Pirms 20 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, visu Latviju saviļņoja grandiozā Mežaparka manifestācija, 8. un 9. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Šo gadadienu vēsturnieki un pat notikumu līdzdalībnieki sagaida ar mulsinošu atzinumu: izsmeļošas LTF vēstures uzrakstīšanas brīdis vēl nav pienācis; jautājumu ir pārāk daudz; subjektīvisms vēl pārāk liels. Klasiskais atzinums, ka kārtīga vēstures pētīšana var sākties tikai 50 gadus pēc notikuma, izrādās, saglabā spēku. Tomēr vēsturnieki uzskata, ka pie 80. gadu vēstures jāķeras tagad.
''Tie cilvēki, kas toreiz bija klāt, bieži arī šobrīd ietekmē lietas. Ja viņiem nepatiks tā vai cita versija, tie ļoti aktīvi centīsies visu ''nolīdzināt līdz ar zemi''. Daudzi nav laimīgi par tām nostājām, kādas viņi ieņēma toreiz. Vai nu 1988. gadā visi gluži tā zināja, ka Latvija būs brīva, un uz to konsekventi gāja. Lai klātbijušie nevarētu tik ļoti ietekmēt vēsturnieka skatījumu, vajadzīga laika distance,'' konstatē vēstures doktore Daina Bleiere.
''Subjektivitāte ir ļoti traucējoša,'' piekrīt vēsturnieks Jānis Keruzs. Mēģinot izpētīt, kā LTF laikos dzimusi privātīpašuma atjaunošanas ideja, viņš ātri atskārtis, ka grūti uzrakstīt kādu pētījumu, balstoties tikai uz vēsturniekam ierastajiem rakstiskajiem avotiem – dokumentiem. Tad tūlīt varot gaidīt laikabiedru pretenzijas.
Daina Bleiere tomēr uzskata, ka pie 80. gadu vēstures jāķeras tieši tagad, kad atnākusi jaunā pētnieku paaudze, kas spēj paraudzīties uz lietām no malas, bez personiskiem apsvērumiem.
Atmiņu mīnusi
LTF pēdējais priekšsēdētājs Romualds Ražuks ar lepnumu rāda dokumentiem pilnos plauktus nelielā istabiņā Tautas frontes muzejā Vecpilsētas ielā 13/15. Tur savākti frontes un tās reģionālo nodaļu sēžu protokoli un citi oficiāli papīri. Tādā ziņā Latvijai paveicies. Ne Lietuvā, ne Igaunijā tautas fronšu dokumentāciju neizdevās saglabāt tik pilnā apjomā – 1991. gada krīzes periodos to izdalīja tautfrontiešiem paglabāšanai, bet, kad briesmas bija pāri, ne visi steidzās dokumentus nest atpakaļ. Ražuks atzīst, ka daļu ''karstās'' dokumentācijas, adrešu un personu sarakstus arī latviešu tautfrontieši 1991. gada augusta puča sākumā iznīcinājuši, taču pēc tam viss esot atjaunots. LTF arhīvs gan ir atvērts tikai vēsturniekiem pētnieciskos nolūkos. Citām personām tiem pieeja liegta, kā to paredz Personas datu neaizskaramības likums. Bet arī bijušais LTF priekšsēdis pārstāv viedokli, ka vēsturniekiem nav ko gaidīt, kamēr palikuši vien ''papīri un fotolentes''. Jārosās tagad: ''Tas būtu jādara, kamēr vēl dzīvi liecinieki. Daudzas lietas dažādu iemeslu dēļ vispār netika dokumentētas. Piesardzība bija. Toreiz mēs domājām, ka strādāsim puspagrīdes apstākļos gadus deviņus. Bet viss attīstījās dažu gadu laikā.''
Akadēmiska līmeņa vēsturisku publikāciju par LTF tiešām ir maz. Lielākoties viss līdz šim rakstītais bijušas tikai atmiņas, memuāri. Taču cilvēkiem ir raksturīgi ''pārkrāsoties'', atsevišķus jautājumus noklusēt vai traktēt sev par labu. ''Katrs notikumu dalībnieks izvirza savu versiju, ko viņš gribējis, kā viņš to redz. Nereti šīs versijas ir pilnīgi pretējas. Palasiet Godmaņa, Kalnietes, Īvāna memuārus. Akcenti pārbīdās. Ir starpība, ko viņi rakstīja memuāros 90. gados un ko rakstītu tagad. Pieļauju, tās būtu atšķirīgas versijas. Tā mēdz būt,'' atgādina Daina Bleire. Objektīvākās laika liecības varētu būt dienasgrāmatas, taču to tāpat līdz šim izdots ļoti maz. ''Cik zinu, vienīgās no izdotajām, kas ir ''tīras'' un, šķiet, nav rediģētas, ir bijušā AP deputāta Arnolda Bērza ''Ārmalnieka šķitumi". Annas Seiles ''Annas burtnīciņas'' tomēr izskatās parediģētas,'' spriež vēsturniece.
Nedalās un klusē
Nav noslēpums, ka daudzi nozīmīgi atmodas laika darbinieki nesteidzas dalīties ar pētniekiem savos privātajos arhīvos. Arhīvistu pieredze rāda, ka nereti viss bieži beidzas ar interesantu dokumentu bojāeju, jo pēc īpašnieku aiziešanas palicēji tos izmet vai sadedzina. Kaut pastāv iespēja nodot tādu ''jutīgu'' dokumentāciju Latvijas Valsts arhīvā (LVA) ar noteikumu, ka publiski pieejama tā kļūst tikai pēc noteiktiem gadiem, LVA personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs Māris Brancis zina teikt, ka neviens no atmodas darbiniekiem šādu iespēju nav izmantojis: ''Viņi lielākoties tos dokumentus negrib atdot, jo tajos viens otrs var parādīties pavisam citā gaismā. Bet domāju, vienai lielai daļai mājās tomēr kaut kas ir. Nez vai mēs tik ātri ko dabūsim. Ar viņiem ir ļoti sarežģīti.''
Arhīvisti lēš, ka ļoti labs materiālu klāsts mājās ir bijušajai LTF laikraksta ''Atmoda'' redaktorei Elitai Veidemanei, tagadējai "NRA" galvenā redaktora vietniecei, taču arī viņa nesteidzas no tā šķirties vēstures vārdā. Tomēr nesen savus atmodas laika dokumentus arhīvam nodevusi Marina Kosteņecka. ''Cilvēki nes dokumentus. Citi tā arī pasaka, ka nenodod visus. Dainis Īvāns atzinās, ka viņam nav laika sēdēt un pārrakstīt mazās aprakstītās lapiņas, uz kurām ir datums, vieta un tālāk seko informācija. Neviens arhīvists tur neko nesapratīs. Vajadzīga paša autora klātbūtne. Tā ir ar piezīmēm un dienasgrāmatām,'' skaidro LTF muzeja direktore Meldra Usenko.
Memuārus nav rakstījuši un ar runīgumu neizceļas LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un bijušais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris. ''Līdz Gorbunovam vēl neesam tikuši, bet Vagris apgalvo, ka viņam nekā neesot,'' jautāts par šiem vīriem, noplāta rokas Māris Brancis. Šķiet, tādas personības varētu pastāstīt daudz, taču to nedara. Vai tikai tādēļ, ka neuzskata sevi par ''rakstniekiem'' un daudz aizmirsuši? Savu amatu atstājošais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) direktors Indulis Zālīte pieļauj, ka iemesli varētu būt citi: vienkārši, rakstot par LTF laikiem, nāktos pieminēt un vērtēt daudzas citas iesaistītās personas – tos, kuri nākuši, teikuši, zvanījuši, mēģinājuši ietekmēt. Bet tas jau var būt saistīts jūtīgiem momentiem.
IF arhīvi pačibējuši
Dīvainā kārtā līdz šim novārtā pamests interfrontes (IF) arhīva liktenis. Tas noteikti varētu papildināt 1991. gada notikumu mozaīku. Pučam izgāžoties, IF galvenā mītne Vecrīgā, Smilšu ielā, 1991. gada 22. augusta pēcpusdienā ar steigu evakuējās. Interfrontistus neviens nekavēja. Pārņemot telpas, izrādījās, ka daudzas no tām aizslēgtas un aizzīmogotas. Frontes dokumenti AP rīcībā praktiski nepārgāja. Toreiz tiem nepievērsa uzmanību. Iespējams, svarīgākie IF dokumenti ir iznīcināti. Indulis Zālīte gan to apšauba, dodot priekšroku versijai par noglabāšanu pie kāda mājās.
Atklātībā tos nodot neviens nav ieinteresēts, bet LVA fondos ir tikai ar avīzes ''Jedinstvo'' darbību saistītā dokumentācija, kā arī oficiālie uzsaukumi.
Alfrēds Rubiks par interfrontes arhīva likteni sakās neko nezinot, jo neesot bijis pat šīs frontes biedrs, kas pierādīts tiesā: ''Man nav ne jausmas, kur palika interfrontes arhīvs. Prasiet tai slavenajai eirodeputātei Ždanokai. Nez kādēļ man visu laiku to interfronti pieraksta. Es biju pret jebkādām frontēm.''
''Interfronte sašķēlās jau ap 1990. gada marta AP vēlēšanām, kad virsroku guva Aļeksejevs un atvaļinātie virsnieki, ar kuriem viņš draudzējās. Es kopā ar demokrātiskāk noskaņotajiem aizgāju un Smilšu ielā manis vairs nebija,'' skaidroja Tatjana Ždanoka. Daļa tā laika dokumentu pie viņas gan esot palikuši, bet pēc dzīvokļa maiņas tie atstāti kastēs un glabājas ''uz balkona''. Jautāta, ko viņa tālāk grasās ar šiem papīriem darīt, Eiropas Parlamenta deputāte atsaka, ka neesot bijis laika ne savu arhīvu sakārtot, ne arī par to domāt. Kas attiecas uz to dokumentāciju, kura varēja atrasties interfrontes mītnē ap puča laiku, Ždanoka par tās likteni nezina neko teikt.
Dainas Bleieres skatījumā, jāmeklē būtu PSRS Baltijas kara apgabala arhīvos, jo šai struktūrai bija ļoti liela loma gan IF dibināšanā, gan laikraksta ''Jedinstvo'' un radiostacijas ''Sodružestvo'' uzturēšanā, tāpat kā 1991. gada janvāra un augusta notikumos. Ja nu interfrontes papīri slēpjas starp Baltijas kara apgabala lietām, tad iespēja, ka kāds latviešu vēsturnieks pārskatāmā nākotnē pie tiem varētu tikt, ir tīrā fantastika. Nav jau analizētas tāpat trimdas tautiešu organizāciju attiecības ar LTF.
Jautājumi, jautājumi...
Vēsturniekiem LTF laiki ir kā zeme bez gala un malas. Sāc, no kuras vietas gribi. Aptuveni skaidra ir tikai notikumu ārējā čaula, kopējā virzība, bet ne iemesli. Teiksim, kas noteica LTF programmu saturu atsevišķās konkrētās jomās? Kas ietekmēja procesus? ''Tas ir jautājums: kurš kuru bīdīja,'' piekrīt Romualds Ražuks.
Neviens arī nav izvērtējis, cik liela bija kompartijas loma LTF dibināšanā. To varētu noskaidrot, ''diezgan dziļi rokot'', intervējot notikumu dalībniekus un salīdzinot viņu teikto. Kāda bija LTF mijiedarbība ar valdību un AP? Kā frontes iekšienē evolucionēja Latvijas neatkarības idejas? Maz skatīta LTF darbība pēc 1990. gada 4. maija, kad fronte sāka zaudēt nozīmi un smaguma centrs pakāpeniski pārbīdījās uz valsts iestādēm. Jānis Keruzs uzsver, ka tieši šajā laikā uzradās dažādu interešu grupas, kam sekoja nākotnes uzskatu sadursmes. ''Mani jau 1990. gada jūlijā gribēja pārliecināt, ka fronte vairs nav vajadzīga un tā jāpārvērš partijā. Es biju pret, jo mums vēl nebija ne armijas, ne diplomātu, nekā. LTF bija vienīgā, kas spēja mobilizēt tautu, un, paldies Dievam, mums izdevās līdz 1991. gada janvārim noturēties,'' atceras Ražuks. Pie tiem, kuri pēc 4. maija visdedzīgāk runājuši par frontes transformāciju, viņš pieskaita Jāni Škaparu un Jāni Dinēviču. Pēdējais vēlējies pēc iespējas ātrāk atjaunot Sociāldemokrātisko partiju.
No laikmeta viedokļa maz skatīts 1991. gada pavasara/vasaras posms, kad Maskavā taustīts pēc neatkarības atzīšanas iespējām. Tāpat bieži apieta LTF locekļu darbība PSRS Tautas deputātu kongresā. ''Man ir sajūta, ka pēdējā laikā publikācijās un atmiņās kaut kā netiek pievērsta uzmanība tam, kas notika Maskavā un kā tas ietekmēja Rīgā notiekošo. Tiek rādīts, it kā smaguma centrs būtu pie mums un viss notiktu pie mums. Patiesībā daudzos gadījumos tas, kas notika Maskavā, bija ārkārtīgi svarīgi,'' tā Bleiere. Piemērs ir kaut vai cīņa par un pret prezidenta pārvaldes ieviešanu Baltijā.
Jānis Keruzs pie svarīgiem pētāmajiem jautājumiem vēl pieskaita LTF transformāciju Latvijas politiskajā elitē. Vai tā bija LTF vadība, kas ieņēma republikas valdības galvenos posteņus, vai tomēr bijušie ''partijnieki''? Vai politikā notika paaudžu maiņa? Cik bija ideālistu un cik pragmatiķu karjeristu? Cik LTF nodaļās bija aktīvo darītāju un cik pārējo, kuri vienkārši ļāvās straumei?
Kas attiecas uz VDK lomu LTF dibināšanā, vēsturnieku ieskatā, tā tomēr tiek krietni pārspīlēta. Dokumenti liecina, ka kompartija gribējusi kontrolēt procesu, taču tas izslīdējis no rokām drīz pēc pirmā LTF kongresa 1988. gada 8. un 9. oktobrī.
''Bet vai tad, kad tiks atrastas atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kaut kas varētu mainīties mūsu priekšstatos par Tautas fronti?'' vaicāju Romualdam Ražukam. ''Būtiski ne. Atmodu vai LTF neviens nevarēs noliegt,'' ir pārliecināts bijušais tautfrontietis.
