošejas šveicieši nav aizlieguši celt, tāpat tās apmeklēšana likumos nav ierobežota. Un tomēr pārmetumus tas nemazina.
Šveices pilsoņu lēmumu nosodījušas dažādas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, izskanējusi pat apņemšanās vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiek izteikti mājieni, ka Šveices valdībai vispār nevajadzēja par šo jautājumu atļaut tautas nobalsošanu. Pragmatiski domājošie jau norādījuši, ka lēmums var būt ekonomiski neizdevīgs (kaut kur dzirdēta "dziesma", vai ne?), jo Šveices bankās var apsīkt naudas plūsma no Tuvo Austrumu valstīm un tur mītošajiem arābu šeihiem. Protams, to papildina arī politisks spiediens. Tiek pieļauts, ka varētu notikt uzbrukumi Šveices vēstniecībām islāma zemēs, līdzīgi kā tas notika pēc tam, kad Dānijas presē parādījās karikatūras ar musulmaņu pravieti Muhamedu. Interesanti, ka tolaik daudzi eiropieši aktīvi atbalstīja dāņu tiesības uz vārda brīvību, bet šoreiz atbalsts Šveicei ir krietni klusāks, lai neteiktu, ka tā nav vispār. Lai gan ņirgāšanās par reliģiskiem simboliem šķiet kaut kas daudz nepieņemamāks nekā šveiciešu balsojums. "Tā ir neiecietības izpausme, un es ienīstu neiecietību," savu spriedumu nolasījis Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnē. Pārmetošus vārdus šveiciešiem veltījušas arī ES prezidējošās valsts Zviedrijas amatpersonas.
Šoreiz diezgan strauja bijusi arī Vatikāna reakcija, nosodot Šveices referenduma rezultātus. Varbūt tādējādi Vatikāns cer mīkstināt vainu par pāvesta Benedikta XVI agrākajiem izteikumiem. Viņš 2006. gadā kādā teoloģiskā lekcijā citēja viduslaiku tekstus par islāma ticības kareivīgo dabu, kas ļoti saasināti tika uztverta islāma pasaulē. Toreiz nelīdzēja pat pāvesta personīga atvainošanās, un droši vien šis gadījums joprojām nav aizmirsts.
Patiesībā šveiciešu "nē" ir tikai kārtējais punkts gadiem ilgajā diskusijā par to, cik tālu Eiropai vajadzētu "islamizēties" integrācijas vārdā. No Latvijas pieredzes mēs labi zinām, ka integrācija nav iespējama kā vienkārša "salipšana". Tai ir jānotiek uz kaut kādiem pamatiem. Piemēram, Latvijā tā ir latviešu valoda, kultūra un tradīcijas, ko gan daudzi vēlas apšaubīt, pat pārmetot pārāk "mononacionālu" (lasīt – pārāk latvisku) nacionālo svētku svinēšanu. Apspriežot Lisabonas līgumu, plašāka diskusija izraisījās par to, vai kā viena no ES pamatvērtībām nebūtu jāmin kristietība. Šī ideja tomēr neguva virsroku, tomēr Šveices referendums nav pirmais gadījums, kad tiek ierobežota musulmaņu simbolikas brīva lietošana. Tāpat ES piesardzība atvērt savas durvis Turcijai ir lielā mērā saistīta ar to pašu jautājumu. Šveicei nevar pārmest, ka tā pēkšņi būtu mainījusi kursu, jo šīs valsts politikas pamatā arī agrāk bijusi piesardzīga attieksme pret integrācijas jautājumiem. 2004. gada referendumā tika noraidīts priekšlikums atvieglot naturalizācijas kārtību. Tiesa, 2008. gadā šveicieši noraidīja arī ideju par stingrākiem pilsonības noteikumiem. Vai tagad ārējais spiediens liks Šveicei atkāpties no šīs politikas? Bīstamība ir arī tāda, ka pēc šā notikuma Eiropā var sākties "profilaktiski" priekšdarbi, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Tas nozīmē iespējamo referendumu ierobežošanu, par ko, piemēram, daudzi Latvijas politiķi tikai priecātos. Atcerēsimies, ar kādām vēdergraizēm tika uztverta pēdējā tautas nobalsošana par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja Saeimas atlaišanu. Tam pierakstīja gan izšķērdību, gan politisku kaitīgumu. Demokrātija pašlaik ir apdraudēta, un – kas visdīvainākais – tas tiek darīts tieši demokrātijas vārdā.
