Komisijas PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai darbība apturēta uz nenoteiktu laiku
Valstī valdošais taupības režīms kopš 1. augusta licis apturēt darbu arī Ministru kabineta savulaik izveidotajai komisijai PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai. Tās darbs apsīcis brīdī, kad līdz rezultātu iesniegšanai valdībā atlika pāris gadu, bet no valsts budžeta mērķa labā iztērēti vairāk nekā 500 tūkstoši latu.
Varbūt Latvijas sabiedrības lielākā daļa nemaz nav dzirdējusi par institūciju ar garumgaru nosaukumu: ''Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai''. Tā tika izveidota 2005. gada 5. augustā saskaņā ar Aigara Kalvīša (TP) vadītā Ministru kabineta (MK) rīkojumu, jo tā paša gada maijā Saeima bija pieņēmusi deklarāciju par komunisma nosodījumu, kas uzdeva MK trīs mēnešu laikā izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS okupācijas režīma upuru skaitu, to masu kapu vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masu deportācijām un aprēķinātu režīmā nodarītos zaudējumus Latvijas valstij un iedzīvotājiem. Daudziem par apmulsumu, komisijas priekšgalā tika iecelts ārpus darba vietas nevienam lāgā nezināmais Valsts kancelejas iestādes darbības nodrošinājuma departamenta vadītājs Edmunds
Stankevičs. Toreiz intervijā ''Latvijas Avīzei'' viņš atzinās, ka uzņēmies papildu pienākumu, ''jo neviens cits to uzņemties nevēlējās'', un uzsvēra, ka doto uzdevumu izpildīs, jo ir ierēdnis, kas par to saņem algu. Informācijai: jurisprudenci studējošais Stankevičs kopš šā gada 1. augusta atstāja darbu ne tikai apturētajā komisijā, bet arī Valsts kancelejā.
Satikts Valsts kancelejā savu pilnvaru pēdējās dienās, Stankevičs netieši norādīja, ka valdības vīri, viņu ieceļot, neko citu kā ierēdņa pieeju jautājumam nemaz nav gaidījuši. Alternatīva būtu iecelt kādu politiķi vai zinātnieku. Pirmais variants nešķitis pareizs, savukārt zinātniekiem raksturīga ļoti šaura specializācija, kamēr komisijas izskatāmais jautājumu loks plešas no cilvēku upuriem līdz ekonomisko zaudējumu aprēķiniem.
Ar zināmu pagurumu
''Komisijas nodibināšana bija politisks lēmums, solidārs solis ar Igauniju un Lietuvu, kas darbu bija jau sākušas. Mums arī vajadzēja ko darīt, lai neatpaliktu,'' atceras profesors, Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda. ''No akadēmiskā vēstures pētniecības viedokļa komisijas darbs vērtējams pozitīvi. No politiskā? Jāatzīst, tas jau kopš paša sākuma bija politisks veidojums, ko radīja atbilstoši tā brīža konjunktūrai,'' līdzīgi domā vēsturnieks Juris Ciganovs, kura uzdevums bijis skatīt Latvijas armijai nodarītos zaudējumus.
Kopumā komisijā tās izveidošanas brīdī tika iekļauti 17 speciālisti no Veselības, Ārlietu, Iekšlietu, Labklājības, Vides, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas, Satiksmes un Tieslietu ministrijām, Ģenerālprokuratūras, Drošības policijas, Latvijas Kara muzeja, Satversmes aizsardzības biroja un Okupācijas muzeja.
Ilgāku vai īsāku periodu ar šo komisiju saistītie speciālisti atzīst, ka, ņemot vērā darba palikšanu pusratā, grūti izvērtēt minētās institūcijas racionalitāti un to, vai tās darbam bijusi kāda jēga. Viens gan ir tiesa: sabiedrības informēšana par paveikto allaž bija padomju okupācijas seku izvērtēšanas komisijas vājā vieta. Nav izslēgts, ka tas tika darīts apzināti, lai nekaitinātu Krieviju, jo patiesībā arī valdība un Ārlietu ministrija komisijas darbu nekad neafišēja un, ja neskaita kārtējās atskaites, par to īpaši neinteresējās. Šķiet, komisija savu nišu tā arī neatrada, paliekot pusceļā starp politiku un vēstures pētniecību. ''Manuprāt, ar vēstures pētīšanu komisijai tomēr bija maz sakara, jo tās pamatā bija konkrēta ideja – aprēķināt zaudējumus,'' spriež profesors Zunda.
Darbā, slēdzot līgumus par konkrētiem pētījumiem, komisija iesaistīja veselu virkni demogrāfu, ekonomistu, vēsturnieku, vides speciālistu. Kritiķi gan uzskata, ka tikušas skatītas faktiski jau zināmas lietas, taču jāpiekrīt tiem, kuri iebilst, ka arī zināmās, taču izkliedētās informācijas apkopošana ir svarīga. Nebūtu tiesa apgalvot, ka nav nosaukts neviens jauns, konkrēts zaudējumu skaitlis (skat. uzziņu). Attiecībā uz taustāmākām lietām lielākais komisijas nopelns ir sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu (LVA) tapušais fundamentālais divsējumu darbs "Aizvestie. 1949. gada 25. marts" un atkārtoti izdotā grāmata "Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs".
Šogad bija plāns kopā ar LVA turpināt strādāt pie politiski represēto datu bāzes izveidošanas (tā pabeigta aptuveni par 80%); ar LZA Ekonomikas institūtu sākt sadarbību par cilvēkvērtības aprēķināšanas metodikas izstrādi, turpināt pētījumus padomju armijas videi nodarīto zaudējumu jomā un radīt datu bāzi, lai visi šie zaudējumi būtu salīdzināmi un pārskatāmi.
''Komisijai jēga bija. Bet man liekas, ka prioritātēm tomēr vajadzēja būt cilvēku upuru uzskaitījumam – cik notiesāti, nošauti. Zaudējumi videi, ekonomikai, cenzūras dēļ – tās tomēr ir lietas, kas grūti aprēķināmas,'' uzskata vēsturnieks Ritvars Jansons. Viņš ievērojis, ka komisijas darbā trūcis kopsakara – katrs strādājis it kā pats par sevi: ''Nebija savstarpējas koordinācijas ne starp nozarēm, ne pētniekiem.'' LU Ekonomikas un vadības fakultātes Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs, profesors Pēteris Zvidriņš: ''Temps bija diezgan gauss. Zināms pagurums tur varbūt arī valdīja. Darbs bija izvērsts ļoti plaši un trūka konkrēta plāna. Idejas bija, taču domas dalījās – vieni vēlējās taisīt lielus pētījumus, citi uzskatīja, ka jārīkojas lakoniskāk.''
Nepalaist vējā
''Tam es nevaru piekrist. Mums bija sanāksmes, un šie cilvēki bija kopā. Viņi zināja, ko katrs dara. Vai man vajadzētu nostāties un teikt: tev jāiet pie tā, bet tev – pie šā? Komisijā tomēr bija zinātnieki, pastāv akadēmiskā brīvība. Es taču nevarēju viņus piespiest sadarboties, un, iespējams, visi nemaz to negribēja,'' aizstāvējās Edmunds Stankevičs. Pēc viņa teiktā, viss izkliedētais darbs tiktu apvienots kopsavilkumā 2010. gadā, bet 2011. gada sākumā valdība saņemtu gala ziņojumu. ''Sajūta ir kā jau pēc nepadarīta darba. Esam noņemti no trases pirms finiša,'' nopūtās komisijas vadītājs. Uz pārmetumiem par mazo publicitāti viņš atbild, ka nekādi sabiedrisko attiecību speciālisti tiešām nav tikuši algoti un arī ''spīdīgi bukleti'' nav izdoti. Pēc Stankeviča vārdiem, komisija savas darbības laikā iztērējusi nedaudz vairāk kā pusmiljonu latu: ''Šīs summas akceptēja valdība, un neviens jau nevar cerēt uz kvalitatīviem aprēķiniem, neko neinvestējot darbā. Komisijas vajadzībām netika izveidota neviena štata vieta. Mēs kontraktējām zinātniekus un izmantojām pašas Latvijas intelektuālos resursus. Ja Latvijā tā rīkotos arī citās jomās, iespējams, mums valstī šobrīd tādu problēmu nebūtu.''
Stankeviča nosauktā summa ir ticama, jo, piemēram, 2006. gadā minētā komisija iztērēja 134 tūkstošus, bet 2008. gadā – 200 tūkstošus latu, lielākoties komisijas locekļu atalgojumam. Pa šiem gadiem bijis ap 10 komandējumu, galvenokārt uz Krievijas arhīviem, arī Kazahstānu, Poliju, Vāciju, Lietuvu un Igauniju. ''Es pats nekādos komandējumos neesmu braucis,'' piebilda Valsts kancelejas pārstāvis. Šogad minimālā finansējuma dēļ praktiski nekādi pētījumi nav notikuši. Saimnieciskus līgumus komisija nav slēgusi, bet par darbības apturēšanas dēļ lauztajiem intelektuālā darba līgumiem soda sankcijas nedraud.
Stankevičs spriež, ka, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, zaudējumu aprēķināšanas jomā atrodamies pa vidu. Igaunija pēc 12 gadu darba 2005. gadā izdeva ''Balto grāmatu'' par kaitējumu iedzīvotājiem, videi, ekonomikai un kultūrai, nenosaucot nevienu konkrētu skaitli, cik okupācijas režīmi būtu parādā Igaunijai. Lietuvieši savu darbu paveica 2008. gada janvārī, Lietuvai nodarīto padomju okupācijas kaitējumu novērtējot par 28 miljardiem dolāru (13,35 miljardiem latu). Jāatzīmē, ka Latvijas komisijai tā arī neizdevās detalizēti iepazīties ar dienvidu kaimiņu paveikto, lai paraudzītos, kā nosauktā summa pamatota.
Saeimas 16. jūnijā pieņemtajos budžeta grozījumos lasāmais formulējums, ka PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas ''darbība tiek apturēta'', it kā pieļauj, ka labākos laikos darbs varētu atsākties. ''Mēs strādājām, kā saka, ''mūžībai'', ar domu, lai pētījumu varētu likt priekšā starptautiskai komisijai, lai tas būtu zinātniski pierādīts dokuments, nevis papīrs, ko pavicināt priekšvēlēšanu laikā. Ja Latvijā būs valstiska domāšana, tas turpināsies,'' cer vēstures profesors Heinrihs Strods. ''Tur tomēr ieguldīti valsts līdzekļi; paliek dažādi materiāli, LVA iegādātie skeneri, kopētāji, datori. Darbu nevar gluži palaist vējā,'' piekrīt Edmunds Stankevičs. Un kas notiks ar gatavo rēķinu? ''Iesniegs valdībā, un valdība lems, kas ar to tālāk darāms. Tā ir politiska lieta,'' prognozēja pagaidām pēdējais PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs.
***
Uzziņa
Šogad aprīlī MK iesniegtajā ziņojumā, piemēram, aplēsts, ka laikā no 1939. līdz 1999. gadam sarkanā un pēc tam Krievijas armija tikai patērētās grants un dolomīta veidā vien nodarījusi Latvijai zaudējumus 159,69 miljonu latu apmērā, ja mēra minimālās tirgus cenās.
Ja par pamatu aprēķiniem ņem padomju okupācijas dēļ Latvijas neiegūto iekšzemes kopproduktu (IKP) periodā no 1951. gada līdz 1990. gadam salīdzinājumā ar Somijas, Austrijas, Dānijas un ASV līmeni, tad, ja Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķinot 2000. gada cenās latos, būtu Somijas līmenī, Latvija papildus būtu ieguvusi IKP par 123 miljardiem latu, ja Austrijas līmenī – par 147 miljardiem latu, ja Dānijas līmenī – 178 miljardus latu.
Aprēķināts, ka Latvijas valsts laikposmā no 1993. līdz 2007. gadam, lai kompensētu PSRS okupācijas režīma nodarīto kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija politiski represēti vai kuri piedalījās Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas darbos vai cieta šīs avārijas ietekmē, kā arī Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem sociālajām garantijām izlietojusi 140,90 miljonus latu.
