Sezonas pēdējais jauniestudējums Liepājas teātrī ir muzikāli satīriskā komēdija "Ceplis. Kurš gan cits?"
Pirms diviem gadiem režisors Juris Rijnieks šo darbu, kurā Latvijas sabiedrības krējums atainots visā savā nepievilcībā, pārlasījis un secinājis: romāns šodien ir tieši tikpat aktuāls kā pirms 82 gadiem, kad Pāvils Rozītis to uzrakstīja.
Liepājnieku jaunajā uzvedumā apsviedīgais un izmanīgais uzņēmējs Edgars Ceplis (aktieris Edgars Pujāts) ir izrādes centrālā ass, ap kuru griežas viss un visi. Sākumā gandrīz vai dzejnieks un ideālists, Ceplis tomēr izrādās nežēlīga biznesa haizivs, kas gatava aukstasinīgi upurēt visus, lai tikai nepaliktu zaudētājos. Taču labāki par Cepli nav arī viņa līdzgaitnieki – uzņēmēji, baņķieri un politiķi, kuri tāpat ir lielāki vai mazāki blēži un dažs pat alkoholiķis. Savukārt godīgais grāmatvedis Caune ir tik nevarīgs un kusls, ka der vienīgi muļķa lomai, gluži tāpat kā pārējā tauta, kas viegli nopērkama ar lētiem pirmsvēlēšanu solījumiem. Režisors šoreiz izrādē nav žēlojis nevienu.
Īpašā izrādes skatītāja krēslā aicināju uzņēmēju un Liepājas domes deputātu
Ivaru Kesenfeldu.
– Režisors kādā mēģinājumā atzina, ka viņu teātrī interesē dzīve, nevis māksliniecisku vai estētisku problēmu risināšana, un viņam galvenais ir skatītāja viedoklis, nevis tas, ko par iestudējumu teiks kritiķi (tie, pieļauju, arī šajā gadījumā atradīs ko pārmetamu izrādes veidotājiem…). Tātad kāds ir jūsu kā skatītāja vērtējums par Liepājas teātra "Cepli"?
I. Kesenfelds: – Emocionāla un spēcīga izrāde. Reizēm teātrī vēroju ne tikai uz skatuves notiekošo, bet arī paskatos, kādas ir zālē sēdošo emocijas. Šoreiz, ziniet, lai gan visi draudzīgi aplaudēja, reakcija bija ļoti dažāda…
– Kādas emocijas izrāde raisīja jūsos?
– Smieklus caur asarām. Kā tauta kāpa uz grābekļa, tā kāpj joprojām. Gan pirms astoņdesmit gadiem, gan patlaban. It kā piecdesmit gadus garā "krievu pārrāvuma" nebūtu bijis...
Visu izrādes laiku skatuaves aizmugurē redzams sauklis latīņu valodā "Tautas balss – Dieva balss", kas ļoti atgādina visiem zināmo lozungu Ministru kabineta zālē. Domāju, tā režisors vēlējies izcelt svarīgāko iestudējuma vēstījumu. Proti, mēs visi esam atbildīgi par to, kas noticis ar mūsu valsti, un katram no mums ir jāuzņemas sava daļa vainas. Iespējams, kādam izrāde varētu arī nepatikt, jo viņš justos aizvainots. Taču tāda ir patiesība – paši mēs tos valdošos kungus atkal un atkal esam saulītē cēluši, zeltījuši un kādu brītiņu pēc iecelšanas korī priecājamies: cik skaisti viņi izskatās!.. Nemaz nemanot, ka pa to laiku šie manīgie ļaudis mums jau novilkuši pēdējo kreklu un tūlīt palūgs arī no biksēm šķirties.
– Kā uztvērāt Jura Rijnieka iznācienu uz skatuves pirms izrādes, kad viņš citēja Džonu Lenonu un piespieda skatītājus sadoties rokās ar blakus sēdošajiem?
– Es to uztvēru kā publikas iesildīšanu un vēlmi noņemt mūsu latviskās atturīgā vēsuma važas. Tas bija arī aicinājums visiem būt vienotiem, nojaukt barjeru, kas šķir zālē sēdošos no tā, kas risinās uz skatuves.
– Režisors ir teicis, ka tikpat svarīgi kā Ceplis viņam izrādē ir arī pārējie latviešu elites pārstāvji. Vai, jūsuprāt, šis uzstādījums bija nolasāms uz skatuves?
– Izrādes centrā neapšaubāmi ir Ceplis un viņa mahinācijas. Tomēr, manuprāt, iestudējuma galvenais varonis ir latviešu tauta. Un tas mums pazīstamais grābeklis...
– Vai nebija sajūta, ka izrādes veidotājiem mazliet pietrūcis laika, lai noslīpētu detaļas, fonogrammas?
– Pirmizrāde ir pirmizrāde. Salīdzinot ar emocionālo guvumu, tie daži negludumi bija sīkums.
– Kā vērtējat scenogrāfa Vara Siliņa veikumu?
– Man ļoti veiksmīgs likās risinājums ar garo galdu skatuves centrā, uz kura lielākoties notiek visa darbība. Griežot galdu, reizē it kā tiek pagriezts arī laiks.
– Izrādē skan arī pa kādam rupjākam izteicienam.
– Bet tas režisoram nav pašmērķis. Domāju, ka bez tā līdz daža laba apziņai teiktais varētu arī neaiziet.
– Vai parodija par populārajām TV diskusijām, ko režisors iekļāvis izrādē, jūsuprāt, ir vietā un pelnīta?
– Protams, jo tās diskusijas taču ir tīrā retorika, tukšas runas bez rezultāta. Blablabla… Arī mājiens par žurnālistiem pakalpiņiem bija ļoti labs.
– Trūkties dabū arī mūsdienu Latvijas politiskā elite, kas skatuves tēlos, vismaz dažos, labi atpazīstama...
– Tā ir pelnījusi vairāk nekā tikai nosodījumu. Ar politiķu divkosību sastopamies ik dienas. Pēdējais un spilgtākais piemērs – ģenerālprokurora Maizīša neievēlēšana.
– Izrādē nav neviena pozitīvā tēla, nav Saulveža, kas tautu varētu izglābt. Tautai pašai sevi jāglābj, vai ne?
– Tāpēc man iepatikās viena doma… Kad izrādē sarunājas Briedis ar Mucenieku, viņi nonāk pie secinājuma: es esmu labs, tu esi labs, viņš ir labs, un arī valsts ir laba; ja es esmu cūka, tu esi cūka, tad arī valsts ir cūka. Un tā tas ir – kādi esam mēs, tāda arī mūsu valsts.
– Bet režisors smejas arī par uzņēmējiem. Vai jūs, Ivar, tas neaizskāra? Galu galā esat taču viens no viņiem.
– Nemaz. Bet es atpazinu ļoti daudzus prototipus. Izrāde kā spogulis parāda mūs visus. No vienas puses, jāsmejas par to, ko ieraugām, no otras – ir par ko padomāt. Manuprāt, tādā ziņā "Ceplis" ir labas zāles sabiedrībai. Visiem tās slāņiem. Es kā Liepājas domes koalīcijas deputāts pat uzskatu, ka pirms Saeimas vēlēšanām pašvaldībai vajadzētu nopirkt vienu, bet vēl labāk – kādas divdesmit izrādes, lai visi liepājnieki, kuri ies uz vēlēšanām, var šo uzvedumu noskatīties. Tas būtu labs ieguldījums mūsu sabiedrības atveseļošanā. Noteikti izteikšu šādu priekšlikumu.
– Tā iznāca, ka, pirmizrādei beidzoties, publikai pavēstīja par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu aktierim Jānim Dreiblatam. Viņš tika sveikts ar ziediem, pateicās. Bija neparasti un negaidīti, bet, manuprāt, kaut kā ļoti iederējās izrādes kontekstā...
– Tas bija lieliski. Katrā ziņā Jānis Dreiblats šo apbalvojumu ir godam nopelnījis.
***
Uzziņa
"Ceplis. Kurš gan cits?"
Režisors un dramatizējuma autors: Juris Rijnieks, komponists: Juris Kulakovs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Varis Siliņš, horeogrāfs: Alberts Kivlenieks.
Lomās: Edgars Pujāts, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Leons Leščinskis, Marita Lūriņa, Kaspars Gods, Armands Kaušelis, Lauma Balode, Sigita Jevgļevska, Zanda Štrausa, Uldis Stelmakers, Anita Kvāla, Aivars Kalnarājs, Marģers Eglinskis, Jānis Dreiblats, Ivars Krastiņš, Juris Āboliņš, Inese Jurjāne, Lelde Kaupuža un Anda Albuže.
