2009. gada 23. augusts ir 70. gadadiena, kopš noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, kas pieļāva Baltijas valstu un Polijas okupāciju. Tagad, 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, šis datums mūsu valstī tika pieminēts kā "Baltijas ceļa" 20. gadskārta.
Pērn Eiropas Parlaments pēc vairāku (arī Latvijas) eiroparlamentāriešu ierosmes pieņēma deklarāciju, aicinot ES valstis 23. augustu atzīt par komunistiskā totalitārisma un nacisma upuru piemiņas dienu. Šķita, viena liela uzvara, apvienojot Eiropas valstu skatījumu uz Otrā pasaules kara notikumiem, ir izcīnīta un Eiropa sadzirdējusi patiesību par Latvijas vēsturi. Tikmēr pašā Latvijā, kuras EP deputāti, atskaitot, protams, Tatjanu Ždanoku, bija balsojuši par rezolūciju, tā ļoti ilgu laiku tika ignorēta. Par to klusēja visas pozīcijas partijas, ieskaitot arī premjera V. Dombrovska pārstāvēto "Jauno laiku". Tikai pēc eiroparlamentārietes I. Vaideres atgādinājuma, preses un sabiedrības uzstājīga pieprasījuma Saeima – turklāt pavisam neilgi pirms 23. augusta – izšķīrās par šīs dienas iekļaušanu piemiņas dienu sarakstā. Šķiet, ar to arī Latvijā viss beidzās. Īpašus Molotova–Ribentropa atceres pasākumus šogad neviena valstiska institūcija rīkot neuzņēmās, arī no politisko aprindu un Saeimas puses šāda iniciatīva neizskanēja. Klusums...
Līdz ar to 2009. gada 23. augusts, kas ir arī Molotova–Ribentropa pakta atceres diena, palika "Baltijas ceļa" pasākumu ēnā. Skaists un emocijām bagāts izvērtās īpašais "Sirdspukstu" skrējiens, kura patroni bija trīs Baltijas valstu prezidenti. Ļoti labi, ka "Baltijas ceļa" piemiņai tika rīkotas izstādes (Ārlietu ministrijā, Latvijas Okupācijas muzejā un LTF muzejā) un citi pasākumi. Tomēr šķiet, ka Molotova–Ribentropa pakts – un arī vienīgi garāmejot – tika pieminēts LTF muzeja veidotajā dokumentālajā hronikā, kas tika demonstrēta pie Brīvības pieminekļa, un Valda Zatlera svētdien teiktajā uzrunā pie Brīvības pieminekļa. "Pirms 70 gadiem Baltijas valstu liktenis tika lemts ciniski un noziedzīgi, mums aiz muguras. (..) mēs sadevāmies rokās, lai nolemtu Molotova–Ribentropa paktu aizmirstībai, lai atjaunotu valsts neatkarību," sacīja prezidents. Pasākums izdevās lieliski, un kopīgais skrējiens bija labs veids, kā emocionāli par šiem notikumiem stāstīt jaunajai paaudzei. Okupācijas rezultātā bojā gājušo piemiņu pieminēja arī dzejniece Māra Zālīte, sakot uzrunu nesen veidot sāktajā "Likteņdārzā" pie Kokneses.
Tomēr abi šie notikumi – pakts un "Baltijas ceļš" – ir savstarpēji cieši saistīti. Latvijas okupācija ir Molotova–Ribentropa pakta sekas, un 1989. gada "Baltijas ceļš" bija iedzīvotāju aicinājums atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Latvijā par to runāt izvairījās. Atšķirībā no Lietuvas parlamenta Latvijas Saeima 23. augusta notikumus īpašā sēdē nepieminēja.
Prezidente godina brīvības cīnītājus
Lietuvā, gluži pretēji, 23. augusts tika pieminēts daudz līdzsvarotāk: akcentējot gan "Baltijas ceļa", gan Molotova–Ribentropa pakta gadadienu. Svētdien, 23. augustā, tika sasaukta īpaša seima sēde un tajā šo vēsturisko notikumu atcerei veltītu uzrunu teica arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Uz Lietuvas seima sēdi bija ieradies arī Latvijas parlamenta priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) un teica uzrunu. Tieši Viļņā tikās arī trīs Baltijas valstu premjerministri un parakstīja deklarāciju, paužot atbalstu ES Parlamenta un EDSO Parlamentārās asamblejas iniciatīvai 23. augustu pasludināt par staļinisma un nacisma piemiņas gadadienu.
21. un 22. augustā man bija iespēja Lietuvā piedalīties vairākos pasākumos, kuri tematiski ievadīja noziedzīgā pakta atceri. Zīmīgi, ka tieši Viļņā 21. augustā Komunisma upuru piemiņas kompleksā Tuskulēnos tika svinīgi ar Lietuvas prezidentes, Baltijas valstu un Ukrainas vēstnieku piedalīšanos atvērta Latvijas Valsts arhīva darbinieku veidota izstāde, kas akcentē arī 1979. gada 23. augustā baltiešu disidentu un pretošanās kustības dalībnieku (vairāk nekā 40 cilvēku) parakstīto Baltijas hartu. Šī Baltijas harta pasaules valstīm un starptautiskajām institūcijām prasīja atcelt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā prettiesiskās sekas, tajā skaitā Baltijas okupāciju.
Daļa Grībauskaite, uzrunājot sanākušos, kuru vidū bija arī vairāki bijušie disidenti, uzsvēra: jūs esat tie, kas labi zina brīvības un valsts neatkarības cenu un vērtību, un mēs par jūsu drosmi esam jums pateicīgi. Pēc izstādes oficiālās atklāšanas D. Grībauskaiti ar izstādi iepazīstināja Latvijas vēstniece Čehijā Argita Daudze (viena no izstādes projekta dalībniecēm) un viens no tās veidotājiem – vēsturnieks Ritvars Jansons. Nonākot pie stenda, kur redzami Baltijas hartas parakstītāju foto, A. Daudze ieminējās, ka viens no parakstītājiem ir lietuvietis Antans Terlecks. Tad prezidente iesaucās: "Viņš taču te piedalās izstādes atklāšanā!" – un lika saviem palīgiem A. Terlecku ataicināt pie viņas. Tad, izstādes pacilātajā gaisotnē aizrāvusies ar notikumu atceri, D. Grībauskaite pati sāka A. Daudzes stāstījumu no angļu valodas tulkot A. Terleckam lietuviski. Tālāk prezidente ar A. Terlecku izstādi aplūkoja kopā. Vēlāk atklājās, ka uz izstādes atklāšanu ieradusies arī kāda no 1987. gada 23. augusta Viļņā notikušā Molotova–Ribentropa pakta nosodīšanas aktīvām dalībniecēm. Prezidente vēlējās ar viņu kopīgi nofotografēties pie izstādes planšetes – tā, lai fonā būtu 1987. gada pasākuma fotogrāfijā, kurā šī kundze iemūžināta tolaik. Te nu kā uz delnas bija redzams, cik cieņas pilna, sirsnīga un cilvēciski silta ir Lietuvas prezidentes attieksme pret tiem Lietuvas iedzīvotājiem, kuri cīnījušies un daudz atdevuši par savas valsts neatkarību.
22. augustā pie Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centra tika atklātas divas piemiņas plāksnes tiem, kas padomju gados cīnījās par valsts neatkarību. Viena no tām vēsta, ka šajā ēkā savulaik darbojušās gan nacistiskā, gan komunistiskā režīma represīvās iestādes, tajā skaitā – Lietuvas PSR VDK. Te plānots genocīds pret valsts iedzīvotājiem, un Lietuvas valsts pilsoņi tur turēti ieslodzījumā, pratināti, spīdzināti un nogalināti. Otra piemiņas plāksne vēstī, ka pratināšanas laikā šajā vietā 1953. gadā nacionālais partizāns Petrs Visbars Vapsva, neizturējis spīdzināšanu un nevēloties kļūt par nodevēju, pratināšanas laikā izmetās pa trešā stāva logu un gāja bojā.
Krievijas "tautieši" rīkojas
Mēdz teikt: daba nemīl tukšumu, un šo teicienu pilnīgi noteikti var attiecināt uz situāciju, kāda Latvijā izvērtās ar Molotova–Ribentropa pakta atceri. Latvijas valsts atstāto "tukšumu" ātri aizpildīja prokremliski noskaņotas kustības un austrumu virzienā domājoši politiķi. 19. augustā "Baltijas foruma" telpās "diskusiju" par Molotova–Ribentropa paktu rīkoja "Saskaņas centra" Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, un nākamajā dienā, 20. augustā, Maskavas namā notika t. s. Krievijas "tautiešu" kustības Latvijā rīkota jauniešu diskusija, kas veltīta šai pašai tēmai. Jāuzsver, ka tie abi bija vistīrākie propagandas pasākumi, paredzēti Latvijas valstij nedraudzīgu, prokremlisku noskaņu stiprināšanai zināmā sabiedrības daļā. Uzkrītoši, ka visai neslēpti šo pasākumu ideoloģiskajai drēbei cauri spīd viens galvenais uzdevums – attaisnot Molotova–Ribentropa paktu un līdz ar to arī Baltijas valstu okupāciju. Un argumenti tiek piemeklēti visdažādākie: sākot ar kādu Maskavā izdotu karti, beidzot ar aizrunāšanos līdz Baltijas valstu vadītāju morālajai atbildībai.
20. augustā Maskavas namā uzstājās arī bēdīgi slavenais Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Djukovs, kurš uzsvēra, ka Baltijas valstis un Polija arī esot "daļēji vainīgas" pie tā, ka izcēlies Otrais pasaules karš un tās okupētas. Pēc viņa teiktā, fakts, ka 1939. gadā Latvija un Igaunija ar Vāciju parakstīja neuzbrukšanas līgumu, PSRS esot radījis pārliecību, ka Vācija vēlas nostiprināties Baltijā, un līdz ar to PSRS esot palikušas "divas izvēles iespējas: karot vai risināt sarunas ar Vāciju". Molotova–Ribentropa pakts esot noslēgts, lai attālinātu Otrā pasaules kara sākumu. Zīmīgi, ka Krievijas "tautiešu" kustība uz šo "konferenci", kas tika nosaukta par vēstures stundām, bija ataicinājuši to jauniešu organizāciju pārstāvjus, kas sadarbojas ar "tautiešu" kustību, un viņi tika pieteikti arī kā runātāji. Tad nu patiesi pasākums sāka atgādināt skolas stundu, kurā skolēni – pārsvarā Latvijas valsts skolas beiguši un studēt sākuši jaunieši – krievu valodā ātri nober (vai nolasa) iezubrīto "mācību vielu".
Vēstures mācības
Lietuvas seima Nacionālās drošības komitejas vadītājs, vēstures zinātņu doktors Arvīds Anušausks (attēlā) stāsta:
Lietuvā 23. augusts ir komunistiskā režīma piemiņas gadadiena jau aptuveni divdesmit gadus, un šogad seims šīs atceres dienas nozīmi tikai papildināja, pievienojot arī padomju gadu represiju upuru pieminēšanu.
A. Anušausks: – Lietuvā 23. augusta atceres pasākumos piemin gan "Baltijas ceļu", gan arī Molotova–Ribentropa paktu. Var domāt: ko gan jaunu par pakta slepenajiem protokoliem šodien var pateikt? Esmu pārliecināts: ne tikai var, bet arī vajag pateikt! Mēs, baltieši, runājot par šiem protokoliem, dažkārt sevi iztēlojamies tikai kā pasīvus vērotājus, kuru teritoriju dalīja PSRS un Vācija.
Līdz 1938. gadam Eiropā pastāvēja kolektīvās drošības sistēma, kas dažādu iemeslu dēļ izjuka. Pirmās no tās izstājās Skandināvijas valstis – Somija, Zviedrija, Norvēģija, Īslande –, kas paziņoja par savu neitralitāti, ja gadījumā nākotnē izcelsies militārs konflikts... Tad ar līdzīgu paziņojumu klajā nāca Igaunija. Pēc tam arī Latvija. Lietuva vēl centās pieķerties šai kolektīvās drošības sistēmai, bet tad, kad uz neitralitātes pozīcijām sāka atkāpties Eiropas valstis, arī Lietuva 1939. gada sākumā pieņēma likumu par neitralitāti. Bet pasīvās neitralitātes politika neļāva izbēgt no okupācijas, aneksijas un ieraušanas militārā konfliktā. Piemēram, Lietuva 1939. gada 22. martā piespiedu kārtā bija spiesta slēgt pirmo līgumu ar Vāciju, saskaņā ar kuru Vācijai tika atdota daļa Lietuvas teritorijas – Klaipēdas apgabals. Bet līgumā bija vēl viens punkts: līgumslēdzējas puses viena pret otru neizmantos militāru spēku. Ar PSRS Lietuva noslēdza savstarpējās palīdzības līgumu, un PSRS Lietuvai nodeva Viļņas apgabalu, ko Lietuva vienmēr bija uzskatījusi par savu teritoriju. Redzams, ka tieši aiziešana no kolektīvās drošības sistēmas un pāreja uz pasīvas neitralitātes politiku Baltijas valstis padarīja par sadales objektiem.
– Kā vērtējat izteikumus, ka daļa vainas par Otrā pasaules kara izraisīšanu jāuzņemas arī Baltijas valstīm un Polijai? Rīgā nesen ar tādiem uzstājās bēdīgi slavenais Krievijas vēsturnieks Djukovs.
– Es neuzskatu Djukovu par vēsturnieku. Viņu var saukt par žurnālistu – iespējams, ne visai spēcīgu – vai propagandistu. Jā, Krievija vaino Latviju, Lietuvu, Igauniju Otrā pasaules kara vēstures un tā rezultātu pārrakstīšanā, revizionismā. Te man jāsaka, ka tieši daļa Krievijas politiķu nodarbojas ar revizionismu, jo, piemēram, Molotova–Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu vērtējums notika 1989. gadā, kad par tiem sprieda Tautas deputātu kongress, tika izveidota īpaša komisija, kas sniedza vērtējumu. Krievijā tas tiek pārskatīts, revidēts.
Sarunās noteikti Krievijas politiķi apgalvo: Staļins rīkojās slikti iekšpolitikā – bija represijas, terors, tautu iznīcināšana, bet bija labs ārpolitikā. Bet iekšpolitika un ārpolitika ir savstarpēji saistītas, un amorāls politiķis nespēj veidot morālu politiku. Amoralitātes dēļ arī rodas, lūk, šādi līgumi ar slepeniem protokoliem kā Molotova–Ribentropa pakts. Staļins pats apstiprināja PSRS līgumus ar Latviju, Lietuvu, Igauniju par savstarpējo palīdzību, lieliski zināja par agrāk slēgtajiem līgumiem, kuri noteica arī, ka viena puse neapdraudēs otras puses suverenitāti. Neraugoties uz to – uzbruka, apdraudēja... Ir, protams, Krievijā vēsturnieki, kas to atzīst, bet viņi ir mazākumā. Taču tādi nevēsturnieki kā Djukovs raksta, ko viņiem saka un pasūta.
– Vai tomēr nopietni būtu apgalvot, ka trim nelielām valstīm kā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai jāuzņemas daļa vainas par Otrā pasaules kara izcelšanos?
– Tā ir muļķība, ko izteicis cilvēks, ar kuru diskutēt par šo tēmu praktiski nav iespējams.
Taupība nevietā
Valsts kancelejas vadītājam Edgaram Rinkevičam vaicāju, kāpēc Latvijas valsts un arī Valsts prezidenta institūcijas paspārnē esošā Vēsturnieku komisija šiem propagandas pasākumiem neko neliek pretī? E. Rinkevičs: Vēsturnieku komisija ir ilgstoši darbojusies, publicējusi zinātniskos rakstus, ir lasīti referāti. Jūlijā bija vairāku komisijas dalībnieku brauciens uz Maskavu...
– Jā, trīs Latvijas vēsturnieki referēja Maskavā. To mēs zinām. Bet ne Rīgā.
– Domāju, ka vairāk ir jāstrādā gan Maskavā, gan izdodot šos zinātniskos rakstus. Pavaicāšu Zundas kungam, vai Rīgā bija plānots ko rīkot... Komisija jau ir patstāvīga un pati var lemt, ko darīt.
– Arī prezidents vai Prezidenta kancelejas vadītājs var ko ieteikt.
– Jā... Bet pieļauju, ka te savu lomu varēja spēlēt finansējuma samazināšana. Un vēl viens jautājums: cik liela ir sabiedrības interese par šādām konferencēm. "Latvijas Avīze" te ir izņēmums, bet vai citas avīzes izvērstāk uzrakstīja par šo Maskavas konferenci, uz kuru devās Latvijas vēsturnieki? Tie ir vēstures zinātņu profesori, šaurs interesentu loks un varbūt viena vai divas avīzes, ko interesē šādas zinātniskas konferences. Par to kontrpropagandu, ko izvērš noteikti politiskie spēki un kustības. Tā ir pastāvīga cīņa par vēsturi, kas nebeigsies ne 23. augustā, ne kādā citā noteiktā datumā. Domāju, ka nākamgad, kad apritēs 70 gadi, kopš Latvija zaudēja savu neatkarību 1940. gadā, mēs sastapsimies ar dažādiem provokatīviem apgalvojumiem – "paši piekritāt, paši nobalsojāt, paši lūdzāt" uzņemšanu PSRS.
***
Te nu atklāts paliek jautājums – ko, jau rēķinoties ar šādu ideoloģisku propagandu, darīs Latvijas valsts.
