Pirms 60 gadiem – 1949. gada 25. – 29. martā – no Latvijas izsūtīja 42 975 cilvēkus
"Valsts nākotne ir tagadējo jauniešu rokās – lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šodienas skolēni saprot mūsu kultūrvēsturi, mūsu tautas traģismu, turklāt ne tik daudz no grāmatās izlasītā, bet vairāk no personiskām izjūtām, izzinot un sevī izdzīvojot vecvecāku un citu radinieku vai viņu draugu izsūtījumu gados pārciesto," teic Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags, kura vecvecāki Minna un Pēteris Matisoni 25. martā no Liezēres pagasta "Grūslēniem" izsūtīti uz Amūras apgabalu, bet mātesbrālis izsūtījumā Sibīrijā bijis pat divas reizes.
1949. gada 25. marta lielās deportācijas 60. gadadienas priekšvakarā Balvu kultūras un atpūtas centrā četru rajonu – Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu – skolēni zinātniski praktiskajā konferencē "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" iepazīstināja ar saviem pētnieciskajiem darbiem par savu pagastu un pilsētu politiski represēto cilvēku likteņiem. Profesors J. Vanags ir šā kultūrvēstures projekta koordinators un konferences idejas autors.
Latvieši aizbrauca dziedot
Tiekoties un no sirds izrunājoties ar cilvēkiem, kas 25. martā izsūtīti uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem, kā arī saņemot atbildes uz anketas 88 jautājumiem, desmitiem skolēnu saviem pētnieciskajiem darbiem ieguvuši gan plašu izziņas materiālu, gan emocionālus pārdzīvojumus un atziņas.
Madonas rajona Cesvaines vidusskolas 11.b klases audzēknis Mārtiņš Urbāns centies izdzīvot sava vectēva Valda Kamarūta dzīvesstāstu, kas samezglojies 1949. gada 25. martā 17 gadu vecumā. Pētniecisko darbu caurauž skaudras rindas. Lūk, dažas rindkopas: "Uz Gulbenes staciju no laukiem, kur vēl bija sniegs, cilvēkus veda ar zirgu pajūgiem. Sinoles pagastmājā piepulcināja no Lizuma skolas un Rīdūžu skolas atvestos audzēkņus. Tajā dienā sniegs sāka stipri kust, zirgi piekusa, tāpēc čekisti Krapā un Galgauskā pavēlēja zirgus mainīt.", "No 12 izbēgušajiem dzīvi palika tikai divi cilvēki – Pēteris Kamarūts un Jānis Sebris. Bet viņus ieslodzīja cietumā uz 25 gadiem. Pārējie tika apšauti.", "Vecāki cilvēki vagonos paši nevarēja iekāpt, viņus uz nestuvēm ienesa jaunākie. Latvieši aizbrauca dziedot. Dažos vagonos skanēja "Dievs, svētī Latviju", dažos – "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils". "Otrā rītā Staraja Rusā cilvēkus palaida nokārtot dabiskās vajadzības. Tūkstotis pliku dibenu sliežu malā..."
Lapiņa ar izsūtītā vēlējumiem
Valda Kamarūta vecākiem Sinoles pagasta Aizpurvē piederējusi vecsaimniecība "Strēbeles" ar piecām govīm, diviem zirgiem, zāles pļaujmašīnu, labības pļāvēju, zirgvilkmes grābekli, graudu tīrāmo mašīnu, kūtī un tīrumos strādājuši tikai ģimenes locekļi, bet tik un tā padomju vara lauku sētu ierakstījusi kulaku saimniecību sarakstā. Tikai tagad, iesaistoties projektā "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos", M. Urbāns pa īstam sapratis, ka viņa vectēva ģimene ieskaitīta kulakos un izsūtīta ne jau to piecu govju un divu zirgu dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ar individuālo saimniekošanas veidu traucējusi vispārējās kolektivizācijas plāniem un ka bijusi partizānu atbalstītāja. Puisis atzīst, ka viņam tagad pavisam cits skatījums uz tādiem jēdzieniem kā "kulaki", "dzimtenes nodevēji", "bandīti", "pretpadomju elementi".
Mārtiņš no sava vectēva saņēmis atbildes uz visiem 88 anketas jautājumiem, kuri bijuši ļoti dažādi, piemēram, "Kādos apstākļos Jūs dzīvojāt izsūtījumā?", "Vai Jūs domājāt bēgt atpakaļ uz Latviju?", "Kā pret Jums izturējās darba devēji un priekšnieki?" u. c.
Vairāki jaunieši atzinās, ka agrāk viņi ne sevišķi interesējušies par politiski represēto cilvēku pasākumiem un tajos runāto. Bet nu, kad paši pielikuši roku vēstures izpētē, ikviena izsūtītā cilvēka uzstāšanās atstājot dziļu iespaidu. Kāds no puišiem man parādīja lapiņu ar pierakstītiem Mārtiņa vectēva vārdiem: "Iesaku turpināt vēstures pirmavotu izpētē piesaistīt skolu jaunatni – viņi ir patiesību izzināt alkstoši un būs atsaucīgi, ja vien mēs paši pratīsim izmantot viņu spējas un enerģiju. Lai latvieši paaudžu paaudzēs caur vēsturi un likteņstāstiem uzzina patiesību par Staļina impēriskās lielvaras agresiju pret Latvijas valsti, par represijām pret latviešu tautu!"
Maratons desmit gadu garumā
Konferencē apbalvoja skolēnu pētījumu konkursa uzvarētājus. Pirmās vietas tika vairākiem jauniešiem, piemēram, Balvu pilsētas ģimnāzijas 12.b klases skolniecei Ievai Šaicānei, kuras darbā viena no nodaļām veltīta izpētei par 14 Balvu vidusskolas audzēkņiem, kas 1949. gada 25. martā aizvesti svešumā, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniecei Līgai Bricei, kura izpētījusi sava vectēva Ērika Briča likteņgaitas.
Atzinīgi vērtējot skolēnu paveikto, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Edmunds Būmanis, Latvijas Valsts arhīva sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vecākā eksperte, projekta "Aizvestie" vadītāja Iveta Šķiņķe, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, profesores Janīna Kursīte un Lidija Leikuma, profesors J. Vanags un citi uzsvēra, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik vērienīgs skolu jaunatnes pētnieciskais darbs veikts pirmo reizi, un izteica pārliecību, ka tam būs tāds pats turpinājums.
Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja Ināra Ņikuļina, kas vadīja konferenci, teica, ka pašvaldības nolēmušas turpināt atbalstīt skolu jaunatnes iesaistīšanos vēstures izzināšanā un ka notiks pētījumu maratons desmit gadu garumā. Nākamās konferences paredzēts sarīkot aptuveni ik pēc diviem gadiem. Pētījumos skarto jautājumu loks paplašināsies, par ko liecina arī Balvu konferences rezolūcijā ierakstītie vēlējumi un ieteikumi, piemēram, "Uzskatīt par nepieciešamu turpināt vēstures notikumu pētīšanu par izsūtītajiem ne tikai Latvijas novados, bet arī izsūtījuma vietās Sibīrijā" "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" iekļauto pasākumu – ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem 2009. gada vasarā", "Ieteikt Latvijas Saeimai un valdībai sekmēt Krievijā un citās ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos Dzimtenē".
***
Vēstule
Sibīriešiem, kuru viesmīlība izsūtījumā glāba dzīvību mūsu tautiešiem
Ar pateicību rakstām jums šo vēstuli un lūdzam to nodot arī citiem jums zināmiem cilvēkiem, kuru līdzdalība glāba dzīvību izsūtījumā mūsu tautiešiem.
1949. gada 25. martā komunistiskā režīma organizētajās masveida deportācijās 42 975 Latvijas iedzīvotāji tika izrauti no ikdienas dzīves, no darba, no skolas sola un izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Galējiem Ziemeļiem. Lielai daļai no viņiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.
Šodien, pieminot traģisko notikumu 60. gadadienu, visu izsūtīto vārdā izsakām visdziļāko cieņu un pateicību tām plašās Krievzemes ģimenēm, kuru atbalsts, atvērtās māju durvis un sirds siltums palīdzēja izdzīvot, atrast pajumti svešumā un vēlāk – atgriezties dzimtajā Latvijā.
Noliecam galvu jūsu priekšā, izsakām pateicību un vislabākos novēlējumus jums, jūsu tuviniekiem un pēctečiem. Lai mūžam mūsu tautas dzīvo mierā un saticībā!
Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu zinātniski pētnieciskās konferences "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" dalībnieki
Balvos, 2009. gada 20. martā
(Vēstuli nosūtīs tām apzinātajām Krievzemes ģimenēm, kuras izsūtījumā atbalstīja mūsu tautiešus, un Krievijas latviešu biedrību vadītājiem)
