Sašutumu demokrātiskāk noskaņotajā Krievijas sabiedrības daļā izraisījusī skolu mācību grāmata ''Krievijas vēsture 1900 – 1945'' pagaidām nav nonākusi apstiprināšanā kaimiņvalsts atbildīgajās iestādēs.
Tātad tuvākajā laikā tā nevar tikt rekomendēta kā mācību līdzeklis Krievijas skolās, mēnesi pēc ''Latvijas Avīzes'' iesniegtā pieprasījuma oficiāli atbildējusi Krievijas vēstniecība Rīgā.
Runa ir par sagatavošanas stadijā esošu izdevumu, kura tēzes augusta beigās Maskavā sarīkotajā Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sanāksmē tika rekomendēts izmantot vēstures skolotājiem. Metodisko ieteikumu un pēc tiem sastādāmās grāmatas autori ir Kremlim tuvie polittehnologi Aleksandrs Fiļipovs un Aleksandrs Daņilovs. Jāatgādina, ka autori iesaka 1939. gada 23. augusta Molotova – Ribentropa paktu traktēt kā padomju valsts atbildi uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm. Tāpat Krievijas skolēniem paredzēts mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ''tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā'', ka PSRS nebija totalitāra, bet ''pragmatiskais'' Staļins ''konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā'' darbojies ''pilnīgi racionāli''. Krievijas vēstniecības sniegtajā atbildē uz jautājumu, vai sagatavošanā esošais izdevums iecerēta kā dominējošs, varas atbalstīts mācību līdzeklis Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās, uzsvērts, ka izdevniecībā ''Prosveščeņije'' gatavotā ''Krievijas vēsture 1900 – 1945'' nav nodota ekspertīzei Krievijas Zinātņu akadēmijā un Krievijas Izglītības akadēmijā, tātad nav arī to grāmatu sarakstā, kuras Krievijas Izglītības ministrija iesaka izmantot skolās 2008./2009. mācību gadam. Protams, atbilde ir formāla, jo tāda nosaukuma grāmata patiešām vēl nav nodrukāta un pagaidām pastāv tikai metodoloģisko norādījumu formā skolotājiem.
Pārskatot pēdējā laika publikācijas Krievijas presē, redzams, ka kaismīgas diskusijas gan par potenciālo grāmatas saturu, gan staļinisma reabilitāciju turpinās. Kritiķi ir liberāli noskaņotie publicisti un politologi. Tiesa, kritika vēršas tikai pret ciniskajiem paņēmieniem staļinisko represiju attaisnošanai, kas aizvaino daudzus mūsdienu Krievijas iedzīvotājus. Latviju un citas valstis aizskarošais Staļina ārpolitikas traktējums gan netiek pieminēts.
Koncepcijas autoriem vairāk vai mazāk atklāti tiek pārmests ''sarkanais'' vai ''brutālais'' patriotisms, kas atmet jebkādu morāli, vērtējot pašu zemes vēsturi. ''Sarkanais patriotisms, kurš mūs māca, ka mēs nespējam īstenot kultūras revolūciju, pilnībā neiznīcinot izglītotāko sabiedrības daļu, un nespējam attīstīt laukus, neiznīcinot pusi zemniecības, ir absurds. Sarkanais, brutālais 20. gadsimta Krievijas vēstures traktējums ir ne tikai absurds, bet arī apkaunojošs un izliek mūs visai pasaulei par apsmieklu,'' avīzē ''Vremja novostei'' raksta politologs Aleksandrs Cipko. Autors atzīst, ka Krievijai, salīdzinot ar Austrumeiropas zemēm, ir grūtāk šķirties no padomju laika mītiem: ''Mūsu nacionālajā apziņā vēl līdz šim laikam daudz duļķu, visdažādāko sliktākā parauga mesiānisko mītu. Mēs joprojām neesam iemācījušies cienīt cilvēka dzīvību, neinteresējamies par personības morālajām īpašībām.''
''Represiju fakti tiek atzīti – apstrīd tikai skaitļus, tas ir, notiek tirgošanās par mūsu vēstures cenu. Pagātnes upurus tagad attaisno ne vairs ar ideoloģiskiem, bet pragmatiskiem apsvērumiem. Staļina ētika – ''mērķis attaisno līdzekļus'' – ir dzīva,'' novembra sākuma ievadrakstā ''Staļina mantojums: pārpalikumu ētika'' brīdināja avīze ''Vedomosti''".
Jāatzīmē, ka Krievijas prese nesen ziņo par Sanktpēterburgas komunistu un atsevišķu pareizticīgo baznīcas garīdznieku ierosinājumu kanonizēt Staļinu. Vienā no dievnamiem Streļņas pilsētā, Ļeņingradas apgabalā pat izlikta ikona ar ''Svētā Josifa'' tēlu pilnā augumā. Tiesa, dievticīgie no tās turoties pa gabalu un arī prese par šīm lietām raksta ar ironiju. Pavasarī Krievijā veiktajā socioloģiskajā aptaujā 42% aptaujāto paziņoja, ka Krievijai esot vajadzīgs tieši tāds līderis kā Staļins. Viņa tēls aizvien vairāk mitoloģizējas, reģistrēti gadījumi, kad viņam grib celt pieminekļus, viņa vārdā nosaukt ielas. Demokrātiski noskaņotie plašsaziņas līdzkļi ceļ trauksmi, norādot, ka skolu vēstures stundās Staļinu sāk raksturot kā ''pašu veiksmīgāko PSRS'' vadītāju.
