"Ešafota", "Beilisādes", "Tiesāšanās kā māksla" un citu grāmatu autors, advokāts un rakstnieks ANDRIS GRŪTUPS februārī lasītāju vērtējumam nodos savu jaunāko darbu "Observators". Tas ir pētījums par Valsts mākslas akadēmijas pasniedzēja, gleznotāja Jurģa Skulmes lietu, izmeklēšanu un notiesāšanu 70. gados, kad Grūtups pats kā jauns darbinieks sāka strādāt LPSR prokuratūrā. Par grāmatas tapšanu viņš pastāstīja redakcijas žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Egilam Līcītim.
V. Krustiņš: – Līdz šim jūs rakstījāt par tieslietām, kuras risinājušās labā attālumā no Latvijas vai vismaz patālā pagātnē. Tagad esat "iedūris spieķi" diezgan staignā vietā – tēmas izvēles dēļ.
A. Grūtups: – Pavisam godīgi – tā ir atgriešanās jaunībā. Kā garāmgājējs šo to atceros no Skulmes lietas. Šodien, ceļot to augšā, man nav it nekādu asinskāru nodomu, bet tāda doma gan – ka par šīm lietām vajag runāt bez kautrēšanās. Nevienam no personāžiem karjeru sabojāt vairs nevar, jo tā jau ir notikusi, un daži – sagūluši zem velēnām.
– Tātad gluži vienkārši – atmiņas.
– Jā, laikam vecums nāk virsū. Ja arī tur ir "politika", tad plašākā nozīmē. Mani vienmēr interesējis, kāpēc latvieši tādi ir, kādi viņi ir. Kad sāk vēsturē rakņāties, var ieraudzīt, no kurienes tas nāk. Ja kādam vecāki bijuši nodevēji, tad, bērniem to neapzinoties, draud tas pats – kļūt par jūdām, stučītājiem. Tāpēc labāk izrunāt visu, kas bijis, pārraut klusēšanu. Man nebija nolūks nosaukt visus čekas ziņotājus un uzticības personas šajā lietā, kaut par procentiem astoņdesmit zinu viņu vārdus – es centos parādīt, cik grodi bija noausts sabiedrības kontroles tīkls. Skulmem VMA bija studentes, mākslas zinātnieces. Četras no viņām bija VDK uzticības personas, reģistrētas operatīvā pilnvarotā Dzintara Līņa burtnīcā. Čekas uzticības persona un aģents nav viens un tas pats, taču nereti arī uzticības personai bija itin liela loma un dažkārt alga, kas piederējās par pakalpojumu.
– Par personām runājot, galvenais Skulmes lietas izmeklētājs prokuratūrā bija Guntis Grutups. Jūs vedīsiet lasītāju kārdinājumā noskaidrot, vai viņš ir jūsu radinieks.
– Nav mans radinieks, bet es ļoti labi viņu pazīstu kā kolēģi no prokuratūras laikiem. Vairākas reizes, rakstot grāmatu, mēs runājām, un es vilku ārā viņa atmiņas par šo izmeklēšanu. Garumzīmi uzvārdā Grutups padomju laikā nelietoja ne dokumentos, ne sadzīvē. Reiz pie šņabja glāzes viņš teica, lai es uz mūžu atceroties, ka viņš ir Grutups, nevis Grūtups. Tāpēc to atcerējos, rakstīdams "Observatoru".
– "Observatorā" atspoguļojas diezgan riebīgs laikmeta fons. Mākslinieku vidē – ar cīņu pret formālistiem, ar diriģēšanu no Maskavas, kā un pret ko vērsties. Jau no 1944. gada šeit atkomandēja tos, kuri deva norādījumus, kā pareizi gleznot – protams, "sociālistiskā reālisma" rokrakstā. Citēju no pētnieces Cielavas grāmatas par Skulmi: "Visur valdīja depresija, savstarpēja neuzticēšanās, izplatījās kompromitējošu ziņojumu rakstīšana citam par citu."
– Trāpīts. Ar VDK rokās nonākušiem aģentu ziņojumiem man izlīdzēja Satversmes aizsardzības birojs. Tie saglabājušies eformā, kaut pašas lietas iznīcinātas vai aizvestas uz Maskavu. Ziņošana jau bija iedzīvināta kā sistēma, ko labi papildināja atsevišķi latviskās mentalitātes elementi. Rūpīgi apgūdams ziņojumus, nereti brīnījos, cik tie profesionāli, smalki un niansēti izstrādāti. Tas aktīvi izmantots grāmatā, klāt liekot VDK darbinieku atmiņas. Es iztaujāju apmēram trīsdesmit bijušos LPSR drošībniekus, un kādi pieci ļoti atklāti izstāstīja, kas ap Skulmes lietu darījās, kā veidoja sadarbību ar aģentiem un kāda tolaik bija gaisotne.
– Vai Skulmes lietu izveidoja Rīgā ar mērķi iebiedēt šo "māksliniecisko publiku"? No jūsu rakstītā var secināt, ka tiklab varēja aprobežoties arī ar acu piemiegšanu, nevis bargu mākslinieka sodīšanu.
– Jā, tie grēki nebija tik lieli, bet Skulme samaksāja par Drošības komitejas neveiksmēm citā lauciņā – ārējā izlūkošanā. Komitejai Zviedrijā neizdevās savervēt trimdas darbinieku Jāni Ritumu, un toreizējais KGB 1. daļas priekšnieks, vēlākais ģenerālis Kučāns ļoti sašuta un izrādīja neapmierinātību par uzdevuma neizpildīšanu. Tāpēc viņš deva komandu vajāt visus disidentus, ārzemju informatorus par norisēm Latvijā. Skulme bija viens no viņiem, bet, protams, ne vienīgais. Atriebjoties Ritumam, uz tiesu laida vēl vairākas lietas.
– Bet labi zināja, ko aiztiek – Skulmju dzimtu. Tas arī padomju laikā nebija vienkārši. Jurģa tēvabrālis Oto – Mākslas akadēmijas rektors, tēvs – profesors, māsīca Džemma – ievērojama māksliniece; tie visi taču bija Vārdi!
– Man visi VDK vīri liecinājuši, ka tieši tāpēc lietu saskaņoja ar Vosu un ar Maskavu, VDK 5. pārvaldes priekšnieku ģenerāli Bobkovu. Citu zemūdens akmeņu nebija, jo tas jau no Staļina laikiem iedibinājās, ka viens brālis varēja sēdēt cietumā, kamēr otrs – amatā. Tolaik tāds stils un metodes tika akceptētas. Grāmatā man ir pieminēts Mākslinieku savienības sēdes protokols, kurā, saprotams, bija jānosoda disidenta un "iekārtas apmelotāja" Jurģa Skulmes darbība, ko mākslinieki arī darīja. Ar Džemmu esam atklāti izrunājušies par šo dzīves posmu, un viņa neapstiprināja, ka būtu mēģinājusi kaut kā pestīt ārā brālēnu. Jā, interesējusies, kas vispār būs un kas notiks, un ne jau pie Vosa, bet vismaz divus stāvus zemāk.
E. Līcītis: – Šķiet, ka mākslinieku vide bija diezgan pateicīga, kur VDK rīkoties, ņemot vērā vājības, savstarpējās intrigas.
– Jā, skaudība tur valdīja un stipru raksturu bija maz. VDK kurators Līnis pa šo vidi darbojās ļoti veiksmīgi un savervēto viņam bija kaudzēm. Tikpat atsaucīgi bija arī teātru darbinieki. Aiz bailēm – domāju, ka tas figurē kā galvenais sadarbošanās motīvs ar čeku. Līni es pazinu, jo viņš bieži piestaigāja uz prokuratūru. Tais laikos pēcpusdienās bieži vien dzēra šņabi, un arī es, nebūdams atturībnieks, vienu otru reizi piesēdu pie galda. Līnis nepļāpāja par darbu, bet šo un to izmeta.
V. Krustiņš: – Vai tikāties arī ar Jurģi Skulmi grāmatas rakstīšanas laikā?
– Protams, bet viņš stāsta vismazāk. Es pats apkārt visu savācu, un diez vai Skulme cerēja, ka tikšu pie dziļākas taisnības šajā lietā. Mana doma bija parādīt "orgānu" – prokuratūras un komitejas darba tehnoloģiju uz šā fona. Skulme salūza, nonācis "orgānu" rokās, un skaidrs, ka diezin vai viņam to patīkami atcerēties, tāpēc viņš bija tik strups un mazvārdīgs, kaut gan nesa, rādīja fotogrāfijas, kaut ko palīdzēja grāmatas tapšanā. Bet neba Jurģis Skulme vienīgais ar pietāti izturas pret bijušajiem eksekutoriem. Viņi mācēja to lietu, visi būdami profesionāļi, un Jurģis tikai pildīja scenāriju, ko viņam izmeklēšanā ieplānoja. Nožēloja grēkus pēc pilnas VDK noteiktās programmas. Katrā ziņā Astras tipa cilvēks Skulme nebija, bet tas nemazina viņa nopelnus, jo uz ārzemēm dotā informācija tiem laikiem uzskatāma par ārkārtīgi nozīmīgu. Esmu centies "Observatorā" to līdzsvaroti pavēstīt.
– Patiešām, piederīgs pie inteliģentu aprindām, zinātņu kandidāts 70. gados varēja mierīgi un tīri labi dzīvot. Taču, saiedamies ar ārzemju aprindām, savā inteliģenta labticībā Skulmes kungs varbūt nemaz neiedomājās, cik tajos apstākļos tas ir bīstami.
– Domāju, ka līdz galam Skulme to neizprata. Viņš manīja, ka viņam seko un pieskata, taču bez īstas atjautas, ar ko tas var beigties. Varbūt sprieda, ka Skulmju dzimtas pārstāvi jau nu neaiztiks. Uz to citi liecinieki vērsuši manu uzmanību, bet ne Jurģis pats. Tomēr lielais rullis pārvēlās pāri, ar viņu izdarīja, kā vien gribēja. Daudzi no mākslas aprindām tai laikā sprieda apmēram tā – nu ko viņš tur līda. Mani tas neizbrīna, un kā aculiecinieks atceros šādu attieksmi. Bet daudzi vēl šobaltdien nezina Skulmes sadarbības ar ārzemēm plašumu un dziļumu, jo tolaik to pasniedza kā pretpadomju anekdošu pārsūtīšanu un iekārtu nomelnojošu lietu ziņošanu. Skaidrs, ka nonākt čekā šis cilvēks nebija gatavs un tāpēc, tur nokļuvis, salūza.
– Šķiet, starp māksliniekiem aktīvas pretdarbības režīmam bija mazāk nekā starp literātiem, un sodīts tika Skulme vienīgais?
– Vajāšana izpaudās ļoti dažādi, un, protams, ka vara nikni apkaroja Vizmu Belševicu vai Albertu Belu, notiesāja Knutu Skujenieku. Literatūru uzraudzīja vēl rūpīgāk nekā tēlotājmākslu, bet, protams, čeka Rakstnieku savienībā noauda tikpat smalku tīklu – ar tām pašām metodēm, baiļu, nenovīdības, intrigu izmantošanu. "Observators" ir grāmata, kas rakstīta par Jurģi Skulmi, taču veltīta manam jaunības dienu draugam Modrim Slavam – arī šajā lietā ierautam. Viņš gandrīz vissīvāk turējās pretī režīma kalpiem, varbūt pateicoties savām psihofiziskajām rakstura īpašībām, nepadevās.
E. Līcītis: – Ja uzsverat, ka sabiedrībai jāzina patiesība par savu pagātni, tad kā ir ar joprojām aiz atslēgas noglabātajiem čekas maisiem?
– Mans viedoklis, ka šos sarakstus jāpublicē.
V. Krustiņš: – Kolaboracionisma tēma latviešu sabiedrībai, protams, šķiet ļoti neglīta un nepatīkama. Bet ko gan teikt par nabaga māksliniekiem, ja 1940. gadā kreisie sociāldemokrāti steidzās stāties komunistiskajā partijā.
– Tā ir, redaktor.
– Klausieties, bet nu publika no jums gaidīs ko citu. Esat iesitis roku prāvu aprakstīšanā – vai neķersieties klāt grāmatai par Lemberga tiesu?
– Nē, tā nav vēsture. Tur ir darbs žurnālistiem. Mūsdienu aprakstu žanrā jau darbojas cilvēki – Lato Lapsa kā spilgts pārstāvis, piemēram.
– Kas viņš tāds ir?
– Man liekas, cilvēks, kam maksā, un viņš raksta. Viņam patīk pēc pasūtījuma strādāt, un visos laikos tādi rakstītāji bijuši.
E. Līcītis: – Grūtupa kungs, kādas ieceres jums ir tālākajā literārajā darbībā?
– Es gribētu un mani interesē atgriešanās Latvijas 30. gados. Tēma – pērkoņkrustieši. Materiāli savākti, sākšu studēt. Tas atkal būs vairāk kabineta darbs, jo, rakstot "Ešafotu" par nacistu ģenerāļu tiesāšanu 1946. gadā un it īpaši "Observatoru", tikos ar daudziem tā laika lieciniekiem un darbojošām personām. Skulmes lieta ir pavisam nesena, tikai tāda "pusvēsture". Es domāju, ka vēl deviņdesmitajos gados man neizdotos šo grāmatu uzrakstīt, jo – čekisti nerunātu. Tagad – gadi iet, cilvēki mainās, un es ar viņiem arī norunāju – tos informācijas sniedzējus, kuri nevēlējās sevi atklāt, nemaz nepieminu.
