''Es vienmēr teikšu paldies tieši jums, izsūtītajiem, par to, ka Latvija šodien ir dzīva ne tikai mūsu atmiņās, bet ir arī mūsu valsts. Jūs pierādījāt, ka Latvijas valsti iznīcināt nav iespējams,'' vakar pieņemšanā represētajiem sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Prezidenta kanceleja uz pili bija aicinājusi apmēram 100 represēto, pārsvarā 1949. gada 25. martā deportēto, no visiem Latvijas novadiem. Savus ciemiņus valsts galva aicināja justies kā mājās un gaisotne stundu garās pieņemšanas laikā patiesi veidojās itin atbrīvota. Represētie grupās fotografējās kopā ar prezidentu, tērzēja un baudīja cienastu – sulas ar mazām maizītēm. Dzirdēja, ka daži no klātesošajiem sirsnīgi atcerējās kopīgās skolas gaitas izsūtījumā.
Valdis Zatlers atzinās, ka viņam no bērnības palikušas atmiņas par izsūtīto atgriešanos, taču pārnākušie par to, kas ar viņiem noticis, klusējuši. Prezidents mudināja represētos vairāk stāstīt savas atmiņas bērniem un jauniešiem: ''Pat ja mums kādi nedraudzīgi spēki saka, ka mēs pārrakstām vēsturi, tas nav iespējams. Šo vēsturi nevar ne pārrakstīt, ne izdzēst. Es vienmēr saku – stāstiet, rakstiet, ierakstiet, ievietojiet internetā. Un tad jūsu piemiņa būs iemūžināta uz visiem laikiem.''
Atbildes runā Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais lūdza prezidentu parūpēties, lai ekonomiskās krīzes un valdības maiņu apstākļos tomēr netiktu noņemts finansējums pie Okupācijas muzeja iecerētajam padomju represiju upuru memoriālam. Apvienības vārdā Valdim Zatleram tika pasniegts pateicības raksts un dāvana no Omskas latviešu biedrības – īpaši apstrādātas bērza tāss ciba.
Represētie, ar kuriem runāju, visi kā viens slavēja pašreizējā Rīgas pils saimnieka atsaucību un sirsnību, salīdzinot to ar iepriekšējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atturību. Sirmās galvas joprojām viņai piemin ikgadējo represēto salidojumu ignorēšanu Ikšķilē. ''Viņš ir lojālāks, ar draudzīgāku attieksmi, izprotošāks. Vīķe-Freiberga bija tāda tālāka,'' bilda siguldietis Juris Čivčs. Pasākumu kā ''ļoti cilvēcisku'' tāpat raksturoja 10 gadu vecumā no Auces deportētais Ēriks Krams.
Sibīrijā pavadīto laiku šie ļaudis atcerējās ne tikai kā pārbaudījumu, bet arī kā jaunības gadus ar visu tiem piederošo. ''Bija jau ne tikai darbs un grūta dzīve. Bija arī skola, draugi, veidojās ģimenes, dzima bērni,'' atzina Krams. ''Kad 1958. gadā atgriezāmies dzimtenē, vienu brīdi pat bija tāda sajūta, ka jābrauc atpakaļ. Mājas bija atņemtas, zeme bija atņemta. Darbā neviens neņēma. Teica: meklējiet kaut kur citur. Bet tajā pašā laikā nāca iekšā iebraucēji no Krievijas un viņus ņēma,'' papildināja Vilnis Rolis no Dunikas pagasta, atgādinot, ka mājās pārbraukušajiem nācies toreiz sastapties ar vietējo varasvīru noraidošo attieksmi un naidīgumu. Bet tikai niecīga daļa pēc reabilitācijas izlēma palikt uz iekārtoto dzīvi Sibīrijā. Vairākums izlēmuši braukt mājās, neskatoties ne uz ko.
