"Latvijas Avīzē" viesojās filmas "Padomju stāsts" režisors, vēstures doktorants EDVĪNS ŠNORE. Redakcijā viņu apsveicām sakarā ar augsta Igaunijas valsts apbalvojuma saņemšanu. Intervēja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jūs studējat doktorantūrā. Par ko būs izpētes darbs?
E. Šnore: – Disertācija saucas "Bads Ukrainā un Rietumu reakcija uz to 1932. – 1933. gadā". Specifiska, maz pētīta, bet interesanta tēma. Pirmie secinājumi ir, ka Rietumi diezgan labi zināja par golodomoru, bet reaģēja visai pasīvi, jo saņemtā informācija bija pretrunīga. Lielbritānijā sociālisti, tajā skaitā Bernards Šovs, vai apzināti vai ne, maldināja sabiedrību, teikdami – bada tur nav. To skatīja arī parlaments, kur leiboristu līderis izsmēja šīs ziņas – uz baumu pamata nevarot sekot Anglijas valdības reakcija, un tad viss nobremzējās. Tas viss ir pamācoši arī mūsdienās.
E. Līcītis: – Vai tolaik Latvijas prese atspoguļoja traģēdiju Ukrainā?
– Jā, diezgan daudz – īpaši krievu un vācu avīzēs. Uz šīm publikācijām mēdza atsaukties ASV valdība. Britu "Times" korespondents par golodomoru ziņoja no Rīgas. Tas bija objektīvāk ziņots nekā no Maskavas, kur pārstāvniecību turēja otrs lielākais britu laikraksts "The Guardian" (tolaik "Manchester Guardian"). Lai arī Maskavā akreditēto ārvalstu žurnālistu informācija tika cenzēta, "Guardian" korespondents 1933. g. martā tomēr pamanījās aizsūtīt materiālus ar diplomātisko pastu. Tādējādi Rietumu lasītāji detalizēti varēja iepazīties ar Ukrainā notiekošās traģēdijas aprakstu.
V. Krustiņš: – Tajā laikā 20. – 30. gados pietiekami pazīstamus un kreisi noskaņotus Rietumu inteliģentus labprāt uzņēma Maskavā. Pat vēl pēc kara kāds Amerikā populārs sludinātājs, tur nokļuvis, priecājās, ka citur nekur, bet te gan jau no rīta var ēst melnos ikrus. Taču – Latvija sagaida valsts 91. gadadienu bez tās jūsmības, kā gaidīja apaļo jubileju pērn. Kā vērtējat notiekošo starp šīm gadskārtām?
– Daudziem – ne tikai man – vadības maiņa Rīgā likusies zīmīga un daudz ko ilustrējoša. Mēs iepazīstam jauno situāciju valsts 91. gadadienā, ka Rīgas mēra līmenī tā īsti un atklāti netiek atzīta Latvijas okupācija. Tas raisa pārdomas pirms nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Balsojums būs pietiekami nopietns, lai procesi, kas izvērtušies Rīgā, tajā līmenī arī pagaidām paliktu. Es Ušakova kungam uzrakstīju vēstuli par viņa sveicieniem 13. oktobrī, svinot padomju karaspēka iesoļošanu Latvijas galvaspilsētā.
– To lasījām. Atbildi saņēmāt?
– Savā ziņā "atbildēja", ka "svinēsim kopā", lai 11. un 18. novembris nebūtu tikai mononacionālie svētki. Iespējams, tur svinētāji tik tiešām pārsvarā arī ir latvieši, jo tikpat mononacionāla ir 9. maija vai 13. oktobra atzīmēšana, kur latvieši nepiedalās. Tas nav tāpēc, ka "Saskaņas centrs" nebūtu pietiekami izskaidrojis, kāpēc šajos datumos vajag svinēt. Datumus ikviens "pazīst" vairāk nekā 50. gadus. Tāpēc izskaidrojums ir vienkāršs. Latviešu tautai tie nav svētki, jo atnesa deportācijas un postu. Savukārt arī tam, ka "Saskaņas centrs" atzinis, ka 11. un 18. novembri nesvin krievvalodīgie, ir izskaidrojums. Ja neatzīst 1940. gada okupāciju, pirmās Latvijas Republikas bojāeju, tad šīs republikas dibināšanas gadaskaitlis un datums gluži tāpat nešķiet pieminams. Cik es saprotu, vienam otram krievu politiķim liekas pat atceļams no svinamo dienu klāsta. Lielai daļai šeit iebraukušo LR sagrāve 1940. gadā bija nevis beigas, bet jaunas dzīves iesākums. Tiem, kam okupācija deva iespēju pārcelties uz šejieni dzīvot, šis jaunās sākotnes datums patiešām saistās ar 1945. gada 9. maiju un nevis ar 1918. gada novembri.
– Ja reiz 18. novembris nav svētki visiem, vai ir iespējams, ka tie par tādiem varētu kļūt?
– Nav nekādu šķēršļu svinēt kopā, un man nav skaidrs, kas krievvalodīgos attur piedalīties svētkos, izņemot manis minēto pamatbūtību tur neredzēt neko svinamu. Taču no 18. novembra neviena sabiedrības daļa netiek atgrūsta.
E. Līcītis: – Laikam jau jājūtas par šai valstij piederīgiem, lai celtu karogus, svētītu šo dienu.
– Tāds interesants termins "Latvijas valsts piederīgie"…
– … "Saskaņas centrs" vienmēr saka – mēs piederam šai zemei un šai valstij, mēs – patrioti.
– Tas ir ļoti labi. Tāpēc vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc viņu piekritējiem šī valsts dibināšanas diena nav "īsti svētki". Man nav pieņemams viņu sacītais, ka latviešu puse, latviešu politiķi otrai pusei par maz esot izskaidrojuši šīs dienas nozīmi Latvijas vēsturē. Ka netiekot "sperti soļi pretim". Ko tad sagaida? Ka runas pie Brīvības pieminekļa teiks arī krieviski? Un tad tie kļūs par svētkiem?
V. Krustiņš: – Tomēr var runāt, ka mūsu vēsturnieki iedziļinājušies akadēmiskos pētījumos un varbūt tiešām ir "apgaismojuši" sabiedrību, bet nav dedzīgi pastāvējuši un cīnījušies par ideju. Tāpat politikā – Žirinovskis Maskavā izrunājies, ka jāpievāc krievu apdzīvotās Latvijas teritorijas, bet diplomātiski izvairīgā mūsu puses atbilde ir – ak, mēs ar "sīkumiem" tak nekrāmēsimies! Atbildes nav.
– Tas ir jautājums, vai Žirinovski turēt par ākstu vai tomēr par domes vicespīkeru? Ja šādas pakāpes politiķis runā bezkaunības, tad uz tām jāreaģē, vai tas būtu uzvārdā Žirinovskis vai vienalga kurš cits. Un viņš nav vienīgais, kurš Maskavā atļaujas naidīgus izteikumus mūsu virzienā.
– Mūsuprāt, aizbildināšanās ar Žirinovska "niecību" nav īstais iemesls reakcijas trūkumam. Drīzāk – oficiālajai Maskavai varētu nepatikt, ka mēs viņiem kaut ko pārmestu.
– Jā, esmu ievērojis, ka īpaši aktīvi vis neesam, lai atbildētu uz šāda veida paziņojumiem. Arī Rīgā mēs tikai uzklausām un "pieņemam zināšanai", ka Ušakovam ir savs viedoklis par okupāciju. Atslābumu veicinājusi apziņa – ak, tagad taču esam NATO un ES. Tas vedis pie zināmas apātijas arī citās jomās. Ka kaut kas "salabos" mūsu ekonomiku, ka aizdos, cik tik eiro prasīsim, un varbūt pat atpakaļ neprasīs, ka bez maizes kumosa nepaliksim. Tāda veida attieksme tiek kultivēta vai "kultivējas". Un arī ar Žirinovska izteikumiem ir tā – nu labi, nerunāsim neko pretim. Taču, lai cik jocīgs liktos viens vai otrs paziņojums, tas saglabājas vēsturē. Ja pretī nav otra, mūsu puses viedokļa, tad ilglaicīgā periodā tas var kaitēt un izrādīties neatbilstoši Latvijas interesēm. Kad pērn biju Gruzijā, sajutu apātijai pilnīgi pretēju atmosfēru. Labi, tur bija karš, kas uz daudz ko lika skatīties saasinātāk, tomēr satiktie cilvēki, parlamenta deputāti izmanto katru iespēju, lai publicētos Rietumu presē. Ne tikai attaisnojoties, kad uzbrūk, kā notika ar Zīles kungu pēc "TB"/LNNK apvainošanās britu avīzē, bet pašiem skaidrojot Gruzijas vēsturi, neatkarības centienus un šodienas pozīciju. Tā ir atzinīgi vērtējama vēlme darboties savas valsts labā, kas mūsu politiķiem nav pārāk raksturīgi.
E. Līcītis: – Šnores kungs, vai neesat ievērojis, ka pat dažas pilsoniskas partijas sāk pārorientēties, ka mums maizes kumoss drīzāk ir Maskavā, nevis Briselē?
– Jā, tā dzirdēts, ka tur dalīs naudu un pabaros. Tāda attieksme ir visai nožēlojama, un "augļi" ir redzami. Nevajagot kritizēt iebrukumu Gruzijā, jo Maskavai tas nepatiks. Vajadzēja atdot Abreni, jo tas gan Maskavai būtu tīkami. Šos mājienus pavada solījumi, ka patīkamais atmaksāšoties, būšot kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabojumi ekonomiskajās attiecībās. Reālajā dzīvē tas nav redzams. Igaunija nav noslēgusi robežlīgumu, novākusi "Aļošas" statuju un darījusi daudz ko citu, kas noturējis igauņu pašcieņu, bet varbūt nav paticis Krievijai. Lai gan zaudējusi pasūtījumus no Austrumiem, tomēr parāda saimniecībā kopumā ievērojami labākus rezultātus par "pakalpīgāko" Latviju. Tur ir sakarība. Tas nav nejauši. Pašcieņas saglabāšana varbūt skādē acumirklīgiem ieguvumiem, tomēr ilgtermiņā rada lielāku ekonomisko izdevīgumu. Skaitīt un taustīties gar mītiskiem Kremlī novietotiem naudas podiem priekš Latvijas, manuprāt, ir kļūdaina Tautas partijas politika, kas, kā redzam, nav devusi labumu līdz šim un, domāju, nedos arī turpmāk.
V. Krustiņš: – Šo Krievijas "nesanervozēšanu", lai plūktu saimnieciskos ieguvumus, cenšas noformēt arī idejiski, pieaicinot, piemēram, vēsturniekus no zināmām aprindām, pēc pasūtījuma izpētot, ka latvieši neko daudz neiebilstu, ja visiem nepilsoņiem piešķirtu pilsoņu tiesības.
– Žirinovska plates īsti vairs nav tās, ar kurām atskaņot Kremļa viedokli, tāpēc piemēro smalkākus, it kā demokrātiskākus, Rietumiem pieņemamākus gājienus, izrādot, ka, lūk, zināma daļa sabiedrības tā domā. Interesanti, ka slēptā veidā ievieš arī rusifikāciju, uzstādot Rīgā, piemēram, pieminekli Puškinam. Interesanti, ka vācu okupācijas periodā Latvijas sabiedrību arī pastiprināti iepazīstināja ar to, cik dziļa un te iesakņojusies ir vācu kultūra. Cik rīdziniekiem tuvs un pazīstams ir Gēte vai Vāgners. Jājautā, nez kādēļ nacisti tā rūpējās, lai mēs apzinātos savu tuvību ar vācu dižgariem? Pieņemu, ka ar kultūru tam bija visai mazs sakars.
Tāpat kā mazs sakars ar kultūras mīlestību ir pēdējā laika aktivitātēm, godinot dižgaru Puškinu, liekot Pētera I vai Barklaja de Tolli pieminekli, kuri asociējas ar Krievijas impērijas simboliem.
– Kā vērtējat vēlmi atcelt Dudajeva ielas nosaukumu?
– Negatīvi. Pirmkārt, nav redzams nekāds pamats, lai to tagad darītu. Saka – nevajagot politizēt domes darbu. Un kamdēļ tad jārosina uz ideoloģisku pretnostatījumu, ja šī iela saņēma nosaukumu pirms vairāk nekā desmit gadiem? Celt to atkal ārā nozīmē sarīdīt rīdzinieku "pret" un "par" nometnes, nemaz nerunājot par iedzīvotājiem sagādātām neērtībām, mainot ielu nosaukumus. Kā tad Ušakovs grib turpmāk saukt šo ielu? Par Kadirova ielu?
E. Līcītis: – Cik "dzīvs", jūsuprāt, ir nacionālisms latviešos, ja daudzi pamet šo zemi labākas dzīves meklējumos, ja daudzi atzīstas, ka jūtas kosmopolīti?
– Biju pārsteigts, cik atzinīgi daudzi novērtēja manas atklātajā vēstulē paustās domas Ušakovam. Tas liecina, ka ir pietiekami nacionāli noskaņoti latvieši, ka nebūt nav tā, ka šajos grūtajos laikos nacionālie jautājumi ir mazsvarīgi. Tieši otrādi! Jā, atskan balsis, sak, ko cilājat mūždien okupācijas vecās lietas, būtu labāk padomājuši, cik slikti klājas saimniecībā. Bet šīs, manuprāt, ir "štata" balsis ar ierunātiem tekstiem. Šīs ir balsis, kas gribētu, lai tā būtu, ka daudzi atsaucas "prātīgiem" priekšlikumiem – noslēgsim vienu, otru līgumiņu ar Krieviju, tirgosimies un dzīvosim uz nebēdu. Lai, nedod Dievs, nepaceltos citas balsis par okupācijas seku likvidēšanu un kompensācijas taisnīgumu prasību pret Krieviju. Nu, es neredzu, ka ekonomiskā krīze būtu izļodzījusi muguru tiem latviešiem, kuri līdz grūtībām to vienmēr turēja taisni. Mēs runājām, ka politiķi, izņemot prezidentu, ne sevišķi komentēja Ušakova uzstāšanos, Okupācijas muzeju apmeklējot, toties sabiedrībā gan viņa izteikumi raisīja iespaidīga sašutuma vilni. Tas ir ļoti svarīgi.
V. Krustiņš: – Vaimanā, ka neesot jaunu seju politikā. Vai neesat padomājis, ka jums vajadzētu iesaistīties politikā? Publikā esat pazīstams ar savu darbību, un tā ir diezgan skaidri saprotama.
– Ar filmu "Padomju stāsts" zināmā mērā jau esmu iesaistījies politiskajos procesos. Vai man stāties partijā, lai no kādas listes kandidētu uz Saeimu, neesmu domājis, jo pašlaik priekšroka ir studijām. Ja, piemēram, rastos idejas par kādas filmas uzņemšanu, tad ir pilnīgi iespējams, ka politiskā piederība šai lietai nemaz nenāktu par labu. Ja vienas partijas biedrs uztaisa filmu, tad daudzi nekavēsies rādīt – viņš taču nav neatkarīgs, viņš ir politikānis!
E. Līcītis: – Filmu uzņemšana taču arī pataisīta kā "partijiska" lieta. "Padomju stāsts" ir izpelnījies ievērību plašā pasaulē, taču Rīgā lielo "Kristapu" tam nevarot dot, aizbildinoties, ka tas ir pārāk "propagandistisks" stāsts.
E. Šnore: – Par to man grūti spriest, es neesmu labi pazīstams ar kinematogrāfisko vidi Latvijā un kā notiek naudas dalīšana, balvu dalīšana un tamlīdzīgas lietas. "Padomju stāstam" pāris tūkstošus piešķīra Aizsardzības ministrija no sava budžeta, un cita Latvijas nauda tamdēļ netika tērēta. Bet presē gan esmu pamanījis tās batālijas, kas skāra "Rīgas sargu" neizvirzīšanu galvenajai balvai, gan citas "nesaprašanās", kas liecina, ka situācija šajā lauciņā ir itin sarežģīta.
– Tā stāsta, ka bēdīgās ziņas par ekonomisko stāvokli un iekšpolitiskām nepatikšanām esot pabojājušas mūsu valsts tēlu ārzemēs. Kā "Padomju stāsta" režisors esat devies uz citām valstīm ne reizi vien. Vai pamanāt negatīvāku attieksmi pret Latviju?
– Manu filmu neuztver kā "filmu no Latvijas", ja iepriekš sīkāk par to neinteresējas. Internetā esmu pat lasījis komentārus no Krievijas, kur lamā un kritizē "sasodītos amerikāņus", kuri, neko nejēdzot no Krievijas vēstures, uzņēmuši tādu filmu. Man liekas, ka to, kā tagad ārzemēs uzlūko Latviju, nevajadzētu pārspīlēt un dramatizēt, pastiprināti sev kaisot pelnus uz galvas. Tas neatbilst patiesībai, ka saimniecisku neveiksmju vai muļķīgas "meteorīta bedres" dēļ mūs tagad turētu par galīgiem "nesekmīgajiem". Nav tik traki. Latvieši nav sliktāki par citiem. Dabiski, mūsu situācija ekonomikā nav nekāda spožā, bet šeit ir pārmēru izbīlis un "vai, vai, ko gan ārzemēs par mums domā".
