Mēnesi pirms mūsu valsts 90. gadadienas svētkiem Latvijas Vēsturnieku komisija iepriecinājusi lasītājus ar jaunu, gandrīz 400 lappušu lielu rakstu un referātu krājumu "Holokausta pētniecības problēmas Latvijā".
Tāpat kā visi šīs sērijas iepriekšējie pieci laidieni tas iznācis minētās zinātniskās institūcijas vadītāja Dr. habil. hist. prof. Andra Caunes atbildīgajā redakcijā. Grāmatas nosaukumā formulētā tematika ir pie mums joprojām aktuāla kā mūsdienīgā, tā vēsturiskā skatījumā. Saprotams, ka jaunizdevums ir veltīts otrajam aspektam, šo pusi skatot vienīgi ebreju genocīda tiešajā laikā, kad represēto dārglietas, mēbeles, apģērbu u. tml. bieži vien piesavinājās tiešie eksekutori.
Krājums ir daudzpusīgs: tajā ievietoti pētījumi, konferencē 2007. gada novembrī sniegtie priekšlasījumi, autentiski dokumenti un atmiņas. Labi, ka autoru vidū ir arī pieci (!) autoritatīvi citvalstu zinātnieki (ASV, Kanāda, Norvēģija un Baltkrievija). Tas un publikāciju kopsavilkumi angļu valodā ir pozitīvs priekšnoteikums izdevuma iekļūšanai zinātniskajā apritē ārzemēs.
Viens no ievērojamākajiem, ja ne pats izcilākais apskatāmās grāmatas pētnieks Latvijā ir prof. Aivars Stranga. Viņa publikācija ar lakonisku, bet precīzu nosaukumu "Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941 – 1945" ir neliela – tikai deviņas lappuses, bet tai piemīt, nepārspīlējot, enciklopēdisks raksturs. To izlasot, var gūt pietiekami skaidru priekšstatu par šīs neģēlīgās akcijas norisi mūsu mazajā zemītē un "tautisko" padibeņu piedalīšanos tajā. Profesors neapvaino visus latviešus "žīdu šaušanā", nedz arī vairās rakstīt par bendēm no pašu vidus (turklāt jau pirms nacistisko iebrucēju ierašanās te, turklāt arī pēc savas "iniciatīvas").
A. Stranga norāda, ka vācu drošības dienesta (SD) jau 1941. gada 29. jūnijā izveidotā Mārtiņa Vagulāna komandētā vienība Jelgavā līdz augusta vidum bija noslepkavojusi vai visus Zemgales ebrejus, pirmām kārtām minētajā pilsētā dzīvojošos. Otra bija vispazīstamākā un visvairāk noziegumus izdarījusī Viktora Arāja komanda, kura slepkavoja Latvijas ebrejus vismaz 49 vietās un kuras upuru skaits ir vismaz 26 tūkstoši cilvēku. Šīs komandas locekļi piedalījās ebreju iznīcināšanā arī Minskas apkaimē Baltkrievijā.
Krājumā ievietoti vairāki novadpētnieku un skolotāju raksti par holokaustu provincē – Abrenes, Ludzas, Madonas un Jēkabpils apriņķī. Īpaši gribas uzteikt pēdējā apriņķa autoru Uldi Lasmani. Viņš nav profesionāls vēsturnieks, bet divi U. Lasmaņa raksti faktiski ir visnotaļ zinātniski (plaši izmantoti arhīvu materiāli, tie salīdzināti un konfrontēti, plus prese, atmiņas, sastādīti nogalināto un izglābušos vārdiski saraksti u. c.).
2003. gadā izdotajā grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" teikts, ka rakstnieks Gunārs Cīrulis (īst. v. Gabriels Civjans, 1923 – 2002) no Rīgas geto 1942. gadā izsūtīts spaidu darbos uz Ščecinas nometni, no kurienes izbēdzis un nokļuvis Šveicē. Patiesībā, kā liecina jaunajā grāmatā publicētais viņa pašrocīgi 1942. gada 29. oktobrī rakstītais ziņojums ASV konsulātam Šveicē, G. Civjans tā paša gada 8. jūnijā ar sava paziņas Gunāra Cīruļa pasi kā vācu darba dienestam piederīgs izbraucis uz Štetīni (Šēcinu) Vācijā, bet Šveices robežai ticis pāri ar Latvijas sūtņa Bernē Jūlija Feldmana palīdzību.
Kā uzsver šā dokumenta publicēšanas sagatavotājs prof. Dr. Andrievs Ezergailis (viņa spalvai pieder arī krājumā iespiestais raksts "Štālekera ziņojumi: holokausta vēstures pirmavots un atslēga"), G. Civjans bija "pirmais ziņnesis no Latvijas, kas 1942. gadā aiznesa pirmās, ja arī ne pilnīgās ziņas uz Šveici par ebreju iznīcināšanu vācu okupētajā Latvijā. Viņa ziņojums tūlīt arī nonāca pasaules medijos un ebreju biedrību rokās".
Gribas cerēt, ka arī nākamajā gadā atradīsies vajadzīgie līdzekļi, lai būtu kaut kas zinātniskā vīzē uzrakstīts lasāms par Latvijas ne vieglo pagātni.
