Kopš latviešu cilvēki ir dabūjuši zināt, ka visdrīzākajā laikā ievērojami biznesa dūži, inženieri tehniķi, upju kuģniecības speciālisti un pat slaveni aktieri ķersies pie Daugavas rakšanas un padziļināšanas darbiem, naktīs miegs ir palicis pavisam caurs, rīta gaismiņai svīstot, vēl iznāk grozīties no viena sāna uz otru, pa galvu mijas visādas domas, kā varētu piedalīties gadsimta hidrotehniskajā celtnē. Neticīgajiem tomiņiem šķiet, ka nav iespējams tāpēc, ka nav iespējams atjaunot seno tirdzniecības ceļu pa ūdens gultni, ko vagojuši jau vikingi ar saviem kuģiem un vietējie iezemieši no mūsu ciltīm. Taču kaut kādi cilvēki – un nebūt ne neandertālieši – ir sanesuši zemi, akmeņus un šķembas un uzbēruši Alpus. Aināram Šleseram daudzi neticēja, taču viņš, kā apsolījis, buldozera cienīgi trīs dienās ņēma un izšķūrēja Rīgu un aizveda prom 44 tūkstošus kubikmetru sniega, ļaudams kupenās iestigušai pilsētai atgūt civilizētas metropoles izskatu.
Par daudz ko ir vīpsnāts un smīnēts, ka tās "muļķības", tur "nekas neiznāks", tā ir "utopija un blēņas". Enerģiskie ļautiņi sev un citiem saka – vajag tik rakt! Krīze ir iespēju laiks! Jūs iedomājaties skaisto skatu, kad Daugavas viļņos gar Rīgas torņiem ik dienu slīd lepni kā gulbji balti kuģi. Tie dodas garām uz ūdens uzbūvētai koncertzālei, matroži mastos māj ar roku Gaismas pils, Nacionālās bibliotēkas daudzajiem grāmatu tārpiem, un, cik binoklis sniedz, mēs sekojam līdzi varenajiem tvaikoņu siluetiem ar kūpošu skursteni un baltajām burām, kas palēnām attālinās ūdens klajā, līdz pazūd aiz apvāršņa, lai pilnu tvaiku un vēju dotos uz Dņepru un Melno jūru, kur vien kompass rāda un ved. Dažus no peldošajiem transportlīdzekļiem izmanīgi latvieši apseko un pārbauda kuģu rūmes – protams, par klaida šķērsošanu un ūdens baseina izmantošanu, par sirmās likteņupes Daugavas ekspluatāciju mūsu valsts un iedzīvotāji saņems pienācīgo muitas nodevu un meslus. Zināms, arī latviešu rūpnieki nolīgs pieredzējušus jūras vilkus, kuģu kapteiņus, kuri aizvedīs "made in Latvia" preces dziļi kontinenta iekšienē. Es saožu mūsu eksporta smaržu – "Latvijas" siera klučus, bekonu un "Laimas" konfektes, "Ķekavas" žāvētās vistiņas un "Rīgas miesnieka" desas, kuras, sakrautas tilpnēs, peld lejāk pie miljoniem patērētāju, kas dzīvo Krievijā un viscaur Melnās jūras krastos. Atpakaļcelā šā provianta vietā borts ir piepildīts ar vasku, medu, zvērādām, krāsainiem metāliem, ar ukraiņu speķi un augstvērtīgo gorilku. Šurp līgojas ar naftu līdz malām pielieti tankeri un "Panamax" tipa visurgājēji lieltonnāžas kuģi ar superdziļu iegrimi. Vēl nesen katrs otrais latvietis bija liels nekustamo īpašumu biznesmenis, taču, īstenojot mērķi "latvji, celiet enkurus, brauciet Daugavā", nākotnē katrs otrais kļūs ja ne rēderis, tad vismaz šķiperis un pirmais stūrmanis uz klāja, atdzīvinot senās kuģošanas tradīcijas. Galvenais, lai tad, kad jāpaceļ buras, tu nepaliec krastā kā Vanadziņš.
