Maskavas muzeja darbinieki pieļauj, ka tie meklējami Sanktpēterburgā
Neskatoties uz vairāku dienu darbu un krievu kolēģu atsaucību, 1940./1941. gadā nozudušo Latvijas armijas karogu likteni Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā Maskavā tomēr nav izdevies noskaidrot, atzina Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs (attēlā).
Ciganovs marta beigās Krievijas Bruņoto spēku centrālā muzeja krātuvē pavadīja trīs dienas, mēģinot atrast jelkādas norādes par vairāk nekā 40 pirmskara Latvijas armijas daļu un aizsargu pulku karogu likteni. Šo karogu pēdas pēc Latvijas armijas izformēšanas pagaisa austrumu virzienā padomju okupācijas sākumā. Iespējams, tie kā sarkanās armijas trofejas nogūla kādā no muzejiem, jo fakts ir tas, ka Latvijā šie simboli nepalika. Vairāk par apstākļiem, kādos karogi nozuda, jau rakstījām ''LA'' 18. februāra numurā.
Pētnieciskais brauciens uz Maskavu varēja notikt, pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijas atbalstam, kura jautājumu par Kara muzeja zudušajām kolekcijām aktualizēja Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā. ''Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, šķēršļus man neviens nelika, un īpaši gribētos pateikties muzeja priekšniekam Aleksandram Ņikonovam,'' iespaidos dalījās Ciganovs. Lieku reizi pierādījies, ka liela nozīme Latvijas un Krievijas vēsturnieku sadarbībā ir personīgajai attieksmei. Proti, vēsturnieks pulkveža pakāpē Ņikonovs padomju laikos, izrādījās, beidzis padomju aviācijas kara skolu Daugavpilī.
''Nekādas mantas, kas attiektos uz Latviju, es faleristiskas (karogu) kolekcijā tur nekonstatēju. Starp citu, viņu ekspozīcijā par 1939./1940. gadu minēts, ka Baltijas notikumi bijuši nevis ''brīvprātīga iekļaušanās'', bet gan ''PSRS veikta aneksija''. Tas mani pozitīvi pārsteidza,'' bilda Ciganovs.
Sarunā ar muzeja darbiniekiem izskanējis pieļāvums, ka karogi varēja iet bojā 1941. gada rudenī Maskavas evakuācijas gaitā. Daļa Bruņoto spēku centrālā muzeja krājuma tolaik liellaivās pa Volgu vesta uz Kuibiševu, tagadējo Samaru. Transportēšanas laikā divas liellaivas sabombardējusi vācu aviācija, un tās nogrimušas. Bojāgājušās vērtības tā arī nekad neviens neapzināja, jo evakuācijas haosa apstākļos trūka jebkādas uzskaites. ''Viņi pieļāva – ja 1941. gadā muzeja krājumos kaut kas no Latvijas armijas bijis, tad tas varēja atrasties tur. Versiju par karogu sadedzināšanu aiz pārskatīšanās 1945. gada 24. jūnija Uzvaras parādē Maskavā gan viņi atmeta uzreiz,'' norādīja vēsturnieks. Vēl padomju laikos Latvijas muzejnieku aprindās cirkulēja baumas, ka Latvijas armijas karogi latīņu alfabēta burtu uzrakstu un stilizēto ugunskrustu dēļ līdz ar uzvarētās Vācijas karogiem un simboliem toreiz samesti Sarkanajā laukumā vienā kaudzē un sadedzināti. Izrādās, stāsts par uzvarēto karogu dedzināšanu ir kārtējais padomju gados sacerētais mīts, jo neviens no kinohronikās redzamajiem nacistu standartiem nemaz netika sadedzināts. Visi 60 parādē izmantotie Vācijas bruņoto spēku simboli, kas atvesti no kādas noliktavas Austrumprūsijā, sveiki un veseli joprojām glabājas Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā.
Maskavas muzeja darbinieki pieļāvuši, ka savulaik no Latvijas izvestās vērtības drīzāk meklējamas Sanktpēterburgā (bij. Ļeņingradā). Tam pamatā ir vairāki apsvērumi. Pirmkārt, Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā lielākoties īstenoja no Ļeņingradas kara apgabala nākušās sarkanarmijas daļas. Otrkārt, tieši Ļeņingradas Artilērijas, inženieru un sakaru kara vēstures muzeja vadība 1940. gada 24. jūlijā nosūtīja vēstuli Latvijas Tautas armijas politiskās daļas priekšniekam Bruno Kalniņam, pieprasot atsūtīt Latvijas armijas karogus, formu un cita militārā aprīkojumu paraugus. No tāda viedokļa lietderīgi būtu ielūkoties minētajā, kā arī Ļeņingradas blokādes un aizstāvēšanas memoriālajā muzejā un Ļeņingradas kara apgabala vēstures muzejā. Ciganovs atzina, ka ar šiem muzejiem Kara muzejam pagaidām nav nekādu kontaktu. Tas gan būtu mazākais. Būtiskāk ir, vai nosauktie piekritīs ekspertus no Latvijas ielaist savās krātuvēs. Un, protams, vai tālākajiem meklējumiem atradīsies finansējums, ar kuru Aizsardzības ministrijai pakļautajam Kara muzejam šobrīd klājas tāpat kā visām valsts iestādēm Latvijā.
