Rietumos ekonomikas "sildīšanai" izmanto arī kultūras pieminekļu restaurāciju
Ekonomiskās krīzes apstākļos Eiropas valstis par pateicīgu metodi saimniecības "sildīšanai" uzskata kultūras pieminekļu restaurāciju. Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzībā iesaistītie, kā arī arhitekti, restauratori un uzņēmēji piekrīt, ka jārīkojas, lai arī mūsu valsts ietu šo ceļu.
Ja daļa krīzes mazināšanai domātās naudas tiktu investēta restaurācijā, vēsturisku ēku vai vietu izmantošanā, ieguldījumi atmaksātos ar uzviju – tiktu radītas papildu darbavietas, stimulēta ekonomiskā aktivitāte, sociālā vienotība un identitātes izjūta. Turklāt efekts būtu daudz lielāks nekā no jaunu objektu būvniecības, pārliecināts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis. Apstiprinājumu savām domām viņš guvis maija beigās Vīnē un Bratislavā organizētajā Eiropas kultūras mantojuma vadītāju forumā.
Maza nauda, liels efekts?
Izrādās, daudzās valstīs krīzes apstākļos kultūras mantojuma saglabāšanai veltīto līdzekļu apjoms nevis sarūkot, bet gan palielinoties. Tā tas noticis Francijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Norvēģijā, Slovākijā. Rietumnieki ielāgojuši, ka restaurācijā un vides sakopšanā ieguldītā nauda daudz ātrāk nonāk apritē un atgriežas budžetā. Svarīga ir valsts un pašvaldību līdzdalība projektos, jo Rietumu pieredze rādot, ka valsts ieguldītā daļa var piesaistīt pat septiņas reizes lielāku privātā kapitāla daļu. Būtiski ir atbalstīt nevis lielās, bet gan mazās un vidējās firmas un amatniekus.
Pirms Jāņiem uz diskusiju "Kultūras mantojuma saglabāšana valsts ekonomiskās krīzes apstākļos" VKPAI saaicinātie speciālisti gan nebija tik naivi, lai cerētu, ka Latvijas valsts vai pašvaldības pēkšņi metīsies restaurācijā, taču bija vien jāpiekrīt Rīgas Kalnciema un Melnsila ielas stūra koka ēku atjaunotājiem, brāļiem Mārtiņam un Kārlim Dambergiem, ka Mūrnieku iela Rīgā ir labs piemērs, kā, pašvaldībai sakārtojot infrastruktūru, arī namīpašniekiem rodas pavisam cita motivācija sakopt pašu īpašumus. Saviem projektiem Dambergi gan nekādu atbalstu, ja vien neskaita NATO samita sakarā doto finansējumu, no varas nav saņēmuši. Ēkas restaurējuši par pašu nopelnītiem un banku kredītu līdzekļiem.
Palūkojoties tuvāk, var redzēt, ka rietumnieku idejā par krīzi kā piemērotu brīdi kultūras mantojuma atjaunošanai loģikas netrūkst. "Pie mums daudzi domā, ka kultūras mantojums ir tikai greznība un apgrūtinājums sabiedrībai. Citās valstīs ar šo atjaunoto mantojumu attīsta tūrismu. Vieta, kur tas atrodas, kļūst vērtīgāka. Tā kļūst par pievilkšanas punktu, un tādējādi tiek attīstīta ekonomika," iespaidos dalījās Juris Dambis. Atšķirībā no būvniecības restaurācijā lietotie materiāli ap 90% ir Latvijas cilmes. Tātad lielākā daļa naudas par materiāliem paliek valstī, nevis izceļo. Arī Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Andis Cinis atzīmēja, ka kultūras mantojuma atjaunošana prasa relatīvi mazus ieguldījumus, jo tajā bieži izmanto materiālus, teiksim, akmeņus, ķieģeļus, koka daļas, ko var iegūt no nojaucamām mazvērtīgām ēkām tepat Latvijā. Pēc uzņēmuma "Re&Re" restaurācijas daļas vadītāja Roberta Vecuma-Veco pieredzes, bieži, lai objektu paglābtu no tālākas bojāejas, pietiek kaut ar nelieliem līdzekļiem, lai vēlāk, laikiem uzlabojoties, darbu varētu turpināt jau ar lielāku vērienu.
Apstākļos, kad aizvien vairāk iedzīvotāju izvēlas atvaļinājumā nevis doties uz ārzemēm, bet gan ceļot tepat Latvijā, būtu tikai prāta darbs, ja pašvaldības pievērstu uzmanību katram senam un interesantam objektam neatkarīgi no tā, vai tas ir VKPAI sarakstos vai ne. "Varbūt pietiek izrakt grāvi, lai ūdens neskalo pamatus ārā, vai nopļaut zāli. Varbūt tad kāds tūrists palūgs tur atļauju nakti pārgulēt. Vajag to lietu iekustināt ar savu cilvēcisko attieksmi. Pie tā, kas un kā te šobrīd notiek, pozitīva kustība cilvēkiem ir ļoti vajadzīga. Sabiedrība ir uz to spējīga. Citādi atnāks ziema un tad vēl sāks tās koka mājas kurināt malkā," mudināja "Re&Re" pārstāvis.
Glābšanas riņķis PPP
Sanākušie bija visai skeptiski noskaņoti pret valdības ideju "sildīt ekonomiku" ar 60 miljonu latu vērtu daudzdzīvokļu ēku siltināšanas projektu. Siltināšana drīzāk esot jāuztver kā politisks sauklis, kura uzdevums – parādīt sabiedrībai, ka kaut kas vispār tiek darīts. Pēc Rīgas būvvaldes priekšnieka Anda Ciņa domām, vajadzētu pacensties, lai kaut daļa no 60 miljoniem tiktu pārorientēta vēsturisko ēku siltināšanai un sakopšanai. Tas nodrošinātu fasāžu sakopšanu un palielinātu energoefektivitāti. "Rīgā ir daudz koka māju, kurām varētu piemērot siltināšanu, turklāt arī izmaksas nav tik grandiozas, lai saimnieki nevarētu to atļauties," tā A. Cinis.
"Re&Re" ģenerāldirektors Didzis Putniņš gan apšaubīja, vai valsts izvēlēsies atbalstīt veco ēku restaurāciju un siltināšanu, jo valdība šobrīd vēlas redzēt nekavējošu naudas plūsmu, nevis domāt par vairākus gadus tālāku nākotni. Risinājums kultūrvēsturisko pieminekļu glābšanai krīzes laikos drīzāk būtu Publiskās un privātās partnerības likums, tā sauktais PPP, kas patlaban atrodas apspriešanā Saeimā un varētu stāties spēkā rudenī. PPP ir pasaules praksē plaši lietots instruments sadarbībai starp valsti un privātajiem uzņēmējiem. To izmanto gadījumos, kad valsts institūcijām naudas attiecīgajam mērķim trūkst vai finansēšanas iespējas ir kā citādi apgrūtinātas. Likums definē publiskās un privātās partnerības jēdzienu, atrunā sadarbības veidus un procedūras, nosaka projektu ieviešanas un uzraudzības kārtību. Ir iespējams, ka valsts PPP projektos vispār neiegulda ne santīma. "Tie ir privātie investori, kas par savu naudu uzbūvē, valsts pieņem. Tur ir dažādi modeļi – ar apsaimniekošanu, bez apsaimniekošanas. Tādā veidā kultūras un vēstures pieminekļi varētu piesaistīt lielas finanses," stāstīja "Re&Re" šefs. Putniņš ir pārliecināts, ka naudas Latvijā uzņēmējiem ir diezgan daudz: "Es varu galvot, ka atradīsies uzņēmēji, kas vēlēsies piedalīties ar finansējumu." Protams, tas attiecas tikai uz tiem objektiem, par kuriem ir idejas un skaidrs, ka valsts un pašvaldības to atjaunošanā ir ieinteresētas. No šā viedokļa pirmais darbs būtu savākt informāciju par slēdzamajām lauku skolām, kas bieži iekārtotas vecās muižiņās. Diemžēl, ja attiecīgais Latvijas nostūris ir ļaužu pamests, var gadīties, ka tukšās ēkas nolemtas liktenim, jo investori nāks tikai vietās, kur kaut kas notiek.
Arī VKPAI vadītājs Dambis ir pārliecināts, ka PPP loma kultūras mantojuma saglabāšanai nākotnē izrādīsies ļoti svarīga. Kavēšanās ar šo likumdošanu jau nogremdējusi vienu otru labu ieceri. Tā pirms dažiem gadiem likumdošanas nesakārtotības dēļ "nobrucis" projekts "Jaunā vecpilsēta", kas paredzēja atjaunot ēkas bijušās pirts "Varavīksne" apkaimē Vecrīgā. Turklāt PPP gadījumiem ir raksturīga ļoti racionāla līdzekļu tērēšana: "Ja naudu liek kopā, tad katrs skatās uz otru un negrib pārmaksāt ne santīmu." Kas attiecas uz meistariem, tad uzņēmējs un restaurators Kārlis Dambergs ir drošs, ka Latvijā netrūkst prasmīgu, gados jaunu amatnieku: "Paskatoties Vecrīgā un uz tām pašām mūsu koka mājām Kalnciema ielā, redzam, ka restaurācija Latvijā patiesībā ir ļoti augstā līmenī."
Inspektori būs liberāli
VKPAI inspektori no pieredzes zina, ka ir pašvaldības, kas kultūras pieminekļu lietās ļoti atsaucīgas un ieinteresētas, un tādas, kas paliek vienaldzīgas. Spēja piesaistīt līdzekļus tātad būs atkarīga no ministrijām un vietējās varas. "Pašvaldību attieksme noteikti mainīsies kaut vai tādēļ, ka mainījušās arī pašvaldības gan robežu, gan politiskā sastāva ziņā. Būs ļoti daudz problēmu, jo laukos tiks slēgtas daudzas skolas, kuru ēkas bieži ir kultūrvēsturiskais objekts. Tur parādīsies apsaimniekošanas problēmas. Labi, ja tur pagasts iekārto bibliotēku vai ko citu, taču ir jābūt kādam mērķim, lai šajās ēkās ieguldītu naudu, lai tās neietu bojā," prognozēja Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Olga Kokāne.
Diskusijā izskanējušās idejas šķita patiesi labas, taču jautājums, kas tālāk nodarbosies ar to virzīšanu un popularizēšanu jau valdības un pašvaldību līmenī. "Uzliksim lietas, par kurām esam vienojušies, uz papīra un tad runāsim pa kanāliem, kas mums pieejami. VKPAI tā ir valdība, caur Kultūras ministriju. Savas iespējas solās izmantot arī uzņēmēji un Pašvaldību savienība," uz manām šaubām reaģēja Juris Dambis. "Es nedomāju, ka notiks kardināls pavērsiens, bet, ja vairākas interešu grupas runās par vienu un to pašu, mūs labāk sapratīs," viņš piebilda. Tik traki, lai ar koka ēkām sāktu šoziem kurināt krāsnis, gan nebūšot. Pēc inspekcijas vadītāja domām, grūtību brīdi varētu arī izmantot, lai mierīgi pārdomātu un ieplānotu lietas, kas attīstāmas nākotnē. No savas puses VKPAI sola ņemt vērā ekonomisko situāciju un "nolaist uz leju" prasības, kādas attiecībā uz kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem tiek izvirzītas to saimniekiem, aktivizēt reģionālo inspektoru darbu, lai tie vairāk konsultētu un stāstītu. Inspektori nesodīs tur, "kur ir nevis negribēšana, bet nevarēšana tāpēc, ka tādi laiki". Bet skaidrs: "Tikai ne tajos gadījumos, kur ir cūcības."
***
Uzziņa
Latvijā ir 23 000 objektu ar kultūrvēsturisku vērtību
Valsts aizsardzībā atrodas 8515 kultūras pieminekļi – pilskalni, apmetnes, senkapi, viduslaiku pilis, kulta vietas un akmeņi, muižas, pilis, baznīcas, klosteri, kapličas, dzirnavas, krogi, zemnieku sētas, dzīvojamās ēkas, skolas, tautas nami un rātsnami, teātri.
No aizsargājamajiem 2456 ir mākslas pieminekļi – ērģeles, gleznojumi, altārgleznas, vitrāžas, altāri, zvani, kausi, epitāfijas.
Aizsargājamo objektu skaitā tāpat ir 121 vēsturisko notikumu vieta, 45 pilsētbūvnieciskie un teritoriālie pieminekļi, 8 industriālie pieminekļi.
Pēc VKPAI aprēķiniem, aptuvenā Latvijas kultūras pieminekļu vērtība ir ne mazāka kā 36,7 miljardi latu.
