14. jūnija vakarā ar vilcienu Rīga–Maskava, pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe –, filmēšanas grupa, kā arī Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni un komponists Pēteris Vasks, pavisam kopā 18 brauciena dalībnieki, devās ceļā uz Sibīriju, lai tur noliktu piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Pirmā pietura bija Maskavā Latvijas vēstniecībā. Tur dārzā pie lūgšanu kapelas mācītājs Guntis Kalme noturēja pirmo aizlūgumu par mūsu ceļojumu.
Tālāk lidojām uz Krasnojarsku un tad braucām uz 300 km tālo Jeņisejsku, kur cietumā 1941. gadā nošāva Gunāra Toma māti, un viņas četri bērni palika bāreņi. Gunārs brauca apskatīt savas bērnības vietas... 70 km no Jeņisejskas ir tatāru ciems Ikšurma, kur joprojām dzīvo Kārlis Namnieks, kuru kā bērnu izsūtīja. Jeņisejskas muzeja darbiniece mūs izvadāja pa vietām, kur 1941. gadā iznīcināja tūkstošiem nevainīgu cilvēku.
Tālāk ar kuģi trīs dienas braucām līdz Igarkai. (Tur kuģa piestātnē Jeņisejas krastā nebija kāpņu, rāpāmies kā alpīnisti.) Igarka ir pilsēta, kas celta uz represēto cilvēku kauliem. No 20 tūkstošiem iedzīvotāju palikuši četri tūkstoši. Igarkā darbojas mūžīgā sasaluma muzejs, un tā bija vienīgā vieta Sibīrijā, kur drīkstēja runāt par represijām, jo Krievijā šī tēma ir nevēlama.
Igarkā tikāmies arī ar pilsētas mēru, nolikām piemiņas plāksni Latvijas bērniem, Guntis Kalme noturēja aizlūgumu arī pie Nadeždas Āriņas mātes kapa.
Interesanti, ka Igarkā Ļeņins bija nokrāsots melns, un Pēteris Vasks šo pilsētu nosauca par "elles priekškambari", un mēs bijām priecīgi tikt projām. Lidojām uz Krasnojarsku un tālāk 300 km uz Kansku, satikām Sibīrijas bērnu Simonu Viņņiku. Tālāk braucām uz Abanu, kur muzejā nolikām trešo piemiņas plāksni. Interesanti, ka Abanā un apkārtnē bija desmitiem lēģeru un nometinājumu vietu, bet tur esot atraduši tikai vienu latvieti – Aleksandru Birznieku. Impērija joprojām turas uz propagandu un meliem. Līgo dienas vakarā nonācām Imbežā, kur joprojām dzīvo Sibīrijas bērns Selga Jankovska-Žirnova, pie viņas līgojām. Tur sanākušie gan pretim mums dziedāja častuškas. Diemžēl latvietība ir zudusi, jo izsūtītos asimilēja.
Jāņu dienā aizbraucām uz latviešu ciemu – Suhanoju, kur mīt cara laikā uz Krieviju aizbraukušo latviešu pēcteči, apmēram 40 cilvēki. Vecā paaudze vēl latviski runā un dzied latviešu dziesmas. Bija daudz dziesmu un daudz asaru.
Pēdējā vakarā Krasnojarskā tikāmies ar māsām Veru un Ļusju, kuras kā bērni bija aizvestas 1945. gadā no Abrenes.
Pēc 12 dienu brauciena esam priecīgi un gandarīti, ka mūžīgu piemiņu glabās mūsu aizvestās piemiņas zīmes Latvijas mātēm un bērniem. Katrs no mums pa šīm dienām bija kļuvis citādāks, daudz bija kopīgu sāpju un kopīgu pārdzīvojumu.
Aicinām un lūdzam atbalstīt mūsu fonda darbu.
Ziedot var:
Fonds "Sibīrijas bērni",
Reģ. nr. 40008057169,
Graudu iela 41a, Rīga,
LV-1058
a/s SEB Banka.
Kods: UNLALV2X.
Konts:
LV47UNLA0002058469357 (Ls)
