Baltijā dzīvojošo krievu tiesības tiekot pārkāptas vai uz katra soļa un Baltijas valstu okupācija ir "vienkārši meli", ar kuru palīdzību ASV cenšoties Krieviju atstumt no Eiropas un starptautiskām lietām.
To "izpētījis" prokremliskais "Demokrātijas un sadarbības institūts", ko vada bijusī Krievijas Valsts domes deputāte Natālija Naročņicka.
Tā sauktā "Demokrātijas un sadarbības institūta" Parīzes filiāle vakar Briselē prezentēja pētījumu "Izdzīvošanas iespējas: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā", ar pretenziju, ka tajā it kā esot analizētā cilvēktiesību situācija minētajās Baltijas valstīs. Pētījums pieteikts skaļi: ar institūta pētījumu daļas vadītāja Džona Lāflanda rakstu izdevumā "The Brussels Journal". Tajā likts noprast, ka pētījuma prezentācija notikšot visaugstākajā līmenī, jo uz to aicināts Krievijas vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins un Krievijas vēstnieks Eiropas Savienībā Vladimirs Čižovs. Pēc Latvijas diplomātu teiktā, šīs "ziņas gan izrādījušās stipri pārspīlētas": prezentācija notikusi visai pieticīgās telpās, pasākums bijis tikai krievu valodā, arī apmeklētāju pulks visai skops – aptuveni 25 cilvēki. Ne D. Rogozins, ne V. Čižovs apmeklētāju pulkā neesot bijuši. Piedalījusies gan pati N. Naročņicka, kura, jāpiebilst, ir arī Krievijas komisijas "pret vēstures falsifikāciju" locekle. Klāt bijusi arī Tatjana Ždanoka.
Pagaidām pētījums "LA" rīcībā nav nonācis, bet Dž. Lāflanda raksts, kā šķiet, sniedz pietiekamu ieskatu tā "patiesībās". Tajā klaji meli jaukti ar puspatiesībām, cenšoties iekļauties kremliskās propagandas rāmjos. Pirmkārt, tiek mēģināts argumentēt, kāpēc Baltijas valstu okupācija nekad neesot notikusi. Runājot par Latviju un Igauniju, Dž. Lāflands apgalvo, ka "Šīs teritorijas veidoja Padomju Savienības daļu no 1944. līdz 1991. gadam, kad tās kļuva par neatkarīgām valstīm dažus mēnešus pirms Padomju Savienības sabrukuma. Starpkaru periodā tās piedzīvoja īsu neatkarības laiku, un tas bija rezultāts pazemojošam mieram, ko 1918. gadā uzspieda Vācijas un Austrijas sakautajai un revolūcijas novājinātajai Krievijai. Neatkarības laikā Baltijas valstīs izveidojās diktatūra (Lietuvā 1926., Latvijā un Igaunijā – 1934. gadā). Pirms 1918. gada Latvija un Igaunija nebija valstis: tās kopš 1720. gada bija Krievijas impērijas sastāvā," raksta Dž. Lāflands. Līdz ar to, kā Lāflands secina, "to inkorporācija PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi šodien apgalvo, klajš Krievijas agresijas akts, bet gan status quo ante (līdz tam esošā stāvokļa. – Red. piez.) atjaunošana, kāds pastāvējis gadsimtus ilgi un ko atbalstīja nozīmīga Baltijas politiskās klases daļa, kurai piederēja daudzi pārliecināti komunisti".
"Okupācijas teorija ir vienkārši meli," turpina Dž. Lāflands. Pēc viņa domām, "šo melu galvenais mērķis ir kolektīvi attaisnot Baltijas pilsoņus par viņu sadarbību ar komunistisko partiju. (..) Otrs šo melu mērķis ir attaisnot virkni juridisku pasākumu [Latvijā un Igaunijā], kuri liktu Eiropas Padomes liberāļiem ārkārtīgi satraukties, ja tādi tiktu piemēroti pret citām minoritātēm Eiropā." Būtiskākais no šiem pasākumiem esot vēlēšanu tiesību ierobežošana un "krievu skolu slēgšana", lai "sagrautu krievu nacionālo identitāti".
Tā kā Latvija un Igaunija ilgstoši atradušās Krievijas sastāvā, tajās "pastāv lielas krievu minoritātes" – tik vienkāršoti turpina Dž. Lāflands. Bet nu viņi tiekot diskriminēti. "Šīs skaidri izteiktās diskriminācijas politikas sekas – (..) simti tūkstošu krievu vēl šodien atrodas juridiski beztiesīgā situācijā, jo viņiem nav pilsonības un līdz ar to ne politisku, ne pilsoņu tiesību. Baltijas politiķi bieži iesaka krievu tautības iedzīvotājiem "braukt mājās", neraugoties uz to, ka viņu lielākā daļa ir dzimusi tur," uzskata Dž. Lāflands. Baltiešu grēku listei viņš piemet klāt vēl arī to, ka "anti-Krievijas retorika Latvijā bieži vien ir atklāti antisemītiska".
Dž. Lāflands uzdod jautājumu: kāpēc starptautiskā sabiedrība Baltijas valstīm "visu to" ļauj darīt? Viņa atbilde – tas it kā esot izdevīgi ASV, jo ļaujot atstumt Krieviju no ES un starptautisko jautājumu risināšanas. "Baltijas valstis atrodas stratēģiski [izdevīgā] teritorijā, kas divsimts gadus bijusi Krievijas rietumu robeža. To derusifikācija tagad kalpo vienkāršam ģeopolitiskam mērķim – Krievijas atstumšanai uz ziemeļiem un austrumiem, atbīdot no Eiropas lietām, kurās tai [proti, Krievijai] jābūt dabiskam spēlētājam."
