Zatlers ir bijis regulārs Ikšķiles salidojumu viesis jau kopš ievēlēšanas
Ar aicinājumu nebūt vienaldzīgiem, cīnīties par savām tiesībām, kā arī akcentējot 70. gadadienu kopš noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, aizvadītajā sestdienā Ikšķiles estrādē aizritēja 11. Latvijas politiski represēto salidojums.
Omulīga gaisotne Ikšķiles estrādē un pļaviņā pie tās valdīja jau vismaz pāris stundu pirms oficiālā pasākuma sākuma. Rokasspiedieni, bučas, apkampieni. Varēja redzēt, ka no visas Latvijas sabraukušajiem represētajiem šī patiesi ir svētku diena un vairākums dalībnieku salidojuma apmeklējums ir notikums, ko gaida ik gadu.
Pasākumam sākoties, estrādē uz soliņiem sēdēja aptuveni tūkstotis represēto. Tie bija ļaudis, kas izsūtīšanas brīdī bija bērni vai pusaudži. Tagad ne viens vien ieradās kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. Raugoties uz sanākušajiem sirmgalvjiem, kļuva baisi, iedomājoties, ka aptuveni tieši tikpat – 1001 izsūtījumu pārcietušais – ir aizgājuši aizsaulē kopš iepriekšējā represēto salidojuma 2008. gada augustā. Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais, pirms dot vārdu Valsts prezidentam Valdim Zatleram, aicināja klātesošos piecelties un ar klusuma mirkli godināt aizgājēju piemiņu.
Vīlušies valdībā
Prezidentam Zatleram par atzinību jāsaka, ka valsts galva ir bijis regulārs Ikšķiles salidojumu viesis jau kopš ievēlēšanas 2007. gadā. Šoreiz Valdis Zatlers atzīmēja, ka tieši Molotova–Ribentropa pakts iezīmējis Latvijai vairāk nekā 50 traģisku gadu perioda sākumu un izšķīris klātesošo likteni:
"Jūs esat daļa no traģiskās vēstures. Vai jūs, jūsu vecāki un citi cilvēki, kurus izsūtīja, bija kādi politiski cīnītāji pret varu? Nē. Visi represētie bija godīgi cilvēki, kas godprātīgi kalpoja savai tautai. Īstenībā tā bija sveša vara, kas pati radīja šo nosaukumu "politiski represētais". Drīzāk tas bija genocīds pret Latvijas tautu." Prezidents atzina, ka "varbūt šis ir grūtākais gads Latvijas vēsturē kopš neatkarības atgūšanas", taču vienlaikus apelēja pie izsūtīto jūtām, aicinot atcerēties, ka izsūtījumā taču bijis vēl grūtāk: "Esmu pārliecināts, ka arī šoreiz tiksiet galā ar grūtībām. Es nekad neaizmirsīšu tos, kam man jāpateicas par savu valsti. Tie esat jūs."
Tāpat LPRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas novedis pie "Latvijas labāko vīru, sievu, ģimeņu izskaušanas," taču ar to vēstures pieminēšana beidzās: "Es piekrītu Valsts prezidenta teiktajam – mēs noteikti izdzīvosim. Bet vai tas ir vajadzīgs, ko ar mums dara?" Pēc Resnā vārdiem, vēl būtu saprotams, ka grūtos laikos tiek samazināta pensija, taču galīgi nav izprotams likums, kas aizliedz strādāt un saņemt pilnā apmērā pensiju, jo sākotnēji bijusi doma, ka valsts, pati nespējot nodrošināt pilsoņu vecumdienas, vismaz ļautu katram tās uzlabot pēc iespējas. "Šo punktu līdz šim neaizskāra neviena valdība! Mēs pat nepieļāvām tādu varbūtību!" atzina LPRA vadītājs, uzsverot, ka represētie vienmēr bijuši lojāli valdībai.
Viņa runā jautās neslēpts rūgtums, pat izmisums par notiekošo: "20 gadu laikā nu esam nonākuši nesaprotamā situācijā, kad valsts faktiski ir iztirgota un tai nav naudas. Valsts vara meklē palīdzību pensionāros, arī represētajos. (..) Bet mums faktiski vajag tikai mieru: lai neko nedod, bet neko arī neņem nost." Pēc Resnā vārdiem, represētie ir zaudējuši ticību, ka valstī kaut kas tuvākajā laikā mainīsies uz labu. "Ticēt, ka mūsu politiskās partijas sadraudzēsies un vienosies valsts interesēs? Tādas ticības nav," uzsvēra represēto organizācijas vadītājs.
Jāmaina vēlēšanu likums
Klātesošie ar aplausiem uzņēma Gunāra Resnā aicinājumu sākt rīkoties, lai valstī tiktu mainīts vēlēšanu likums un proporcionālās vēlēšanu sistēmas vietā stātos jauktā, kad noteikts deputātu procents tiek ievēlēts pēc partiju sarakstiem, bet noteikts – no vienmandātu apgabaliem. Pēc runātāja domām, tikai tā izdosies panākt krietnu cilvēku iesaistīšanos pārvaldē, kamēr pagaidām pie varas nonākot kaut aktīvas, taču nezinošas, neprofesionālas, bieži pat nepopulāras personības un "pagastā vairs nevar pat normālu pagastveci ievēlēt": "LPRA nodaļām vajadzēs vākt parakstus referendumam vēlēšanu likuma maiņai. Neceriet, ka to darīs kāda no partijām. Mēs visi esam dikti pieraduši gaidīt, ka kāds nāks un ko dos. Es ticu, ka referendumā tauta neatbalstīs partiju diktātu."
Līdzīgās noskaņās uz politisku aktivitāti represētos mudināja arī Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis Edgars Skreija un Latvijas Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns, kurš pauda viedokli, ka pie visām nelaimēm vainojama atteikšanās no godaprāta un konservatīvām vērtībām par labu Latvijai "nāvējošajam" liberālismam.
Kad vārdu represēto saietā ņēma "TB"/LNNK Saeimas deputāts Pēteris Tabūns, tam klātienē nācās izjust partijas katastrofālo popularitātes zudumu. Tēvzemieša kāpšanu tribīnē un uzrunu pavadīja neapmierinātās publikas murdoņa. Izskanēja pat pa svilpienam un klusam izsaucienam "Kauna nav!", "Neļurkšķi!".
Pirms sākās koncerts un salidojuma neoficiālā daļa, tika nolasītas un pieņemtas divas rezolūcijas. Pirmā no tām 18 tūkstošu politiski represēto vārdā pieprasīja valdībai nekavējoties atcelt 10% pensiju samazinājumu represētajiem, kā arī lēmumu pensiju samazināt par 70% strādājošajiem pensionāriem. Otrā rezolūcija atbalstīja 23. augusta pasludināšanu par Eiropas mēroga staļinisma un nacisma upuru atceres dienu un Eiropas Parlamenta šī gada aprīļa rezolūciju, kurā bija pausts, ka Eiropa nekļūs vienota, līdz nacisma un komunisma režīmi netiks atzīti par vienādi noziedzīgiem: "Vienošanās realizācija rupji skāra mūsu neatkarīgo valsti. Tā zaudēja suverenitāti. Tauta tika sašķelta un ierauta divās naidīgās frontēs, nostādot vienu pret otru brāli pret brāli, tēvu pret dēlu, draugu pret draugu. Mēs, politiski represētie, esam pilnībā izbaudījuši šī pakta sekas."
