Liepājas teātrī iestudēta krievu dramaturga, režisora un aktiera Germana Grekova drāma "Hanana"
"Hanana" ir pavisam nesen rakstīts darbs – 2008. gadā tā Krievijā atzīta par vienu no gada labākajām lugām, kuras autors saņēmis arī savas valsts dramaturģijas konkursa prēmiju. Pēc pirmizrādes Liepājas teātrī šķiet, ka šo darbu tulkotāja Ilmāra Šlāpina un režisora Dž. Dž. Džilindžera lokalizācijā atzinīgi uzņēmis arī latviešu skatītājs.
Lugas darbība risinās mūsdienu laukos, būtībā – Ausmas Hananas (Inese Kučinska) virtuvē. Te apgrozās visi izrādes varoņi – Ausmas vīrs, klusētājs Harijs (Kaspars Gods), palīgskolu beigušais dēls Jurčiks (Egons Dombrovskis), kura svārstīgais garastāvoklis atkarīgs no izdzertā degvīna daudzuma un rokās nonākušās grāmatas, pēc desmit Daugavpils cietumā aizvadītiem gadiem tikko pārradies vecākais dēls Roberts (Edgars Pujāts), no Skrundas pie Ausmas uz palikšanu atbraukušais lāga vīrs Kārlis Pētersons (Leons Leščinskis), kaimiņienes Astrīda (Inese Jurjāne) un Katrīna (Anda Albuže), no kurām viena te iestaigā, lai draudzenei izpalīdzētu, otra nāk aizņemties sāli, miltus, eļļu un, ja varētu, arī saimnieces mīļoto vīrieti. Pa vidu – pati Ausma, kā mācēdama cenšoties gādāt par visiem. Uz skatuves viss ir īsts, sākot ar pelmeņu, cepta speķīša vai kartupeļu smaržu un beidzot ar varoņu savdabīgajām attiecībām.
Īpašā izrādes skatītāja krēslā aicināju kinolietpratēju un šobrīd brīvmākslinieku Karlu Bjoršmarku (attēlā). Divdesmit gadus dzīvojot Latvijā un lieliski pārvaldot latviešu valodu, zviedram Bjoršmarkam ir iespēja reizē būt gan reālās Latvijas ikdienas dzīves sastāvdaļai, gan nedaudz vērotājam no malas.
– Kādas bija tavas izjūtas pēc izrādes?
– Pirmkārt, aktieri ir ļoti lepni par savu darbu. Jā, kad pēdējā skatā Inese Kučinska un Egons Dombrovskis – izrādē māte un dēls – abi sēdēja pie galda, es redzēju lepnumu par to, ka viņi tikko nospēlējuši ļoti kvalitatīvā izrādē. Ar vēstījumu, nevis blabla, haha... To es jutu. Bet, ja tobrīd viņi nebija lepni, tad aktieriem tagad tādiem vajadzētu būt.
– Vai izrādē saskatīji kādu īpašu vēstījumu?
– Nekādu satriecošu jaunatklājumu tur nav. Tas, oas notiek mums visapkārt katru dienu, arī ir uz skatuves. Es tagad diezgan daudz apgrozos laukos un varu teikt – viss ir kā dzīvē. Viens pret vienu.
– Jā, arī aktrise Anda Albuže vēl pirms izrādes teica: "Arī pie mums laukos tā dzīvo, tikai neviens%par to nevēlas runāt." Tagad Džilindžers runā.
– Dokumentālajā kino ir termins "izlietnes reālisms". Tas ir tā, ka tu ieved skatītāju reālajā vidē un it kā liec viņam rakņāties tajā "izlietnē". Šajā izrādē "izlietnes reālismr" ir reizināts ar desmit, pat ar divdesmit. Te viss notiek pa īstam. Katrs sīkums ir īsts. Sākot ar apaļo metāla krāsni, paklāju, plastmasas galdautu, bļodu, beidzot ar smaržu un garšu. Nav kam piesieties. Scenogrāfs ir lieliski pastrādājis, pat izcili. Bet tas var izrādīties arī diezgan bīstams gājiens – paņemt un nolikt dzīvi uz skatuves. Nu, labi, dzīve būs, bet – kur māksla? Šoreiz sanāca māksla.
– Jo?...
– Jo viss izdarīts ļoti profesionāli. Skaņa. Gaisma. Scenogrāfija. Aktieru spēle. Tā, manuprāt, šoreiz bija izcila. Man liekas, tāpēc ka aktieri tic tam, ko dara, un viņiem vairs nav jātēlo. Arī viņi pazīst kādu reālu Ausmu vai Hariju, tas viss viņiem ir tuvs. Nekas nav jāizgudro. Māksla un ikdiena uz skatuves veiksmīgi savijas kopā un nonāk arī līdz skatītājiem.
Starp citu, es nezinu, kāds ir lugas oriģinālais teksts, bet adaptēts tiešām veiksmīgi. Ar visām bankām, īrijām, skrundām un to, kas pašlaik pie mums Latvijā notiek. Es tik labi nepazīstu Egonu Dombrovski, bet man šķita, ka tajā skatā, kur ir runa par premjeru, kas parakstam lietojis zelta spalvu, un kur Egona varonis trako ar televizoru rokās, aktieris vairs netēloja – viņš to visu izpauda no sirds, jo arī pats cilvēciski dusmīgs par valstī notiekošo, un šo bezspēcīgo izmisumu izlika uz skatuves. Tik ļoti ticamā izpausmē, ka brīdī, kad viņš skrēja ar to televizoru, es domāju: viss, tūlīt sašķaidīs!... Manīju, ka meitenes pirmajā rindā pat nobijās. Dzīve un māksla atkal savijas kopā.
Arī Ineses Kučinskas Ausma, kas iemieso mūžīgo pozitīvismu, nepadošanos un vienmēr mēģina glābt situāciju, nogludināt asumus, beigās tomēr zaudē savu milzīgo savaldīšanos. Kā dzīvē, kad pilnais vadzis lūst. Par aktieriem runājot, manuprāt, visnenovērtētākais un arī visstiprākais ir Kaspara Goda spēlētais tēvs. Viņš it kā neko nedara, pat nerunā, bet… Izdara visu. Arī Leona Leščinska Pētersons – kā viņš kustas, kā iesprūk aizkrāsnē, kā lej šņabi glāzītēs!...
Man arī ļoti patika, kā režisors apspēlē "aizkrāsni", piešķirot šim vārdam vēl vienu dimensiju. Kas tikai nenotiek aizkrāsnē! Tur var paslēpties, dzert šņabi, glabāt naudu. Aizkrāsne izrādē ir gandrīz kā astotais aktieris. Lielisks arī Pētersona dialogs ar Jurčiku, kad tas lasa Bībeli: par līdzsvaru, par to, ka viss ir saistīts, visi ir vajadzīgi – gan muļķīši, gan gudrie. Gudrais nevar būt gudrs, ja nav ar ko salīdzināt...
– It kā vienkāršas lietas.
– Bet pārliecina. Arī kad Jurčiks saka: nekur es prom nebraukšu, – tas ir pa īstam. Man šķiet, izrāde daudziem raisīs dziļākas pārdomas. Redzot uz skatuves šo cilvēku ikdienas dzīvi, zālē sēdošais ir tikpat kā iegājis vienā no tiem dzīvokļiem Liepājas Karostas piecstāvu mājās, par kuriem viņš līdz šim kaut ko bija dzirdējis, bet nekad nebija tur kāju spēris. Tāds ir "izlietnes reālisms". Un tas arī ir šīs izrādes vēstījums.
