Pēc visa spriežot, jau pēc dažiem mēnešiem Latvijā kļūs par vienu vēstures pētniecības institūciju mazāk. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) sairšana pēc tam, kad darbu tajā tuvākajā laikā pametīs centra direktors Indulis Zālīte, nav vairs noslēpjama.
Satversmes aizsardzības biroja (SAB) paspārnē strādājošā TSDC speciālisti ir pazīstami ne vien kā mītisko "čekas maisu" glabātāji, bet arī kā desmitiem dažādu publikāciju un grāmatu autori un līdzautori. Kā zināms, centra lauciņš ir PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbības Latvijā pētniecība.
Šā gada sākumā TSDC ar to bija nodarbināti seši līdzstrādnieki. Šobrīd bez Induļa Zālītes, par kura aiziešanu kļuva zināms septembrī, darbu turpina četri speciālisti. Viens no viņiem dosies prom janvārī. Ir skaidrs, ka atlikušie trīs ar pētniecību nodarboties vairs nespēs un nāksies aprobežoties tikai ar izziņu izsniegšanu un "čekas maisu" aprūpēšanu.
Kāda personība varētu stāties TSDC direktora amatā, nav zināms. It kā ar to nebūtu gana, nākamā gada martā centram beidzas telpu īres līgums ar ēkas Šķūņu ielā 15 īpašniekiem. Līgums pagarināts netiks. Īres izmaksas Vecrīgā ir ļoti augstas.
Uz jautājumu, kādas ir TSDC nākotnes izredzes, SAB preses dienesta oficiālā atbilde skan: "Atbilstoši spēkā esošai likumdošanai Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienība."
"Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) uzdevumi ir noteikti likumā ''Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu'' un šajā likumā minēto mērķu realizācija turpinās, tātad arī TSDC darbs,'' raksta SAB preses dienests. Citiem vārdiem sakot – viss notiek! Tomēr atbildē uz jautājumu, vai aizejošo darbinieku vietā tiks pieņemti citi un kā būs ar pētniecību, nevar nepamanīt minorīgu noskaņu: ''Jaunu darbinieku pieņemšana TSDC un projektu atbalstīšana šajos budžeta apstākļos nav iespējama.''
Lietas uz seifiem?
SAB vadība TSDC vēlmi veikt vēsturiska rakstura pētījumus nekad nav uzņēmusi ar atsaucību. Sava daļa loģikas tajā ir. Ne jau vēsturisko notikumu analīze ir valsts pretizlūkošanas dienesta prioritāte! Centra darbinieki ar kritisku vārdu piemin SAB direktora no 1995. līdz 2003. gadam Laiņa Kamaldiņa laikus, kad TSDC ļaudis savu nevēlamību izjutuši gan darba līgumu slēgšanas formā, gan arī naudas maciņos. Stājoties amatā Jānim Kažociņam, situācija mainījusies uz labo pusi. Darbinieki piedzīvoja morālu atbalstu un pat algu pielikumu, jo, kā stāsta, tagadējam SAB vadītājam vēsture patīkot un interesējot. Tomēr pretizlūkošanas institūcijā kopumā valdošā nostāja saglabājās tāda, ka VDK darbību pagātnē analizēt nav vērts. Vēsturnieki tam iebilst, jo vervēšanas un informācijas vākšanas metodes, veidi, kā izdarīt spiedienu uz personu ar politiskām un ekonomiskām svirām, tomēr ir universālas, paliekošas lietas. Īpaši, ja runā par PSRS un Krievijas specdienestu darbībām Latvijā.
Lai kādi būtu pretizlūkošanas profesionāļu apsvērumi, no vēsturnieku redzespunkta, ir milzīgs zaudējums, ja no aprites izkrīt vesela pētnieciska struktūra. Turklāt tāda, kas attiecas uz to mūsu nesenās vēstures pusi, kuras izpētē nebūt neesam bagāti. ''Tā bija institūcija, kur strādāja arī mūsu doktoranti. No vēstures izpētes viedokļa, tā bija iespēja nodarboties ar specifiskiem tematiem. Diemžēl Latvija ar tādiem pētnieciskiem centriem ir ļoti nabadzīga. Ne jau visus vēsturniekus var salikt universitātē vai Vēstures institūtā. Un tādā ziņā ir slikti, ja šāds pētniecības centrs likvidējas,'' bilst LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Gvido Straube.
Ja pēc Vecrīgas pamešanas TSDC savāktie materiāli pilnībā pārceļos uz SAB galveno mītni Miera ielas rajonā, ir dibinātas bažas, ka, ņemot vērā iestādes specifiku, vēsturniekiem tie kļūs stipri nepieejami. No šā viedokļa, pirms pārvākšanās dokumentus pienāktos pašķirot. Atmiņu liecības un tīri vēsturiska satura materiāli, kas attiecas uz padomju izlūkdienestu aģentūru pirmskara Latvijā, kaut vai ģenerāļa Roberta Kļaviņa 1940. gada vervēšanas lieta un vācbaltu profesora Andreja Lēbera operatīvā izsekošanas lieta, būtu piemēroti Latvijas Vēstures arhīvam. Bet VDK kartotēkas, elektronisko datu bāzi un aģentu ziņojumus, kas satur personas datu neaizskaramības likuma sargātu informāciju, paturētu SAB, atsevišķos gadījumos daloties ar to vēstures izpētes vārdā. Te jācer, ka SAB vadība atradīs kompromisa ceļu, kas ļaus arī turpmāk vēsturniekiem izmantot TSDC dokumentāciju. Tā galu galā ir vajadzīga pat Ministru kabineta izveidotās komisijas PSRS okupācijas seku izvērtēšanai darbā.
Finanšu strupceļš
Bijušais TSDC līdzstrādnieks Ritvars Jansons kategoriski nepiekrīt viedoklim, ka centram praktiski vairs neesot ko darīt, jo dzīvu liecinieku tālākai totalitārisma noziegumu dokumentēšanai kļūstot aizvien mazāk, tie visi jau izklaušināti, tāpēc vienīgais, ko darīt, ir ''sargāt čekas maisus''. ''To, ka liecinieki ir vēl dzīvi, apliecina ilggadējā Okupācijas muzeja programma, kura dokumentē, filmē. Pārsvarā tikai deportētos. Bet totalitārā vara PSRS jau nebeidzās ar Staļina nāvi. Padomju Savienībā totālās kontroles režīms pastāvēja līdz pat 90. gadu sākumam. Latvijā joprojām nav izpētītas kampaņveidīgās VDK prāvas 60. un 80. gadu sākumā. Pirmajā gadījumā tās bija domātas, lai parādītu ''buržuāzisko nacionālistu sadarbību ar fašistiem'', otrajā – saistāmas ar aukstā kara saasināšanos, kad valsts gatavojās trešajam pasaules karam un ar ieganstu ''pretpadomju aģitācija'' vajadzēja izskaust citādi domājošos,'' atgādina Jansons. Viņš tāpat apšauba, vai struktūras sairšanas pamatā galvenais būtu algu jautājums: ''Tie cilvēki, kas tur strādāja un joprojām strādā, ir sava darba entuziasti. Un vispirms lielā mērā to var teikt par pašu Induli Zālīti. Tie ir cilvēki, kas ar šīm lietām nodarbojušies gadiem un tās saprot.'' Pēc Jansona domām, problēma tiešām slēpjas naudā, taču nevis algās, bet gan pētījumu finansējumā. Proti, SAB struktūrai TSDC nav nekādu iespēju piesaistīt saviem projektiem līdzekļus no ES vai kādiem nevalstiskiem ārzemju fondiem, kuri bieži atbalsta vēsturnieku darbu. Būtu taču absurdi, ja valsts pretizlūkošanas dienests pēkšņi pretendētu uz palīdzību no kāda starptautiska fonda! Vienīgais naudas avots tātad ir tikai tas budžeta finansējums, ko valsts Saeimas personā piešķir SAB. Un arī to var sadalīt ļoti dažādi.
Mēbeles pie garāžas
Par raksta sākumā minēto SAB preses dienesta oficiālo norādi, ka ''šajos budžeta apstākļos'' jaunu darbinieku pieņemšana TSDC un projektu atbalstīšana nav iespējama, Ritvaram Jansonam nāk smiekli: ''Runa jau nav par šiem budžeta apstākļiem. Strādādams TSDC, novēroju, ka arī bagātākos budžeta gados centrs SAB bija pabērna lomā. Tā bija jūtama augstprātīga SAB vadības attieksmē pret TSDC. Piemēram, jaunas mēbeles piedāvāja pameklēt kaut kur pie SAB garāžām izmestajās, jau citu nolietotajās mēbelēs un tamlīdzīgi. Jaunus darbiniekus jau neņem ne tikai tagad. Arī Kažociņa laikā vairāki cilvēki aizgāja citā darbā vai pensijā, bet jaunus vietā neņēma. Tendence uz TSDC darbības mazināšanu bija visu laiku.'' TSDC darbiniekiem tobrīd ticis stāstīts, ka jaunu darbinieku pieņemšanu un budžeta palielināšanu neakceptējot Nacionālā drošības padome, bet īstas ticības tādam skaidrojumam tomēr nav bijis. Protams, var jautāt, kādēļ TSDC tik ilgi turpināja samierināties ar eksistenci SAB paspārnē, lai gan bija skaidrs, ka tā ir pastāvēšana izdzīvošanas režīmā bez nākotnes perspektīvas, taču nosodīt kādu jau ir par vēlu.
Ņemot par pamatu šā brīža situāciju, var prognozēt, ka centrs nākotnē formāli saglabās savu nosaukumu, bet patiesībā pārvērtīsies izziņu sniegšanas birojā, apstiprinot vai noliedzot attiecīgo personu saistību ar VDK un tamlīdzīgi. Pārim ar to nodarbināto līdzstrādnieku, atskaitot ''maisu sargāšanu'', nez vai atliks laika kādiem pētījumiem un publikācijām. ''Dokuments, kas glabājas, ir miris, ja neizprot tā rakstīšanas jēgu. Tā ir arī ar VDK dokumentiem,'' bilst Ritvars Jansons. Pētniecība būtu vajadzīga, piemēram, lai saprastu, ko nozīmē ieraksts čekas aģenta kartītē "aģents kaujinieks", un galu galā arī par VDK darbību atmodā mūsu zināšanas ir stipri minimālas.
***
UZZIŅA
No likumā ''Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu'' izrietošie TSDC uzdevumi:
nodrošināt LPSR VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu
noteikt kārtību, kādā izmantojami VDK dokumenti
ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK
dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus
radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi
dot iespēju politiski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ceļš
1992. gadā izveido Latvijas AP Totalitāro režīmu izmeklēšanas komisiju ar TSDC tās sastāvā
1995. gadā TSDC izdala kā atsevišķu valsts iestādi Tieslietu ministrijas pārraudzībā
1996. gadā TSDC kļūst par SAB struktūrvienību
2008. gadā centru pamet vairāki darbinieki, tajā skaitā direktors Indulis Zālīte
2009. gadā TSDC pārstāj eksistēt?
