"Latvijas Avīzē" viesojās Saeimas deputāts DZINTARS ĀBIĶIS (TP). Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kā jūs, Tautas partijas veterāns, pēc pašvaldību vēlēšanām skatāties uz iespējamo rīcību, kad TP priekšsēdētājs Mareks Segliņš vairākās intervijās sūrojies, cik latvieši sīkumaini, nesaticīgi, kašķīgi un nevar vienoties?
Dz. Ābiķis: – Vienotība ir tikai aitu varā, kad visas mūk, sabēg barā un vilks tās apēd. Latvieši kritiskos brīžos, starp citu, spējuši vienoties. Šis varētu būt viens no tādiem kritiskiem brīžiem – krīzes periods. Svarīgi latviešiem piedāvāt ko tādu, par ko viņiem būtu pieņemami vēlēt. Tādēļ vai nu jāveido jauns, vai jānostiprina kāds esošais spēks ar stipriem līderiem, kuri būtu arī rietumnieciski orientēti un kuriem sabiedrība uzticētos. Pretējā gadījumā, ja valsts maina kursu uz austrumiem, tad gan būs nepatikšanas.
– Runas vien.
– Taisnošos. Esmu aicinājis TP rīkoties partijas nostiprināšanā jau pirms laba laika. Kad redzēju, ka Aigars Kalvītis vairs nevelk un neieklausās nedz saprāta balsī, nedz savos partijas biedros, aicināju viņu aiziet no Ministru prezidenta posteņa. Jūs atceraties, raisījās konflikts ar prezidenti grozījumu dēļ drošības likumos, nesekmīgi, toreiz pat bez pierādījumiem mēģināja nocelt Loskutovu. Tanī brīdī vajadzēja rast jaunu premjera kandidātu "drošības garanta" vietā vai piedāvāt jaunu valdību. Tā rīkojoties, TP nebūtu tik zemu kritusi kā tagad. Turklāt jauns valdības galva varbūt uzmanīgāk vērotu un ieklausītos padomos, kas vēstīja tuvojošos ekonomikas, finanšu brukšanu pasaulē, lai arī tā vēl bija stipri attālu. Kāpēc zaudējām? Šlesera un Šķēles atšķirīgā rīcība bija, ka pirmais, neraugoties uz daudzām negatīvām lietām, ko viņam pārmet, tomēr palika politikā un sitās uz velna paraušanu. Daļa cilvēku Šleseram pat sāka ticēt. Toties Šķēles kungs, uztverts kā līderis, kā cilvēks, kas visu ietekmē politikā, pagāja nost no varas. Arī par to pirms diviem gadiem sacīju: Šķēle vai nu lai atgriežas politikā, lai viņš ir premjera kandidāts, vai arī aiziet no partijas. Tā nenotika. Šobrīd Šķēle ir uzņēmējs, kurš, kā visi domā, ļoti daudz ko ietekmē Tautas partijā, un šo to noteikti arī ietekmē. Bet ir arī citi konkurējoši uzņēmēji, un tie Andri Šķēli uztver kā biznesa cilvēku, kurš, izmantojot sakarus, ietekmi valsts un pašvaldību iestādēs, vulgāri sakot, "lēti pērk un dārgi pārdod", pie tam daudzreiz gūstot virsroku pār citiem. Tāpēc joprojām palieku pie sava: lai TP atgūtos, Šķēlem ir jāaiziet no partijas. Jā, viņam publikā ir dzelžaini atbalstītāji, taču to palicis ļoti maz. Toties visi, kas Šķēli nemīl, nemīluļos ieraksta arī Tautas partiju – un tādu ir ļoti daudz.
E. Līcītis: – Deputāts Lagzdiņš pagājšruden centās pārliecināt, ka partijā noteikšana joprojām esot no politikas prom aizgājušo A. Šķēles, G. Bērziņa un citu rokās.
– To viņš drusku paspilgtinājis. Lēmumus, kas attiecas uz Saeimu, pieņem frakcijā balsojot. Valde arī lemj, taču taisnība, ka liela daļa biedru savulaik partijā iestājušies Šķēles dēļ, un viņa autoritāte joprojām ir ļoti augsta. Gan zināšanu dēļ, gan tāpēc – un arī es tā domāju –, ka viņš ir labākais premjers, kāds mums pagaidām bijis.
V. Krustiņš: – Ko līdz mums runāt par jauniem vai veciem vadoņiem, ja tie neko labu – ne merkantilisku, ne idejisku – nespēj piedāvāt. "Jaunais laiks" daudz runā par atklātumu, godīgumu, bet tam politikā jākļūst par ikdienas praksi, nevis daudzināmu ideālu. Un, ja partijas līdz vēlēšanām nespēs uzburt nevienu ideju, tad atkal atdursimies pret neuzticības sienu no vēlētāju puses: visi tie paši...
– Neko ekstraordināru Tautas partija piedāvāt nevarēs kā vien konstruktīvu darbu valdībā krīzes pārvarēšanā, konstruktīvus risinājumus, sastādot nākamā gada budžetu, godīgu darbu un cenšanos nodrošināt stabilitāti valstī. Tas tautai ir jāpamana un jāpārliecinās, ka nav cita ceļa kā vien kopā ar NATO, Eiropas Savienību...
– Ābiķa kungs, tas taču borēts neskaitāmas reizes! Visi sakās esam konstruktīvi!
– Ieborēts, bet viens otrs sāk šūpoties un šaubīties.
– Kā jūs tautai pierādīsiet, ka spējat izvest valsti no grūtībām? Citi saka: solidāri jāpaciešas, bet Ābiķis runā par konstruktīvismu – tukšas vārdu rotaļas iet vaļā. Te ierodas kungi un kundzes no Eiropas, konsultē pa savam, un viņiem vienalga, vai latviešu pensionārs cieš badu jau no vakardienas un vai izlaidīs dvašu rītdien. Bet vai mūsu valdība arī uz to var noskatīties aukstasinīgi un sausām acīm?
– Ar konstruktīvismu biju domājis: a) nepieļaut krīzes padziļināšanos, b) nekādā ziņā nepieļaut, ka partijas biedrs, lai cik augstu amatu valstī vai stāvokli partijā viņš ieņemtu, mēģinātu šo situāciju izmantot savās interesēs. Es nezinu, varbūt avīžnieku uzpūsta ir lieta par vēja ģeneratoriem – ka tur it kā radīts privileģēts stāvoklis ar Šķēli saistītiem uzņēmumiem. Bet, ja tur ir kāda druska taisnības, tad šajā valstij tik smagajā situācijā censties pēc labvēlīgākiem apstākļiem uz budžeta, uz nodokļu maksātāju rēķina ir amorāli un šausmīgi. Ja kaut kas tāds tiek TP darbībā konstatēts, tad nākamreiz vēlēšanās mums vispār nav izredžu!
– Uz ko jaunie cilvēki ies partijā, ja tā nepiedāvās idejas? Tikai lai taisītu karjeru? Kārļa Ulmaņa laikā runāja par Latviju, par latviešu tiesībām, kas viņiem gadsimteņiem bija liegtas, un viņam bija ideāls: sauciet viņu kaut par buržuāzisko nacionālistu vai kā citādi nosodiet. Tagad TP priekšsēdētājs saka: mēs neesam nekā slikta darījuši latviešu valodai. Ak tas ir lielais nopelns? Un ko jūs būtu laba darījuši?
– Par latviešu lietām – partijai jāsekmē pragmatisku lēmumu pieņemšana valdībā, pašvaldībās, kas sekmētu latviešu valodas un kultūras nostiprināšanos šajā valstī.
– Un tikai?
– Tās skaistās runas "latvieti, nepadodies!", "krievi tādi un šitādi" – tas viss ir pupu mizas.
– Un kas tad nav mizas?
– Es redzu tikai vienu vērā ņemamu ieroci, kas palīdzētu nostiprināt latviešu valodu – tā ir izglītības sistēma. Otrs – latviska stāja. Pašapziņa. Diemžēl Rīgā vai nu bailēs no kaut kā, vai nevēloties riskēt ar popularitāti, izglītības sistēmas latviskošana ir ļoti ielaista. Tur pastāv nepilnas skolas ar krievu valodas mācību, nepilnas klases, ko varēja vērt ciet, jo nākamā skola ir nevis kā laukos pēc desmit kilometriem, bet tepat aiz stūra. Bet par latviešu stāju runājot, piemēram, Latvijas TV2 ir jauks raidījums par makšķerēšanu. Prīmā raidījums, tikai tas nogalina latvisko pašapziņu, jo raidījuma veidotājs ir latvietis, 99 procenti intervēto makšķernieku ir latvieši, bet savā starpā visi sarunājas krieviski. Es esmu to lūdzis skatīt NRTVP: vai tas ir pareizi? – bet viņi turpina galināt latviešu valodu.
E. Līcītis: – Ēlertes kundze atzīmējusi "JL", PS un "SCP" par tādām kā pozitīvāk vērtējamām partijām. Mēs tik runājam, runājam par vajadzību vienoties, bet ar ko reāli TP varētu apvienoties?
– Jau teicu, ka mums ir atbildība pirmkārt par uznākušo krīzi, jo par to vaino Kalvīša valdību. Tāpēc partijas, kuras it kā stāv nostāk no šīs atbildības dalīšanas, kuras tolaik nebija pie varas, diez vai gribēs īpaši biedroties ar TP. Par to neloloju ilūzijas. Pašiem jāmeklē spēcīgi līderi, kas tautas acīs nav sasmērējušies. Mūsu plusi ir daudzi spēcīgi cilvēki novados – Šķenders, Boķis, Stepānovs un citi.
V. Krustiņš: – Jūs zobojāties par lozungiem "krievi nāk", bet krievi jau ir atnākuši. Taču cita lieta, ka valsti pūlas pakļaut Krievijas ietekmei. Tam būtu jāpretojas. To nevar, ja nepaceļ balsi. Bet tam latviešu politiķi ir par gļēvu.
– Jau minēju, cik bīstami ir krīzes apstākļi, kad cilvēkiem sāk trūkt paša nepieciešamākā. Tad sagrīļojas vērtību sistēmas, sašūpojas līdzšinējās orientācijas un rodas nepārvarama vēlme ticēt solījumiem, lai tos dod, kas devis.
– Tad gan jāsaka – ko valdība liek pretī? Par 70 procentiem samazinot strādājošo pensijas, dabūt ārā no skolas pieredzējušus pedagogus?
– Krīzes laikā ir jāpieņem nepopulāri lēmumi. Arī es balsoju par naudas samazināšanu gan savai sievai skolotājai, gan dēlam skolotājam, gan sievasmātei pensionārei. Tas ir nežēlīgi.
– Un arī netaisnīgi? Papriekš vajadzēja parādīt, kā valdība iztīra nevajadzīgās aģentūras, iestādes, kā pārskata un atbrīvo budžetu no programmu un projektu finansēšanas, kuri diez vai šobrīd ir lietderīgi.
– Piekrītu. Piemēram, lai cik skaista iestāde ir Tiesībsarga birojs, to vajadzētu aizvērt. Arī ministriju skaits jāsamazina, vismaz līdz ciparam, kāds bija pirms Repšes valdības. Diemžēl, pat likvidējot visas ministrijas, aģentūras, mēs ne tuvu neietaupītu 500 miljonus, kas šobrīd mums ļautu cerēt uz aizdevumu. Tāpēc bez šiem ļoti sāpīgajiem lēmumiem neiztikt.
