Sibīrijā uzstādīs piemiņas plāksnes nobendētajiem Latvijas bērniem un mātēm
Koku mīkstums un skuju tēja vēdera tiesai, kā arī nelokāma ticība pārdzīvot to elli un atgriezties Latvijā ļāva izdzīvot tikai dažiem no nāvē izsūtītajiem latviešu bērniem un mātēm. Desmit izdzīvojušie un no izsūtījuma savulaik atgriezušies tagad dosies uz Sibīriju iemūžināt deportēto piemiņu. Rīt, 14. jūnijā, Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja režisore Dzintra Geka, filmēšanas grupa, kā arī desmit Sibīrijas bērni, no Rīgas caur Maskavu dosies uz Krasnojarsku, lai turp aizvestu un uzstādītu trīs bronzas piemiņas plāksnes. Braucēju vidū būs Ilmārs Knaģis, kurš licis krustus Vjatlagā nobendētajiem tēviem, Gunārs Toms, kurš palika kā viens no četriem bāreņiem, kad viņu mammu nošāva 1941. gada decembrī Jeņisejskas cietumā, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško. Piemiņas plāksnes tiks liktas Igarkā – latviešiem, kuri palikuši mūžīgajā sasalumā, Jeņisejskā – latviešu mātēm, kuras glāba bērnus, un Abanas muzejā – Latvijas bērniem, kuri palika Sibīrijā.
"Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence," saka režisore Dzintra Geka.
Bads un tumsa
"Kad gāju uz Plahinu, es skaitīju Skalbes dzejoli – pa mežu staigā un bērniem eglītes cērt, un ticēju brīnumam. Gāju un domāju, ka eņģeļi sāks kaut ko bērt no gaisa. Ja nebūtu tās ticības, tad laikam neizdzīvotu," atmiņās dalās Pēteris Bērziņš, kurš kopā ar citiem 700 likteņa biedriem, pamatā sirmgalvjiem, sievietēm un maziem bērniem, rudenī tika izmests Jeņisejas stāvajā krastā – Agapitovā. Pavasari šajā nāves salā dzīvi sagaidīja vairs tikai mazāk par simtu izmocītu cilvēku.
"Ja ēda tikai to, ko deva, tad nevarēja izdzīvot, bet mēs ēdām koku mīkstumu starp mizu un koksni, vārījām skuju tēju," atceras P. Bērziņš. "Tie, kas lika miltiem klāt zāģu skaidas, tie mira lielās sāpēs, to nedrīkstēja darīt. Lielākā daļa bija vecu cilvēku un mazu bērnu. Ja nomira vecāki, tad arī bērni mira."
"Mamma strādāja apglabāšanas brigādē. Miroņus ar virvēm vilka kalnā, apglabāja bez zārkiem. Vienu līķi vilka sešas sievietes," atminas Biruta Kazaka. "Ar pavasara iestāšanos sākās tīrā elle. Zemnīcas peldēja. Ūdens zemē neiesūcās, jo tur ir mūžīgais sasalums. Ievilkām zemnīcā laivu un braukājām gar nārām. Cilvēki nosala, krāsnis vairs nevarēja kurināt. Pavasarī, kad sāka iet ledus, daudzi saslima ar cingu un nomira."
Ļevs Notarevičs aiz polārā loka pavadīto laiku raksturo kā nebeidzamu nakti: "Bads un tumsa. Tā tumsa – desmit mēnešus gadā – tā simbolizēja to stāvokli, kādā atradāmies mēs. Tur nebija ne minūtes gaismas, nebija ne minūtes prieka."
Agapitova un izglābtie
Inta Prauliņa (Ruka) kā vienu no necilvēcīgākajiem darba posmiem atceras malkas sagatavošanu: "Bijām garā rindā iejūgti pa divi kā zirgi smagās koka ragavās un polārajā naktī, salā pa bezceļu bija jāiet uz mežiņu sagatavot malku cehu apkurei. Mēs bijām divatā ar Austru Gulbi, vēl nepieaugušas, nepaēdušas meitenes, pašdarinātos apavos, plāniem cimdiem un apģērbu – nevarējām izpildīt normu. Zāģis un cirvji bija neasi, un arī spēka nebija."
Dramatiski pārdzīvojumi uz mūžu ierakstīti Valentīnas Priedeslaipas (Voicišas) atmiņā: "Mums bija tikai divas segas. Zem vienas gulēja lielās māsas un brālītis, un mēs ar mammu zem otras. Kad četrgadīgā māsiņa jau bija nomirusi, mamma teica: neraudi neko… māsiņa bija mirusi… lai viņa guļ ar mums, ja dabūs zināt, ka viņa ir mirusi, mums nedos viņas maizīti, bet tā mums būs vairāk maizītes." Vēlāk Valentīna zaudēja arī māti, tad brāli: "Kad nomira brālītis, mēs jau bijām zemnīcā. Otrā stāva nārās. Viņš prasa ēst – nu nav ko dot, rādījām, kā putniņi skrien. Viņš apklusa un vārda tiešā nozīmē bada nāvē nomira." Pēc dažām dienām medpunktā izdzisa arī 17 gadus vecā māsa, bet vēlāk pārgurusi, meža darbos nosalusi arī Valentīnas vecākā māsa.
"Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence," saka režisore Dzintra Geka, kura šobrīd pabeidz darbu pie filmas "Agapitova un izglābtie", noslēdzot dokumentālo filmu ciklu par Sibīrijas bērniem. Filma tiks demonstrēta Latvijas televīzijā 14. jūnijā. "Pārciestās šausmas atstājušas šajos cilvēkos nedzēšamas pēdas," teic Dz. Geka. "Kā paši Sibīrijas bērni man sacījuši, daudzi vēlāk nav gribējuši sev bērnus, jo zemapziņā baidījās no sāpēm, ko tiem var nākties piedzīvot. Vairākums pieļāva domu, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties."
Savukārt šodien jau devīto reizi Rīgā kopā pulcēsies Sibīrijas bērni, lai atcerētos traģiskos notikumus un pieminētu tos, kuri palika izsūtījumā. Okupācijas muzejā norisināsies konference, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Šodien būs arī ziedu nolikšana pie "Bārenītes" Pils laukumā, notiks arī Ilmāra Knaģa grāmatas "Bij tādi laiki" angļu valodas izdevuma atvēršana. Pulksten 15 Kino muzejā norisināsies dokumentālās filmas "Agapitova un izglābtie" pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmēšanas grupu. Sestdienas vakarā Sv. Jāņa baznīcā tiks sniegts koncerts "Aizvestajiem".
***
UZZIŅA
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.
Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
Par izsūtīto likteņiem vēstī grāmata "Sibīrijas bērni" divos sējumos, kuros apkopoti 670 dzīvesstāsti, kā arī Dzintras Gekas veidotais dokumentālo filmu cikls.
