Eiropas Savienība (ES) nav Padomju Savienība, tā nenāks un nenoteiks, kas un kā Latvijā jādara, lai izkļūtu no krīzes, nenodarot pāri cilvēkiem. Tas jāsaprot un jāpaveic Latvijas valdībai pašai. Eiropa var dot savus ekspertus, kas ieteiks virzienus, kuros jādodas, lai rastu izeju, nevis pateiks – kā to izdarīt. Tik striktu viedokli, ņemot vērā Latvijas iedzīvotājos valdošo prasīgumu pret starptautiskajiem aizdevējiem, izteikusi Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja IVETA ŠULCA. Kas viņu pamudinājis uz tik skarbiem vārdiem, un vai tie nav teikti tikai tāpēc, ka I. Šulca pārstāv Eiropas institūcijas? Sarunā ar viņu to centās noskaidrot "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Rūtenberga-Bērziņa.
V. Krustiņš: – Kas tad īsti ir jūsu saimnieks – Eiropas Komisija? Ir taču skaidrs, ka ne jau nejauši tagad runājat par Lisabonas līguma nozīmīgumu vai dažu valstu paklausību.
– Saimnieks? Saimnieks esmu es pati. Nav tā – kas maksā, tas pasūta mūziku. Daudzus gadus strādāju ar Eiropas politiku – biju Latvijas vēstniece Čehijā un Horvātijā, biju arī padomniece Latvijas vēstniecībā Bonnā. Turklāt laikā, kad Eiropas Savienības valstis bija jāpārliecina par nepieciešamību sākt iestāšanās sarunas arī ar Latviju. Tādēļ ir tikai normāli, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā dalībvalstīs Eiropas Komisijas pārstāvniecības vada šo valstu pilsoņi, jo svarīgi jau nav tikai runāt valsts valodā, bet arī izprast situāciju. Tāpēc bieži saku – Brisele nav Maskava. Centrs nediktē Latvijai, kā dzīvot, – pretēji tam, ko sabiedrībai nereti cenšas iestāstīt tā vietā, lai cilvēkiem sniegtu objektīvu informāciju, kas viņiem pašiem ļautu izdarīt secinājumus. Zinot patieso situāciju, esmu eirooptimiste, nevis eirobirokrāte.
Turklāt vēlos beidzot salikt punktus uz "i". EK dara divas lietas. Pirmā – tā Latvijas vajadzībām aizņēmās naudu, par kuru galvoja ES dalībvalstis. Otrā – EK gadiem piedāvā politikas ekspertīzi. EK nekad neko nediktē, jo ekonomiskā, izglītības, veselības un sociālā politika 100% ir dalībvalstu kompetence. Nav viena ES sociālā vai kāda cita politika, ir divdesmit septiņas. Rezultāts, ko redzam šodien, ir tieši Latvijas valsts suverēnas izvēles, tās izvēlētā modeļa kļūdains rezultāts. Šis modelis ir bijis nepareizs. Ja tas būtu patiess apgalvojums, sakot, ka ES pieprasa, krīze šodien būtu visā Eiropā. Taču ļoti smaga situācija ir tikai trijās dalībvalstīs. Visās pārējās valstīs jau vērojami pirmie izaugsmes rādītāji.
– Tad jau mūsu saruna ir tieši laikā. Pēdējā laikā aizvien biežāk parādās dažāda informācija un arī pārmetumi, kas adresēti tieši ES. Tiek uzsvērts, ka ES mums pārmet, nosaka dažādus ierobežojumus, kas valsti iznīcināšot. Tā kā cilvēki to visu tomēr liek vienā maisā, domāju, jūs varētu uz šiem pārmetumiem atbildēt.
– Jautājums par starptautiskā aizdevēja prasībām ir nepareizi formulēts – vienalga, vai attiecībā uz EK vai ziemeļvalstīm un Čehiju, Igauniju, vai – Starptautisko valūtas fondu. Uz visiem tiem, kas kopumā valstij aizdeva 7,5 miljardus eiro. Vienīgais prasītājs bija Latvijas valdība, kura šā gada sākumā vērsās pie EK, lūdzot iespēju aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū, jo Latvija vairs reāli nespēja nodrošināt valstij veicamās funkcijas – Valsts kasē vienkārši nebija naudas. Var teikt – Latvijai bija sirdstrieka. Tādēļ, dzirdot diskusijas – samazināt, nemazināt – un ko prasa, man ir divi pretjautājumi.
Pirmais. Kāpēc nerunā par to, ka valstij, kura ir Eiropas Savienībā, kura saņēmusi milzīgu neatmaksājamo palīdzību, vispār ir jautājums par naudas trūkumu? Kur palicis un kā ieguldīts līdz šim piešķirtais finansējums? Kāda ir atdeve naudai, kas valstī ienākusi pēdējo piecu gadu laikā?
Otrais. Ienaidnieka tēlu veidot neapšaubāmi ir vienkāršāk nekā pieņemt atbildīgus un šobrīd arī smagus lēmumus, riskējot ar popularitāti. Ir skaidrs, ka cilvēkiem pašlaik ir grūti un, pirms kļūs labāk, kļūs sliktāk. Kāpēc tad netiek uzstādīts jautājums – kas notiktu, ja šī aizdevuma nebūtu?
Turpinot alegoriju par sirdstriekas slimnieku Latviju, jāsaprot – Latvija reāli funkcionē tikai ar starptautiskā aizdevuma palīdzību. Valsts joprojām tērē vairāk nekā nopelna.
Tas, ko mēs sakām, – jūsu interesēs ir tērēt pēc iespējas mazāk naudas, jo jums tā būs jāatmaksā. Turklāt tas nav komercaizdevums, bet gan aizdevums, kas jāiegulda vajadzīgajās nozarēs, ar kā palīdzību jāveic reformas, lai novērstu tās problēmas, kas Latviju novedušas līdz šai kritiskajai situācijai. Tāpēc, kad tiek pārmests – jūs prasāt, es atgādinu – mēs neko neprasām, bet Latvijas valdība prasīja. Patiesībā ir tā, ka pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē ES saskaras ar maksātnespējas problēmām trijās no 27 dalībvalstīm. Tā ir Latvija, Rumānija un Ungārija. Iznāk tā, ka šajā nopietnajā klubā ir trīs spēlētāji, kuri konsekventi sit savos vārtos un vēl mēģina pierādīt, ka tā ir pareizā politika.
Svarīgi izdarīt secinājumus par aizvadītajos gados pieļautajām kļūdām. Viena no kļūdām – tērēja naudu, kas nebija nopelnīta. Reāli valstī ienāca ārvalstu investīcijas, bet tās nogūlās nekustamo īpašumu sektorā un – kuģis gāzās.
– Kādā nesenā diskusijā Ārlietu ministrijā, kurā piedalījās uzņēmēji, mani pārsteidza uzskats, ka Ārlietu ministrijai jākalpo biznesmeņu un šeftmaņu interesēm.
– Tas ir pareizi, jo diplomātiskajās pārstāvniecībās ir jābūt ekonomiskajām nodaļām. Bieži vien taču saka – ārpolitiku nosaka ekonomiskās intereses. Pasekojiet, kā strādā lielās un arī atsevišķas mazās ES dalībvalstis. Vēstniecībām ir uzdevumi, kādā veidā meklēt ārvalstu investorus un piesaistīt tos ražojošajam sektoram. Diplomātiskās pārstāvniecības, kas strādā katrā konkrētā valstī, var veikt ekonomisko analīzi par šo tirgu un piedāvāt savu vidutāja lomu, lai sekmētu Latvijas preču noietu. Cita lieta, kas, piemēram, zināmā mērā raksturīga piensaimniecībai Latvijā, – mēs nemākam kooperēties. Mēs esam lepni katrs par sevi. Taču izdzīvo tas, kurš sadarbojas, jo spēks ir vienotībā.
Jau strādājot Čehijā, redzēju – Latvijas pamatproblēma ir lielā fragmentācija. Uzņēmēji nav gatavi kooperēties, lai ražotu vienu produktu un ietu ar lielu apjomu, konkurējot ar cenām. Taču šeit nav tikai Ārlietu, bet primāri Ekonomikas ministrijas darba lauks. Ar eksporta atbalsta programmām ārvalstu gadatirgos nevar mainīt situāciju. EM uzdevums ir palīdzēt uzņēmumiem, sniedzot zināšanas, piemēram, par noieta tirgiem, un atbalstu uzņēmējdarbībai. Tās ir zināšanas, kas nepieciešamas, lai strādātu brīvas un godīgas konkurences apstākļos. Graudu tirgus uzskatāmi parāda, kas notiek, ja tirgu kontrolē viens liels latviešu zemnieku kooperatīvs – 40% tirgus ļauj diktēt savus spēles noteikumus un būt konkurētspējīgam.
– Es tomēr aizstāvēšu valdību. Savulaik Latvijā bija kooperācijas ministrs. Latvietis savā individuālismā līdz tam pats aiziet nevarēja. 30. gados to izdarīja piensaimnieki un Kārlis Ulmanis. Un tomēr – kad runā par cukurfabriku slēgšanu, ikviens joprojām norāda – vainīga ir ES.
– Uzskatīt, ka cukurfabrikas slēdza ES prasības dēļ, ir nepareizi. Vispirms jāzina situācija, kādā ES dalībvalstis, nevis Brisele vai Eiropas Komisija, pieņēma lēmumu un pateica Latvijai – jūs slēgsiet trīs rūpnīcas vai turpināsiet ražošanu. Situācija bija tāda, ka Eiropas Savienībā bija viens no visaugstāk aizsargātajiem cukura tirgiem pasaulē un cukurbietes ražot bija ļoti izdevīgi. Tur darbojās ļoti treknas atbalsta shēmas. Cukura cena ES iekšienē bija trīs reizes augstāka nekā ārpusē. Rezultātā daudzas trešās pasaules valstis, kuras audzē cukurniedres, iesūdzēja Eiropas Savienību tiesā par to, ka ES nekonkurē tirgū un neļauj tajā ienākt lētākajam cukurniedru cukuram. Tā kā Pasaules tirdzniecības organizācijas politika ir vērsta uz konkurences veicināšanu, ES šajā tiesas prāvā zaudēja. Tādējādi 2004. gadā ES dalībvalstu ministriem nācās pieņemt lēmumu, ko darīt ar cukura nozari ES valstīs, jo bija skaidrs, ka 2009. gadā šis tirgus būs jāatver. Tad nu varēja būt vairāki scenāriji. Viens – šoka terapija, kurā katrs ķepurojas, kā nu māk, vai arī tas, par ko vienojās ES. Respektīvi – finanšu mehānismi, kas ļauj mazināt triecienu. Dalībvalstis runāja ar saviem ražotājiem, Latvijas gadījumā – cukurfabriku īpašniekiem, par to, vai un ar kādiem nosacījumiem spēs konkurēt brīvajā tirgū un, ja nevarēs, kas notiks tālāk.
ES dalībvalstis vienojās par kompensāciju fondu tām valstīm, kuru cukurfabriku īpašnieki pieņemtu lēmumu ražošanu pārtraukt. Te nu jāpiebilst, ka šis fonds jau nebija vien plika kompensācija. Tas bija resurss, kurš normāli bija jānovirza pārkvalifikācijai, saglabājot darba vietas. Manuprāt, kļūda, kas tika pieļauta, – nenotika diskusija, ko darīt tālāk. Ne arodbiedrības, ne sociālie partneri, neviens par to nerunāja. Lēmumu pieņēma cukurfabriku īpašnieki, kuri saņēma iespaidīgas kompensācijas. Par Jelgavas cukurfabriku – aptuveni 4,2 miljonus latu, par Liepājas – 2,5 miljonus latu. Atlikušos 60% izmaksā 2009. gadā. Finansējumu saņēma arī pašvaldības, lai tās varētu, piemēram, pārkvalificēt šo uzņēmumu strādniekus: Jelgava – 1,6 miljonus, Liepāja – 0,9 miljonus, novadu pašvaldības – 3,4 miljonus latu. Protams, ekonomikā svarīgas ir arī tradīcijas. Taču vēl būtiskāka par tradīcijām ir konkurētspēja. Ja paskatās, cik daudz cukura iegūst no viena hektāra cukurbiešu Latvijā un citās ES dalībvalstīs, skaitļi būtiski atšķiras. Latvijā tās ir 5,2 tonnas cukura no hektāra cukurbiešu. Savukārt vidējais rādītājs Eiropā, piemēram, Francijā, ir 9 tonnas. Produktivitāte neļautu konkurēt brīva tirgus apstākļos.
I. Rūtenberga-Bērziņa: – Tad rodas jautājums, ko uzdevuši arī mūsu lasītāji, – vai ES tādas mazas valstis kā Latvija un Lietuva vispār ir vajadzīgas, ja ar šo vārdu "konkurētspēja" visas tradicionālās nozares principā tiek iznīcinātas? Izzūd nozares, kas pastāvējušas gadu desmitiem. Cilvēki arī vaicā – vai tiešām visi Latvijas novadi var kļūt par tūrisma objektiem un neko neražot?
– Šāds uzskats man ļauj uzdot pretjautājumu – vai Latvija ir gatava būt ES? Vai valsts pārvaldes kvalitāte ir tāda, kas ļauj īstenot gudru un tālredzīgu politiku? Ir svarīgi skaidri cilvēkiem pateikt, kas ir šīs valsts mērķi, kuras ir prioritātes. Arī cukura ražošana varēja būt prioritāte. Ja tā būtu bijis, strādā daudzi valsts atbalsta mehānismi, lai nozari saglabātu kā perspektīvu ar nākotni. ES nav PSRS. Šeit nav centrāli regulēta ekonomiskā darbība, kur centrs pasaka, kas jums būs jāaudzē vai jāražo. Tā ir Latvijas lauksaimniecības vai ekonomikas politika, kurai tas jādara. Vēl tagad sociālie partneri, piemēram, Darba devēju konfederācija, bieži uzdod jautājumu – nu pasakiet vienreiz, kur ir Latvijas nākotne, kas ir prioritātes!
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas vienīgais nacionālais mērķis bija iestāties ES. Tajā pašā laikā Čehijā un Horvātijā nacionālie mērķi bija citi. Piemēram, Čehijā tas bija kļūt par spēcīgu, attīstītu industriālu valsti ar spēcīgu ražošanas bāzi. Tādējādi šodien Čehijā ražošana dod gandrīz 40% no IKP. Horvātijā par prioritāti bija definēts tūrisms un īpašas, augsti kvalitatīvas autoceļu infrastruktūras attīstība. Turklāt neatkarīgi no tā, kas bija pie varas – kreisie vai labējie – šie mērķi saglabājās. Valsts pārvalde dzelžaini pieturas pie šī mērķa. Taču galvenais – uzņēmēji zina, kurp iet šīs valstis, un zina, ka var investēt naudu un neriskēt to zaudēt. Tādēļ man šķiet, ka mēs joprojām mācāmies, kā funkcionē demokrātija, un joprojām nezinām, ko mēs varam prasīt no valsts aparāta, kuru mēs finansējam ar nodokļiem. Nodokļu maksātāji ir tie, kuri maksā par vairāk nekā 200 tūkstošiem valsts sektorā strādājošo cilvēku.
– Vai tas nozīmē, ka ES un tās dalībvalstis Latviju pašlaik redz kā valsti, kas kopš neatkarības atgūšanas un iestāšanās ES tā arī nav spējusi definēt, ko tā attīstīs un kurp virzīsies tālāk?
– Šis būs mans subjektīvs, ne EK viedoklis. Esmu šīs valsts pilsone un gadiem esmu strādājusi valsts pārvaldē. Valstī, kurā ir daudzpartiju sistēma, turklāt tās ir daudzas mazas partijas, koalīcijas sastāv no trim, četrām partijām, stabilitāti ir ļoti grūti nodrošināt. Tādēļ es vienmēr saku: ar īstermiņa lēmumiem ilgtermiņa stabilitāti neuzbūvēsiet. Latvijas valdību mūža ilgums jeb, precīzāk, īsums demoralizē. Arī valsts pārvaldi. Šādā situācijā netiek nodrošināta mērķu vai lēmumu pēctecība. Nacionālajā attīstības plānā, kas ir pamats struktūrfondu sadalei, ir skaidri rakstīts – mēs gribam, Latvija grib vienas spēcīgas Rīgas vietā izveidot daudzus spēcīgus reģionālos centrus. Paanalizējiet, kur palika 2004. – 2006. gada struktūrfondu līdzekļi – 45% finansējuma nogūlās Rīgā! Tas nozīmē – vārdi nesakrīt ar darbiem.
Ir vēl kāda mācība šīs krīzes laikā. Brisele nedod norādījumus dalībvalstīm, bet gan piedāvā savus nozaru ekspertus. Latvija gadiem ignorējusi EK politikas rekomendācijas. Kā veselības aprūpē, tā izglītības un ekonomikas sektorā. Attīstības modeļi nefunkcionēja – tie labi izskatījās uz papīra, bet realitātē valsts pārvalde darīja kaut ko citu, politiskie lēmumi darbojās īstermiņā, bet sociālie partneri jeb sabiedrība un nevalstiskās organizācijas tikai noskatījās uz visu un bija laimīgas, ka tās vispār par kaut ko informē. Laba prakse demokrātijā ir uzraudzība tieši no sabiedrības puses. Sociālajiem partneriem nav jābūt lūdzēju lomā. Viņi ir tie, kuriem jāprasa no valdības, kā konkrēti lēmumi ietekmēs biznesa vidi vai jebkuru citu nozari.
V. Krustiņš: – Manuprāt, nav īsti pareizi, ka jūs Latviju nostādāt vienādā situācijā ar ES vecajām dalībvalstīm. Domāju, daudzi jums vaicātu – vai subsīdiju stāvoklis attiecībā pret Latviju ir tāds pats kā attiecībā pret Franciju? Tad arī jautājums – kā ir ar to konkurētspēju? ES dienvidu zemēs var iegūt pat divas ražas gada laikā. Mūsu apstākļi ir citādi. Vēl jūs minējāt Čehiju, kura bijusi industriāla valsts jau vismaz 100 gadus. Tās industrializācija ir loģiska, un prioritātes tur nav jāmeklē. Jā, Horvātijā tūrisms ir teju nolemts, jo ainaviski tā ir tūrisma valsts. Lai tik tiek galā ar to bagāto tūristu pieplūdumu. Mēs savukārt esam mantojuši padomju totalitārās domāšanas veidu – valdība mums neko nesaka priekšā, es nezinu, ko man ražot! PSRS Rīgu orientēja kļūt par ražošanas centru plašajai savienībai, kurā nebija konkurences. Mēs neesam vainīgi pie šīs situācijas, bet saņemam pārmetumus, ka mums nav prioritāšu. Kurš tad šeit to prioritāti noteiks?
– Padomju gadi reāli ne tikai izkropļoja Latvijas ekonomisko struktūru, bet arī atstājuši mantojumu, padomju mentalitāti, kad bija pierasts, ka mūžīgi vadošās norādes sekoja no augšas un ārpuses. Te arī ir tā PSRS fundamentālā atšķirība no ES – katra dalībvalsts savu attīstības modeli zina labāk, pamatojoties uz tradīcijām un priekšrocībām. Dalība ES zināmā mērā ir mācīšanās dzīvot normāli, nevis dzīvošana situācijā, kur priekšnieks Maskavā pasaka.
– Bet tā subsīdiju dalīšana vienam par labu, otram par sliktu jau ir tā pateikšana, ko tev būs darīt. Tomēr katrā valstī pastāv, atklātāk vai slēptāk, savu interešu aizstāvēšana.
– Tas ir normāli, un arī Latvijai savas intereses būtu jāaizstāv, jo tas ir veselīgi un pareizi. To, kam un kā valstī jānotiek, strikti nosaka pati dalībvalsts, nevis Brisele. Taču ir iegūta priekšrocība, kas man ļauj nepiekrist jūsu tēzei, ka vecās valstis ir tās ļaunās, kas izmanto jaunās valstis.
– Es nesaku, ka izmanto. Tās vienkārši saglabā savu īpašo statusu. Pirms Austrumeiropas valstis nāca klāt, ES bija citas iekšējas intereses.
– Es joprojām piekrītu, ka katrai valstij jābūt savām nacionālajām interesēm, kuras jāprot arī aizstāvēt. Viena no mācībām piecu gadu dalībai ES – uzvar nevis viena valsts, bet valstu grupa. Starp 27 dalībvalstīm sešas ir lielas, pārējās mazas vai vidējas. Nav taisnība, ka vecās ES valstis ļauni izmanto pēdējo paplašināšanos. Eiropas Savienībā ir tāda jocīga, Latvijas sabiedrībā ar neuzticību uzņemta lieta – solidaritātes pienākums. Pienākums atbalstīt citu dalībvalsti, kurai radušās grūtības, kā tagad Latvijai. Vecās ES valstis galvoja par aizņēmumu Latvijai. Ja tā nebūtu bijis, mēs nonāktu tādā pašā situācijā kā Īslande. Procentu likmes, par kurām varētu aizņemties, būtu nesamērīgi augstas. Solidaritāte ES ir arī šis finanšu fonds. Līdz 2004. gadam uzdevums Latvijā bija meklēt ārvalstu investorus un pārliecināt tos ieguldīt savu naudu šeit. Visi teica – nav naudas attīstībai, ārvalstu investori un finanšu sektors mums neuzticējās un savu naudu te neieguldīja. 2004. gadā, pēc iestāšanās ES, investoru acīs politiskā stabilitāte bija radīta un sāka ieplūst ārvalstu kapitāls. Taču tad atkal bija problēma – naudas bija par daudz. Nebija šīs skaidrās valdības politikas, kura līdzīgi kā savulaik Ulmanis pateiktu – mūsu attīstības virziens ir tur. Tādēļ svarīgi ir zināt vismaz trīs attīstības prioritātes, nevis koķetēt ar to, ka gan jau bizness parādīs, kurp jāiet. Tika aizmirsts, ka šī ir postpadomju sabiedrība, kas neprata strādāt kā jūsu pieminētajās vecajās ES valstīs. Tādēļ par Latvijā nogulētu valsts funkciju es joprojām uzskatu to, ka netika sniegts atbalsts uzņēmējiem, lai strauji celtu to māku un prasmi ne vien patstāvīgi strādāt, bet arī eksportēt un konkurēt.
Latvijai ir vēl kāda hroniska problēma. Ja jums nav mērķa, tad jūs naudu iztērējat visur kur, jūs ir grūti kontrolēt, jo jūs neesat neko solījis, līdz ar to no jums nevar prasīt arī atbildību. Tāpēc tagad ir situācija, ka Latvijā visi sektori ir vairāk vai mazāk attīstīti, taču jūs nevarat teikt, ka Latvijai ir sava "Nokia". Somija, piemēram, 1994. gadā iestājoties ES, izvēlējās citu politiku. Viņi tobrīd piedzīvoja ļoti smagu finansiālo krīzi. Tas somiem lika ļoti strauji mācīties un tikpat strauji definēt savus mērķus. Tas gan nenozīmē, ka atbalstu saņēma viens uzņēmums. Lai varētu attīstīt šādus jaudīgus, inovatīvus uzņēmumus, valsts investēja izglītībā, lai sagatavotu inženierus un informācijas tehnoloģiju speciālistus. Tam ir jānotiek arī Latvijā, jo pašlaik izglītības ministrs cīnās savā frontē, ekonomikas ministrs un uzņēmēji – savā. Taču – katrs atsevišķi. Lai arī visi runā pareizi, tas notiek atsevišķi un neļauj sasniegt labu rezultātu. Tādēļ nepieciešams rast vismaz vienu kopsaucēju. Šādā situācijā ES var palīdzēt tikai ar savu ekspertu. Kad Latvija pasaka, uz kurām nozarēm balstīsies valsts attīstība, EK eksperti var nākt ar savām zināšanām, bet ES valstis ar savu finansējumu.
Runājot par tiešajiem maksājumiem, par pašreizējo ES atbalsta lielumu jaunās dalībvalstis, tostarp Latvija, vienojās iestāšanās sarunās. Kāpēc nacionālā aploksne Latvijai bija neizdevīgāka kā citām valstīm? Sarunas par iestāšanos sākās 2000. gada pirmajā pusē, kad ES budžets jau bija saplānots. Dalībvalstis bija aprēķinājušas, cik gatavas iemaksāt un izdot līdz 2007. gadam. Pēkšņi nāca šī lielā ES paplašināšanās, kad 15 valstīm pievienojās sākotnēji 10 un tad vēl divas. Turklāt ar milzīgām finanšu vajadzībām attīstībai. Taču budžets jau nav gumijas balons. Naudas bija tik, cik bija, un to vēl nācās pārdalīt esošā budžeta ietvaros. To zināja gan sarunu vedēji, gan Latvijas valdība. Jā, nosacījumi nebija izdevīgi, taču, manuprāt, cena bija samērīga, ja runā par to, ko Latvija ieguva, iestājoties ES. Starp citu, ES tiešo maksājumu atbalsts katru gadu turpina pieaugt par 10% un 2013. gadā šī likme būs vienāda ar to, kādu 15 valstis saņēma 2004. gadā, kad Latvija iestājās ES. Te jāatgādina, ka savulaik sešas valstis izveidoja šo savienību, lai kontrolētu viena otru un izvairītos no jauna kara. Te ir runa par iegūto stabilitāti. No barikāžu laika atceros, ko tolaik gribējām – drošību un nākotni savai valsti.
– Taču neviens tolaik ar mums nerunāja par naudu!
– Te nu jāvaicā, vai Latvijai ir cits izdzīvošanas modelis.
– Protams, ka citur mums nav kur iet. Jautājums ir – kā no šīs situācijas iziet? Jūs sakāt – prioritātes. Nu, piemēram, visi metas virsū Šleseram par to, ka viņš tūrismu pasludinājis par glābiņu. Es gan viņam pirmais to akmeni tomēr nemestu. Protams, visā Latvijā nez vai tas derētu, taču Rīgā – kāpēc ne? Vai tā ir slikta ideja?
– Tas ir labi, ka ir idejas. Tomēr problēma ir tā, ka nepietiek ar mērķu definēšanu, tie ir arī jāīsteno. Ir svarīgi, lai būtu tāds nacionālais mērķis, kuru atbalsta pilnīgi visas politiskās partijas. Ja tas ir un arī sabiedrība to atbalsta, tad valstij beidzot būs arī nākotne. Latvijā pašlaik ir tāda kā "bezsejas ekonomika". Nevar pateikt uzreiz, kuras ir Latvijas konkurētspējīgās nozares. Vieni teiks – kultūra, citi – augstās tehnoloģijas un IT uzņēmumi. Čehijā un Horvātijā atbilde būtu ļoti viendabīga, jo politiskās partijas ir spējušas vienoties par valsts attīstības modeli un nozarēm, kas ir valsts stabilitātes garants. Latvijā tas vēl nav noticis.
Mūsu politiskā sistēma atbalsta daudzu partiju darbību, kas gan nespēj nostrādāt pietiekami ilgi, lai būtu no kā prasīt politisko atbildību. Es Latvijai vēlu valdību, kas spēj nostrādāt četrus gadus, jo tas mainītu esošo situāciju un cilvēkiem ļautu izjust stabilitāti. Tad nebūs vajadzīga arī ārvalstu palīdzība un, pienākot nākamajam maksājumam, neskanēs vaimanas par to, kādas tad īsti ir prasības saprašanās memorandā vai kādas reformas jāveic.
Jāapzinās, ka reformas nav vajadzīgas EK, bet gan pašai Latvijai. Turklāt ārvalstu aizdevums ir sliktākais scenārijs, kāds vien mūsu valstij ir iespējams, bet šobrīd tas ir vienīgais. Ja šīs naudas pašlaik nebūtu, tad finansējuma samazinājums būtu trīs reizes lielāks, nekā tas ir pašlaik. Tādēļ šajā riņķa dancī nepieciešama tāda politiskā gudrība, kas ļautu pieņemt nepopulārus, bet valstij vajadzīgus lēmumus, uzņemties politisku atbildību, lai sasniegtu visiem tik nepieciešamo stabilitāti un labklājību.
