Pagājšnedēļ uzzinājām, ka Kremlis caur Krievijas ārlietu resoru devis ziņu, ka Zatlera kgs var braukt uz Maskavas 9. maija svinībām un, pazīstot krievu tradicionālo viesmīlību, viesis tiks pienācīgi izmitināts. Patlaban tas arī viss, kas zināms, vismaz tautai.
Kā jau tāda līmeņa notikumus gaidot, ir sarosījušies politikas "zinātāji", eksperti un vēl citi, kam tagad nodarbe ir prātot, vai Zatlera kgam braukt uz Maskavu un ar kādu bagāžu. Pašreizējie padomu devēji jau pazīstami no iepriekšējiem gadiem un to laiku padomiem, un iepriekšējo prezidentu "vadāšanas", tāpēc nekā nezināma neuzzinās ne pats prezidents, ne mēs. To, ka Zatlera kungs brauks, zinām. Nav it kā nekāda iegansta, kāpēc nebraukt. Lai gan, ja labi padomā, rodas jautājums, vai Krievija maz īsti vēlas Zatlera braukšanu. Kādu fonu Latvijas prezidenta braucienam uz Maskavu rada Krievijas ārlietu ministra Lavrova pagājušās nedēļas kārtējie apnicīgie pārmetumi, īpaši jau par Gruzijas prezidenta apbalvošanu ar Latvijas ordeni, tāpat pārmetumi par "hitleriešu sabiedroto" heroizēšanu, izaicinošie spriedelējumi par īpašām krievvalodīgo tiesībām Latvijā. Ja Lavrova kgs ar Rīgu vēlas labas attiecības, tad diplomātija pazīst arī laipnu uzmanību jeb paklusēšanu. Taču kam tā, ja šeit gatavi norīt jebkuru krupi.
Tomēr no iekšpolitiskās loģikas viedokļa Valsts prezidentam 9. maijā izdevīgāk ir atrasties Maskavā, nevis Rīgā. Redz, viņa ekselence nevar vienlaikus atrasties Maskavā un pie Pārdaugavas būves. Varētu pat teikt, ka prezidenta kungs dvēseliski ir kopā ar tiem cilvēkiem, kas vienlaikus pulcējas Maskavā un Rīgā.
Manuprāt, tagad ir diezgan lieki un bezjēdzīgi spriedelēt par kaut kādiem braukšanas noteikumiem vai piebildēm. Vaira Vīķe-Freiberga savulaik vēsturisko izskaidrošanos izdarīja. Maskavai tas bija kā pīlei ūdens. Līdz šai baltai dienai nekas būtisks nav grozījies. Pie tā vēl var celties jautājums, kāpēc Valsts prezidentam, uz Maskavu braucot, mājās palikušām divām vai kādai no augstākajām amatpersonām 9. maijā neaiziet uz Pārdaugavu.
