Trīs Latvijas vēsturnieki atgriezušies ar pretrunīgiem iespaidiem no Maskavā Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtā rīkotās konferences ''Eiropas traģēdija: no 1939. gada līdz nacistiskās Vācijas uzbrukumam PSRS''.
Labi, ka drūmākās prognozes nav apstiprinājušās. Pirmā plaša mēroga starptautiskā vēsturnieku konference, kopš šogad izveidota Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas komisija cīņai pret ''Krievijas vēstures falsificēšanu'' un Valsts dome gatavojas skatīt likumprojektu, kas par ''Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu'' draud saukt pie kriminālatbildības, 9. – 10. jūlijā ritējusi brīvā un akadēmiskā garā. Vienam no Latvijas dalībniekiem, profesoram Heinriham Strodam, Molotova–Ribentropa pakta 70. gadskārtai veltītā konference tomēr atstājusi ''ķeksīša'' iespaidu, jo vairums sanākušo stāstījuši visiem sen zināmas lietas vai pat nerunājuši pēc būtības. Strodam radies iespaids, ka tādu pasākumu iespējamais mērķis ir dabūt Latvijas un citu valstu vēsturniekus ''zem savas cepures''.
''Es neesmu tādā depresijā, lai sacītu, ka tur nebija nekā jauna. Man liekas, ka tas tomēr ir liels sasniegums, ka konferencē, kur piedalījās kādu sešu valstu vēsturnieki, mums brīvi ļāva izteikt savu skatījumu, argumentus, un es dzirdēju tādas nianses, kuras agrāk nebiju dzirdējis,'' pretojās profesors Antonijs Zunda. Bet trešajam Latvijas delegātam, profesoram Inesim Feldmanim, šķitis dīvaini no augsta ranga krievu vēsturnieku mutes dzirdēt, ka slepenā pakta oriģināli nemaz neesot atrasti. ''Tādas muļķības tiek teiktas pastāvīgi, lai arī visi dokumenti vēl 1993. gadā tika publicēti žurnālā ''Novaja i noveišaja istorija'','' norāda Latvijas Universitātes profesors.
Tā kā uz konferenci neieradās lietuviešu vēsturnieks Česlovs Laurinavičs un igaunis Magnuss Ilmjervs, sanāca, ka galvenie baltiešu pozīciju aizstāvētāji bijuši tieši trīs latviešu profesori. Ar diviem no tiem – Inesi Feldmani un Antoniju Zundu – sarunājās žurnālists Viesturs Sprūde.
– Lietuvas Vēstures institūta direktors Alvīds Nikženaitis apgalvoja, ka konference notikusi ''Medvedeva komisijas ēnā''...
A. Zunda: – Nepiekrītu. Manuprāt, tas bija labi, ka ziņa par šīs komisijas izveidošanu bija guvusi diezgan plašu rezonansi pasaulē. Konferences beigās vācu vēsturnieks Horsts Mellers uzsvēra, ka tāda komisija traucēs akadēmisko darbu, jo radīs politisko spiedienu. Tad konferences saimnieks, Krievijas Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans cēlās un paziņoja, ka vēl nevienas komisijas sēdes nav bijis, bet jau pirmajā viņš ziņošot par šādu ārvalstu attieksmi, cīnīšoties par akadēmisko brīvību un arhīvu atvēršanu.
I. Feldmanis: – Tas bija labi, ka vācieši atzinās, ka šaubījušies, vai tā likumprojekta un komisijas dēļ vispār uz Maskavu braukt. Arī mēs apsvērām iespēju nebraukt tāda ''tribunāla'' dēļ.
– Jūs, vēsturnieki no Latvijas, Maskavā esot bijuši lielākie ''nemiera cēlāji''...
– Sākumā negrasījos uz Maskavu braukt, jo nedomāju, ka man iedos vīzu. Bet vīzu tomēr iedeva un mani nolasīt referātu komandēja Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM). Pirmajā dienā radās iespaids, ka pasākumu grib laķēt, jo pats konferences vadītājs Čubarjans savā priekšlasījumā runāja tikai par otršķirīgām lietām. Viņš, piemēram, apgalvoja, ka 1938. gada Minhenes vienošanās par Sudetijas atdalīšanu no Čehoslovākijas radījusi Maskavā šoku un pabīdījusi PSRS uz Vācijas pusi. Bet mēs taču zinām, ka Staļins pirms tam tikai ārēji demonstrēja, ka meklē sadarbību ar sabiedrotajiem, kamēr izlūkdienestu līmenī kontaktiem ar vāciešiem vienmēr turēja atvērtas durvis! Manuprāt, akadēmiķa Čubarjana referāts nebija zinātnieka cienīgs. Arī aicinātie vācu vēsturnieki pārstāvēja to daļu, kam joprojām patīk kaisīt pelnus uz galvas, nesaprotot, ka Krievija to ļoti labi izmanto. Es vācu historiogrāfijai sekoju jau 25 gadus un šoreiz dzirdēju tikai nodrāztas frāzes. Bet vēlētos atzīmēt Sergeja Sluča referātu, kas bija veltīts jautājumam, kāpēc Hitleram bija vajadzīgs pakts. Slučs parādīja, ka bez PSRS atbalsta Vācija neko nebūtu varējusi izdarīt. Tikai jūtot, ka austrumu robeža droša, Hitlers varēja visu karaspēku koncentrēt pret Franciju un 1940. gada jūnijā to sagraut.
A. Z.: – Es tomēr gribētu iebilst, lai nerastos iespaids, ka Čubarjana uzstāšanās konferences sākumā bijusi propaganda. Es piekrītu viņam, ka Molotova–Ribentropa pakts jāskata kompleksā ar tā laika starptautiskajām attiecībām, realitātēm un to nevar izraut no kopējā notikumu fona. Tas, kam es iebilstu, ir mēģinājums pilnībā likt vienlīdzības zīmi starp Minhenes vienošanos un paktu.
I. F.: – Man gan likās, ka Čubarjans ļoti nopūlējās, lai nebūtu nekādu norāžu par Molotova–Ribentropa pakta noziedzību, ka tas saistīts ar kara sākumu. Tā tendence bija šausmīgi skaidri saskatāma. Manuprāt, vispār izpalika daudz asu tematu, kas attiecās uz to laiku. Nevar jau prasīt, lai divās dienās iekļautu tematiskā ziņā pilnīgi visu, bet konferencē tomēr pilnībā bija apietas tādas lietas, kā, piemēram, Vācijas un PSRS okupācijas politika, Molotova vizīte Berlīnē 1940. gada novembrī, PSRS – Somijas Ziemas karš. Arī Staļina kara plāni tika pieminēti ļoti uzmanīgi, kaut Čubarjans atzina, ka Padomju Savienība gatavojusies karam ar Vāciju.
– Vai jūsu referāti izraisīja diskusijas?
– Jautājumi bija diezgan asi. Taču atklāti apvainojumi mums netika izteikti. Parādījās, ka, kaut ne visi, tomēr vairākums krievu vēsturnieku atgriežas pie padomju laika skaidrojumiem. Mani visvairāk sadusmoja Čubarjana replika, kad norādīju, ka Minhenes vienošanās skārusi tikai vienu valsti – Čehoslovākiju, bet Molotova–Ribentropa pakts – veselas sešas. Čubarjans izmeta, vai tad tas neesot vienalga, uz cik valstīm attiecies dotais nolīgums. Tā ir viena no mūsdienu Krievijas vēstures pamatkoncepcijām – parādīt, ka pirmā bija Minhene, bet Molotova–Ribentropa pakts neesot pat uz pusi tik noziedzīgs! Es gan domāju, ka pakts bija kādas simts reizes noziedzīgāks par Minhenes vienošanos. To arī centos parādīt. Minhenes vienošanās mērķis bija nodrošināt mieru Eiropā, bet Molotova–Ribentropa vienošanās taču bija īsts kara pakts, jo deva rīcības brīvību karam gan PSRS, gan Vācijai!
A. Z.: – Pēc mana referāta viens no vācu vēsturniekiem jautāja, kāda bijusi sabiedriskā doma Latvijā 1939. gada vasarā un vai sabiedrība bijusi par Anglijas, Francijas un PSRS garantijām Baltijai. Atbildēju, ka valstis, uz kurām šīs garantiju sarunas attiecās, nemaz netika informētas, ka lielvalstis par tām spriež. Kad 1939. gada jūnijā tomēr parādījās informācija, ka lielvaru garantijas var tikt dotas pat bez sargājamo piekrišanas, tad, bez šaubām, zināma nervozitāte parādījās.
I. F.: – Zundam tika sacīts, ka Latvija, noslēdzot 1939. gada jūnijā neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, esot traucējusi pieminētajām Anglijas, Francijas un PSRS sarunām. Bet tas taču skaidrs – ja lielvalstis nonāk pie vienošanās, tādiem sīkumiem tās vairs nepievērš uzmanību. Vai tad 23. augustā, noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, kāds ieminējās, ka Vācijai ir neuzbrukšanas līgums ar Latviju un Igauniju?! Kad ''lielā politika'' sāk darboties, tādiem sīkumiem vairs nav nozīmes. Krieviem ir tā: ja kāds nepieņem viņu izvirzītos noteikumus tajās vai citās sarunās, tad tas uzreiz tiek pasludināts par galveno sarunu izjaucēju, nekam citam nemaz nepievēršot uzmanību.
– Konferencē izskanēja doma, ka Molotova–Ribentropa pakts galu galā novedis pie PSRS sabrukuma 80. gadu beigās...
– Tas bija Čubarjana referātā. Viņš izvirzīja tēzi, ka pakts morāli ''uzspridzinājis'' Padomju Savienību. Pastāv arī viedoklis, ka Hitlera uzbrukums PSRS 1941. gadā Staļinam bijusi ''dieva dāvana'', jo tā ļāva viņa režīmam noturēties vēl krietnu laiku. Citādi tas būtu sagruvis no iekšpuses represiju dēļ vai arī nonācis karastāvoklī ar visu Rietumeiropu kā pats noziedzīgākais režīms. Somijas Ziemas konflikta laikā jau daudz netrūka.
– Zundas kungs, jūs minējāt, ka latviešu vēsturnieki varētu braukt uz Maskavu lasīt lekcijas.
A. Z.: – Krievijas Vispārējās vēstures institūta direktors Čubarjans ir apsolījis, ka septembrī LU rektors un Vēstures un filozofijas fakultāte saņems vēstuli, kurā ielūgs uz Maskavu vienu lektoru lekciju kursa nolasīšanai. Tematu izvēlēsies pats mācībspēks. Neviens tur neko netaisās koriģēt. Lūk, mums ir Otrā pasaules kara historiogrāfijas speciālists, profesors Feldmanis.
– Brauksiet uz Maskavu, Feldmaņa kungs?
I. F.: – Čubarjanam jau teicu, ka manu Otrā pasaules kara koncepciju viņiem būs grūti saprast. Nez vai nākamajā gadā, kad Krievija gatavojas savas uzvaras 65. gadadienai, viņi gribēs to dzirdēt. Es studentiem parasti vaicāju: kā jums šķiet, cik ilgi var svinēt uzvaru pašu izraisītā karā? Otrais, ko es viņiem jautāju: vai, ņemot vērā barbarismu pret civiliedzīvotājiem, kādu sarkanā armija parādīja 1945. gadā Vācijā, no morāles viedokļa tai ir tiesības svinēt uzvaru? Nedomāju, ka kāds krievs tur tādas idejas gribēs pieņemt. Pat te nākas lasīt internetā, ka kāds jau mani grasās pakārt. Pat Latvijā dzīvojošiem krieviem ir grūti iestāstīt, kādēļ 1941. gadā viņus uzskatīja par lielāku ļaunumu nekā vāciešus. Kur tad vēl Maskavā!
A. Z.: – Bet nav jau nevienam nekas jāiestāsta. Jānolasa lekcijas, un viss! Esmu gatavs viņiem nolasīt lekciju kursu par Baltijas jautājumu starptautiskajās attiecībās pēc kara!
I. F.: – Kad Strangam piedāvāju, viņš pateica, ka uz Krieviju braukt vairs negrasās.
A. Z.: – Bet man šķiet, ka iespēja ir jāizmanto! Nevar te sēdēt ierakumos un sūdzēties, ka neviens nesaprot!
– Ja jau no vēstures viedokļa konferencē Maskavā nebija nekā jauna un pasākumā roku pielika arī Krievijas un Latvijas Ārlietu ministrijas, varbūt drīzāk tas bija politisks sarīkojums?
– Labi vien, ka Latvijas ĀM piedalījās. Citādi profesors Feldmanis tur nebūtu aizbraucis. Universitātei nebija naudas komandējumam. ĀM mums nokārtoja arī vīzas un nevajadzēja pazemoties, stundām stāvot rindās. ĀM patiešām uzskata, ka dialogs un viedokļu apmaiņa ir labākais. Es vēl vēlētos uzsvērt, ka Čubarjans atbalsta ideju par Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 150 gadu jubilejai veltīta simpozija sarīkošanu šā gada rudenī Maskavā. Čakste 19. gadsimta beigās mācījās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Tur tika likti viņa juridisko zināšanu pamati, bet Čakste, kā zināms, ir viens no Latvijas Satversmes autoriem. Maskavas universitātes rektors ir piekritis piemiņas plāksnes izvietošanai. Tas ir liels solis uz priekšu apstākļos, kad sabiedriskā doma Krievijā nav Latvijai labvēlīga.
– Tad jau jūs drīzāk braucāt kā diplomāti!
– Tā gan nevarētu teikt! Man no ĀM neviens nenorādīja, kā tur uzvesties.
I. F.: – Nekādu vēstures sensāciju konferencē patiešām nebija, taču mēs dzirdējām arī šo to jaunu un uzzinājām mūsdienu Krievijas vēsturnieku uzskatus.
P.S. Kad intervija jau bija gatava, tika saņemta ziņa, ka Krievijas Valsts domē drīzumā nonāks likumprojekts, kas pavairos birokrātiskos šķēršļus ārzemju pasniedzēju darbam Krievijas augstskolās. Kā ziņoja avīze ''Kommersant'': ''Pēc Krievijas valdības domām, daži pasniedzēji izplata ''ekstrēmistisku ideoloģiju'', ''kurina nacionālo un rasu naidu studentu vidū'' un īsteno citas darbības, ''kas ir pretrunā Krievijas nacionālās drošības interesēm''.''
