Pirms Ziemassvētkiem "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās bijušie "Parex bankas" īpašnieki VIKTORS KRASOVICKIS un VALERIJS KARGINS. Ar viņiem sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kā jūs jūtaties pēc satricinājumiem gada nogalē?
V. Kargins: – Es pat nezinu, ko jums atbildēt. Itin kā mēs paši nebūtu mainījušies, bet tomēr pārmaiņas ir ļoti lielas un galvenā – vairs neesam bankas īpašnieki. Tagad manai meitiņai ir divreiz vairāk tēta, bet trīsreiz mazāk naudas. Tagad ir laiks pasēdēt, parunāties, šo un to atcerēties.
Kā zināt, 10. oktobrī vērsāmies pie valdības pēc palīdzības, cīnoties par bankas, savām un galvenokārt to cilvēku interesēm, kuri uzticēja "Parex" naudu. Pašreiz banka ir pārejas periodā un grūti paredzēt, kā notikumi attīstīsies, bet esam gatavi piedāvāt pieredzi un jebkuru palīdzību, lai piepildītos tas, par ko visu dzīvi bijām sapņojuši, – ka "Parex" kļūs banka nr. 1 Latvijā. Tagad tur strādā cita komanda, bet tajā pašā laikā arī mūsu komanda, jo to savulaik izveidojām.
– Negribam tik drūmos toņos aprakstīt jūsu stāvokli. Jums joprojām ir miljoniem vērtspapīros un bankās, un droši vien esat nopelnījuši pietiekami daudz, lai kaut kad sāktu biznesu no jauna. Arī Krasovicka kungs kādā intervijā atzinies, ka varēja mēģināt noturēt arī "Parex" līdz pat 2009. gada maijam. Kāpēc tas neizdevās?
V. Krasovickis: – Tāpēc, ka pietiekami agri izvērtējām, kas tālāk var notikt ar banku, ar klientiem. Tad devāmies pie valdības ar lūgumu pēc garantijām, lai mēs varētu aizņemties un atmaksāt sindicētos kredītus. Tas notika topašubrīd, kad valdība piešķīra šādas garantijas "Liepājas metalurgam". Liepājnieki saņēma galvojumu, un pretī tam viņiem neprasīja nedz akciju ieķīlāšanu, nedz ko citu. Mēs nolēmām informēt valdību par savām problēmām, kuras sākās pēc tam, kad Zviedrijas valdība paziņoja, ka atbalsta zviedru bankas, bet mūsu valdība neko tādu nepauda. "Parex" klienti stipri satraucās, un mums šķita, ka jāpieņem kādi lēmumi, jārīkojas.
V. Kargins: – Kad vērsāmies pēc palīdzības, zinājām, ka tiek praktizēts valdību atbalsts finanšu iestādēm Eiropā un pasaulē. Visas bankas jau bija šādā veidā glābtas. Tā teikt, standarta pieeja šādā situācijā. To problēmas cēlās divu iemeslu dēļ – pazaudējot kapitālu vai saskaroties ar likviditātes, proti, skaidras naudas trūkumu. Attiecībā uz kapitālu mēs vienmēr esam pildījuši visus normatīvus. Parakstot līgumu ar valdību, kapitāls bija aptuveni 200 miljoni latu. Gājām uz sadarbību ar valdību cerībā, ka tā mums iespēju robežās palīdzēs, banka strādās, kā strādājusi, maksās nodokļus, turēs darbavietas. Taču viss sagriezās tā, ka vispirms atdevām 51% akciju un pēc tam visu pārējo apmaiņā pret valdības palīdzību bankai. Tas nav visai tipiski un atbilstoši citur Eiropā sniegtajam atspaidam, kad strādājošai bankai, kura ievērojusi visus normatīvus, īpašniekiem atsavina visas akcijas. Tomēr mēs spērām šo soli, lai "Parex" dzīvotu. Atklāti sakot, upurējām akcijas, lai mūsu lolojums strādātu un darbotos. Es domāju – pareizi darījām.
E. Līcītis: – Kad tomēr jums parādījās pirmās nelāgās nojausmas par nepatikšanām? "Parex" kronis draudēja krist, jo bija problēmas ar likviditāti un visā pasaulē saasinājās situācija ar krītošu finanšu aktivitāti. No šodienas skatpunkta raugoties, vai nebija tā, ka krīzi "Parex" izraisīja Krievijas uzbrukums Gruzijai augustā? Paskaidrošu – nav noslēpums, ka jūs daudz strādājāt Krievijas un NVS valstu tirgū. Arī – piesaistot no turienes lielus noguldījumus. Var teikt, otrajā dienā pēc tam, kad krievu kareivji spēra kāju uz gruzīnu zemes, Rietumu investori nekavējoties izņēma no Krievijas finanšu tirgiem milzīgas naudas summas. Tā nebija nekāda politiska protesta akcija, vienkārši – nemierīgos laikos labāk naudu glabāt tuvāk mājām vai ieguldīt citur, kur nekaro. Papildus visu gadu ekonomika slīga recesijā, ārkārtīgi kritās pieprasījums Krievijai tik nozīmīgajā izejvielu tirgū un vispēdīgi dramatiski sāka planēt lejup naftas cenas. Vai nebija tā, ka jūsu klientiem, turīgiem cilvēkiem Maskavā un citur, bija lieli zaudējumi un pašiem uzmācās nopietnas problēmas ar likviditāti? Un atkal – ne jau politisku apstākļu vai ļauna prāta dēļ, bet viņi bija spiesti izņemt "Parex bankā" noguldītos miljonu depozītus, kurus savulaik tur ievietoja, jo jūs bijāt "tuvāk nekā Šveice" un "mammai neteiksiet", kā sauca "Parex" reklāmās.
V. Kargins: – Nē, mēs negājām pie valdības tāpēc, ka tobrīd būtu nonākuši naudas grūtībās. Tikai februārī mums vajadzēja atdot pirmo no ņemtajiem sindicētajiem kredītiem – 270 miljonus eiro, bet jūnijā otru – 500 miljonus. Jebkura banka, protams, patur prātā, kad un ko tai nāksies atdot. Mums tamdēļ bija "nolikts" likviditātes spilvens – iegādāts vērtspapīru portfelis ar drošiem, maza riska vērtspapīriem, galvenokārt Eiropā un arī ASV izdotām obligācijām. To vērtība iepirkšanas brīdī bija apmēram 850 miljoni, bet kopš gada sākuma – strauji sāka kristies. Krīzi piedzīvoja visi finanšu tirgi, un pat tad, ja mums izdotos pārdot obligācijas, būtu jācieš ārkārtīgi zaudējumi.
V. Krasovickis: – Piebildīšu, ka 10. oktobrī spērām kāju pār valdības slieksni arī tāpēc, ka 30. septembrī Stokholmas valdība paziņoja par speciālu banku atbalsta fonda izveidošanu. Šajā laikā nogrieznī no "Parex" aizplūda aptuveni 100 miljoni latu.
E. Līcītis: – Nu, un kurā virzienā aizplūda – uz Maskavu?
V. Krasovickis: – Plus – pēc zviedru valdības paziņojuma viņu mātes bankas slēdza limitus, ko piešķīra citām – ne savām meitu bankām. Kā Kargina kungs pastāstīja, "Parex" piederošais atbalsta spilvens ar obligācijām kritās vērtībā, un tad mēs uztraucāmies – kas būs tad, kad mums vajadzēs atdot kredītus.
V. Krustiņš: – Ja naudu sāka izņemt no "Parex", tātad arī noguldītāji uztraucās. Tie, kuri bija gudri nopelnīt miljonus, noteikti ir gudri, kā vislabāk un drošāk sargāt savu naudu. Lūk, arī ap citām Latvijas bankām draudēja izcelties ažiotāža, tas skāra ne tikai "Parex", taču "Swedbank" varēja ziņot par drošu aizsardzību mātes bankas paspārnē, kamēr jūsu bankai šādas aizmugures nebija?
V. Krasovickis: – Kā jau minēju, par vēl drošāku vairogu kalpoja Zviedrijas valdības izveidotais atbalsta fonds ar 1,5 triljoniem (!) zviedru kronu – milzu summu, kurai ļauts pieteikties ikvienai bankai, kam tikai ir nepieciešamība. Un zviedru baņķieri to arī dara. Diemžēl Latvijas valsts rīcībā šādu līdzekļu nebija.
E. Līcītis: – Tomēr ažiotāžas kā tādas ap "Parex" – nebija. Mēs taču neredzējām cilvēku drūzmēšanos ap bankas filiālēm, izmisīgu naudas raušanu ārā pat saspringtākajos brīžos. Protams, daudzi pārvietoja savus līdzekļus, to vidū, kā man zināms, arī premjeram tuvu stāvoši padomdevēji, bet gluži stihiski tas taču neizvērtās. Jā, min, ka pašvaldības un iestādes slēgušas kontus, taču arī ne visas.
V. Krasovickis: – Paldies tiem, kuri turpināja uzticēties "Parex". Manis nosauktie 100 miljoni bija naudas izņemšanas pirmais vilnis, taču – no portfeļa, kurā bija 2 miljardi. Tomēr arī ne pārāk lielās summas aizplūšana bija signāls par uznākošām grūtībām, un to mēs uzreiz darījām zināmu valdībai.
– Un tātad jūsu piedāvājums premjeram un finanšu ministram bija sniegt nepieciešamās garantijas, lai aizņemtos naudu, kamēr viņi reaģēja ar variantu B – par to nāksies atdot 51% akciju "Parex bankā"?
V. Kargins: – Mēs lūdzām garantijas un katram gadījumam, kā mēs domājām par nepieciešamu tobrīd, arī 200 miljonus skaidras naudas aizdevumu, bet ne dāvanu! Tas būtu – atvērt mums likviditātes logu. Pēc tam sākās dīvainības, kuras, var teikt, vismaz mēs nebijām gaidījuši.
– Kādas dīvainības? No kuriem cilvēkiem?
– Grūti teikt. Cilvēki, klienti mums uzticējās līdz pēdējam brīdim un nesagrāva banku. Taču klīda baumas. Kāds tās par "Parex" izplatīja. Tā arī notika, ka valsts un pašvaldību uzņēmumi izņēma naudu. Es negribu saukt vārdā, bet viena otra amatpersona stāstīja par mums ne visai patīkamas lietas. Bijām pat šokā, ka kaut ko tādu var klāstīt.
– Jūs domājat kādus publiskus paziņojumus?
– Jā, tie notika publiskā telpā. Jūs varat caurlūkot paziņojumus šajā laika periodā.
V. Krasovickis: – Bija neveikli izteikumi, kad arī no valdības puses runāja par iespējamo "Parex" bankrotu. Tomēr kopumā jutām, ka valdība gribētu mums palīdzēt, bet vienkārši nezināja, kā tas darāms.
– Šie valdības profesionāļi taču neglābj tik lielas bankas katru dienu. Turklāt bija ļaudis, kas iebilda, kā prof. Gerčikovs.
V. Kargins: – Nu jā, valdībai nebija arī lieku naudas līdzekļu.
V. Krustiņš: – Sakiet, vai Godmanis ar Slakteri, pieņemdami lēmumus, bija pilnībā informēti par bankā notiekošo un tās saistībām, vai viņi nepirka "kaķi maisā"?
– Nē, visi "cipari" tika nolikti Godmanim priekšā. Varbūt tas arī bija par iemeslu, kamdēļ mūs nekad neuzaicināja uz valdības sēdēm. Viņi visu paši zināja.
V. Krasovickis: – Mēs nepiedalījāmies diskusijās. Parasti tikām nolikti fakta priekšā – pieņemts tāds un tāds lēmums.
E. Līcītis: – Ar kuru amatpersonu jūs strādājāt – ar FM valsts sekretāru Bičevski? Ar ministru Slakteri?
– Nevar teikt, ka mēs ar kādu "strādājām". Šo diskusiju nebija.
V. Krustiņš: – Vai bankas pārņemšanas process, pēc jūsu domām, noritēja džentlmeniski, solīdā kārtā?
– Process priekš mums bija diezgan slēgts. Kas notika valdības un ministrijas gaiteņos, kabinetos, mums nav sevišķi labi zināms.
V. Kargins: – Protams, sarunājāmies ar Slakteri, taču tas nekad netika protokolēts…
E. Līcītis: – Vai tad to nevajadzēja darīt, proti, vest protokolu?
– Es nezinu, kāda ir MK pieņemtā kārtība šādās lietās.
V. Krustiņš: – Kā noprotu, jūs uzskatāt, ka notikumi ap "Parex banku" varēja noritēt arī citādā manierē un pēc būtības citādi?
V. Krasovickis: – Jā, ja valstij būtu vairāk kapacitātes un, pavisam vienkārši sakot, vairāk naudas rezervē.
V. Kargins: – Priekšā stāvošās grūtības varēja paredzēt agrāk. Tās taču nesākās uz līdzenas vietas un ar "Parex", kā reizēm mēdz minēt politiķi. Cits scenārijs izveidotos, piemēram, tad, ja valsts jau laikus būtu lūgusi aizdevumu no SVF un citām institūcijām. Kad pērkons nogranda, tad visi izrādījās pārsteigti.
E. Līcītis: – Turpināsim atskatīties pagātnē, notikumu hronoloģiskā secībā. Karginu un Krasovicki, pārņemot 51% akciju, valdība nolēma paturēt bankas valdē, lai viņiem, acīmredzot strādājot ar klientiem Austrumu virzienā, izdotos stabilizēt miljonu aizplūšanu no depozītiem. Taču – jums to neizdevās paveikt?
V. Krasovickis: – Nē, izdevās, piemēram, pirmajā dienā bankā ieplūda par 8 milj. latu vairāk, nekā naudu izņēma. Arī tagad stabilizācija turpinās, jo vairāk tāpēc, ka ierobežota līdzekļu izņemšana.
– Kāpēc tad nolēma banku nacionalizēt, un jūs atdevāt arī pārējās akcijas.
– Viņi izrēķināja, ka sindicētos kredītus vienalga nāksies atdot, bet starptautiskās organizācijas neko negarantē un neko neaizdod, kamēr bankā piedalās arī privātie akcionāri un banka nav 100% valsts īpašums.
V. Kargins: – Mums pateica – kamēr mēs esam valdē, kamēr ar savu daļu te piedalās privātpersonas, investori "Parex" neko nedos. Kuri būs ieguldītāji – mums neteica. Finanšu ministrs savu pozīciju fiksēja tā – ja gribat glābt banku, atdodiet akcijas. Viss.
– Sakiet, kāpēc no bankas valdes priekšsēdētāja amata atkāpās Feiferis? Vai, jūsuprāt, šī "Parex" pārņemšanas akcija bija pietiekami profesionāli nostrādāta?
– Man šķiet, neviens īsti nevarēja saprast, kas notiek un notiks. Bija tāda kā sajukuma izjūta. Tāpēc vārds "profesionāli", manuprāt, ir nevietā. Bet objektīvāks situācijas vērtējums jāskata reitinga aģentūru ziņojumos, kuri tolaik tūlīt sekoja.
V. Krasovickis: – Bija krīze, un krīzē nereti pieņem arī kļūdainus lēmumus. "The Economist" žurnāls taču rakstīja, ka Latvija izvēlējusies visai neparastu ceļu, lai atrastu izeju no krīzes. Nav zināmi arī šādi precedenti, ka valdība rīkotos ļoti cieti un no spēka pozīcijām, pārņemot visas bankas akcijas. Taču iespējams, ka uz to pamudinājušas starptautiskās finanšu iestādes. Ļoti iespējams.
– Labi, "Parex banka" tagad ir valsts īpašums. Taču noguldītāji uzticējuši līdzekļus tieši jums abiem. Privātums un diskrēcija līdz šim bija "Parex" "kroņa" īpašības, kas sevišķi svarīgas ieguldītājiem no Krievijas un NVS valstīm. Kad situācija ir radikāli mainījusies, vai viņi turpmāk gribēs uzticēties bankai?
V. Kargins: – Likumi bankās ir visur vienādi. Tādā nozīmē, ka klientu noslēpumus un viņu noguldījumu privātumu noteiktajā kārtībā sargās arī jaunā "Parex" vadība. Mums bija apmēram 400 tūkstoši depozītu turētāju, un uz bankas nodošanas brīdi apmēram miljards 300 miljoni latu depozītos.
V. Krasovickis: – Tas ir mīts, ka mūsu galvenā depozītu bāze pārsvarā ir nauda no Austrumiem. Nerezidentiem un rezidentiem ieguldījumi sadalījās apmēram līdzīgi. Bet, piemēram, 240 miljonus latu "Parex" noguldīja mūsu vācu klienti, kādus 100 miljonus eiro – zviedru noguldītāji. No Krievijas un NVS valstīm mēs bijām piesaistījuši varbūt ap pusmiljardu depozītos.
– Kad parakstījāt līgumu ar valdību par 51% akciju nodošanu, bija daudz runu, versiju un minējumu, ka pēc gada jūs pilnā mērā varētu atgriezties kā bankas īpašnieki, atguvuši atpakaļ visas piederējušās akcijas. Protams, ja lietas kārtotos uz labo pusi. Sakiet, vai privātbaņķieriem, kādi bijāt jūs, ir iespējama šāda atgriešanās, jo banku biznesā absolūta uzticēšanās, nekļūdība un stabils darbs ir pamatu pamatā?
V. Kargins: – Redziet, mūsu lūgums valdībai bija palīdzības lūgums. Mēs nebijām domājuši nedz par akciju atdošanu, nedz nacionalizāciju. Spriedām, ka mums izpalīdzēs, un pēc tam aizņēmumu, uz kājām atkal nostājušies, valstij atdosim. Tā nauda, ko mums piedāvāja, bija kredīts ar gandrīz 25 procentiem gadā.
V. Krasovickis: – Ja vaicājat par mūsu iespējamo kļūdīšanos, vadot banku, tad man grūti teikt – ka bijusi kļūda. Bija reāla finanšu krīze. Mēs bijām lielākie dalībnieki Latvijas valdības obligāciju tirgū, mums piedāvātā kredīta risku novērtēja par 20 un vairāk procentiem, bet apmēram tikpat arī maksāja mums piederošie vērtspapīri, kurus piedevām neviens negribēja pirkt un neņēma pretī. Krīzi radīja arī limitu slēgšana, uzticības zudums banku starpā – naudu vairs nevarēja dabūt itin nekur. Es nejūtu, ka mēs pieļāvām kļūdas šajā situācijā. Ja izdotos to visu pārdzīvot, "pārkāpt" krīzei pāri – bet tas viss ir kategorijā "kas būtu, ja būtu". Jau labu laiku daudz piesauca krīzes tuvošanos un rakstīja, ka gaidāma nebūt ne viegla, drīzāk smaga piezemēšanās. Tāpēc, tiklīdz Zviedrijas valsts bija paziņojusi par atbalstu savām bankām – ko nosprieda "Parex" klients? Kam klāsies grūti? Tām bankām, kurām neviens neapsola palīdzēt. Nav obligāti jābūt lielam finansistam, lai sāktu satraukties un pārvietot naudu uz drošāku vietu, kur atbalsts garantēts. Tā arī ieguldītāji reaģēja: no maza līdz lielam, no vietējā līdz nerezidentiem.
– Apmēram ap to laiku "LA" redakcijā viesojās komercbanku asociācijas vadītājs Tverijons un lika saprast, ka nevienai bankai Latvijā itin nekādas briesmas nedraud.
– Viņš runāja un rīkojās profesionāli pareizi.
V. Krustiņš: – Vai tagad mākoņi, kuri bija savilkušies pār komercbankām, ir izklīdināti?
– Grūti komentēt, mums vairs nav tik daudz informācijas. Ja krīze padziļināsies, tad, protams, būs sliktāk. Taču Latvijai sūtīs palīdzību un ar aizdevumu atjaunos likviditāti. It kā tad visam vajadzētu būt kārtībā. Droši vien lielas summas novirzīs "Parex bankai", taču acīmredzot palīdzību var gaidīt arī citi finanšu sistēmas dalībnieki.
E. Līcītis: – Vai "Parex bankas" jaunā vadība jautā pēc jūsu padoma?
V. Kargins: – Esam tikušies ar Nilu Melngaili un runājuši, pēc iespējas centušies atbildēt uz visu, par ko viņš interesējies. Melngailis nav baņķieris, toties ļoti profesionāls uzņēmumu vadītājs, menedžeris. Viņa ziņā tagad ir sadabūt naudu un strādāt ar klientiem, lai iegūtu uzticību, tāpat kā agrāk cilvēki uzticējās mums. Bet tas no mums prasīja milzu darbu daudzu gadu garumā.
V. Krustiņš: – Jūs esat palikuši kā vieni no lielākajiem depozītu turētājiem bankā par apmēram 63 milj. latu. "Parex" ir arī izsniedzis kredītus par ievērojamām summām. Vai tie ir droši un savlaicīgi atgūstami līdzekļi?
V. Krasovickis: – "Slikto" kredītu skaits svārstās pāris procentu robežās. Kad gājām prom, kredītu portfelis bija viena miljarda 720 miljonu latu apmērā. Pat ja krīze pieņemas spēkā un ieilgst, pat ja nestandarta aizdevumu procents pieaug līdz 10, arī tad banka atgūtu pusotru miljardu latu. Arī vērtspapīru portfeļa vērtība ir kritusies tikai uz noteiktu laiku. Tie nav "slikti" papīri, un, kad tiem atgriezīsies laba cena, būs arī cita vērtība. Tas gan nenotiks tik drīz. Krīze nav ātri pārskrejoša vētra, pēc kuras uzreiz lec saule un debesīs iemirdzas varavīksne. Tās ir ilgstošas izmaiņas visā finanšu sistēmā, vismaz pāris gadu "atkopšanās" periods.
– Tātad valsts nav pārņēmusi "tukšu" banku un nebūtu ko celt paniku?
V. Kargins: – Ja racionāli lieto bankas kapitālu un kredītu portfeli, šajos apstākļos "Parex" var arī pelnīt. Prognozējams, ka no palīdzības naudas "Parex" situācijas stabilizēšanai pilnībā vēl vajag 0,5 miljardus un valsts labvēlīgu atbalstu.
E. Līcītis: – Tā vērtē, ka pats bīstamākais "Parex" nākotnē ir, ka bankā mēģinātu "iecirst politiskos nadziņus". Vai jūs sajūtat arī "politisku" interesi par banku?
– Jau teicām, ka mūs diskusijās nepieaicināja. Tāpēc es nezinu, vai kāds kādam kaut ko jautājis bankas pārņemšanas procesā, vai kāds uz kādu izdarījis spiedienu.
V. Krustiņš: – Bet vai "trešās personas" varētu mēģināt "iedzīvoties labumā" šajā lietā?
V. Krasovickis: – Šķiet, ka tagad tas būtu novēloti. Ja naudu dod starptautiskās institūcijas, tad tās arī pieskata līdzekļus un, visticamāk, nodrošina procesa caurspīdīgumu. Ceram, ka viss būs kārtībā.
– Melngaiļa kungam dots uzdevums meklēt investorus, potenciālo "Parex" pircēju. Vai tā viņam būtu ātri nokārtojama lieta krīzes apstākļos?
– Pavisam reāli, ka komercstruktūrai, piemēram, citai bankai, neizdotos ātri pārdot. Mēs tagad dzirdam par iespējamo ERAB un citu starptautisko finanšu institūciju iesaistīšanos "Parex" situācijas izvērtēšanā, taču arī šādā veidā nekas nenotiks uz karstām pēdām.
E. Līcītis: – Tā stāsta, ka pērn esot bijuši tuvu darījumam, lai paši pārdotu "Parex". Tā nenotika. Vēl runā, ka tāpēc nenotika, ka iespējamie pircēji esot brīnījušies – tomēr nekādi nevar saprast, kā Karginam ar Krasovicki izdodas tik labi un veikli nopelnīt. Bez viņiem citiem īpašniekiem būtu daudz grūtāk.
– Sarunas par bankas pārdošanu, potenciālo pircēju meklējumi patiešām notika no pērnā pavasara līdz rudenim. Tikpat kā vienojāmies arī par cenu, taču presē parādījās pirmie makroekonomisko situāciju analizējošie raksti ar diezgan bēdīgiem nākotnes paredzējumiem. Tas, bez šaubām, pircējus neiedrošināja, un viņu interese iegādāties banku pakūpēja.
V. Krustiņš: – Kungi, lai cik neizdevies jums būtu šis gads, tomēr nekādi pensionāri jūs neesat. Diez vai Latvijā kāds var lepoties ar līdzīgu biznesa pieredzi jūsējai. Ko grasāties tālāk darīt?
V. Kargins: – Gads tiešām bijis slikts, bet esam nolēmuši pagaidīt, kamēr ar pilnu sparu atkal "iedarbina" "Parex banku" – tādu, kādu mēs to cēlām. Kad šo mērķi – bez mūsu līdzdalības – sasniegs, spriedīsim paši par saviem tālākajiem mērķiem.
