Igaunijas parlaments pieņēmis likumprojektu paketi, kas tautā iegājusies ar tā dēvētās "bronzas nakts nemieru likuma" nosaukumu.
Tā paredz grozījumus Sodu kodeksā, likumā par ārvalstniekiem, kā arī likumā, kas attiecas uz valsts amatos strādājošajiem. Tajos ieviestas normas, kas paredz sodu par vardarbību, kas vērsta pret valsti, valsts nodevību un ārvalstnieku veiktiem pretvalstiskiem pasākumiem. Sods paredzēts arī par atbalstu karam pret Igaunijas Republiku, kā arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igaunijas valsti, ziņo Igaunijas mediji. Paredzēti arī sodi par pretvalstiskām darbībām pret Igaunijas policistiem un militārpersonām, masu nekārtību rīkošanu un aicinājumiem tajos piedalīties. Tiesa, sods tiek piemērots tikai tad, ja tiek nodarīti konkrēti materiāli zaudējumi.
Igaunijas cilvēktiesību eksperts un Tallinas Tehnoloģiju universitātes Juridiskās skolas profesors Evhens Cibuļenko uzsver: Igaunijas prezidents Henriks Ilvess likumprojektu vēl nav apstiprinājis, tomēr, tā kā parlaments ir ņēmis vērā visas prezidenta iebildes, maz ticams, ka prezidents to varētu neparakstīt.
E. Cibuļenko: – Likumprojekta pirmo variantu daudzi Igaunijā dēvēja par pārāk bargu, arī prezidents, norādot, ka tas pārkāpj iedzīvotāju demokrātiskās tiesības uz pulcēšanās brīvību un tiesības paust savu viedokli. Šīs tiesības ir nostiprinātas virknē starptautisku dokumentu, arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tomēr konvencijā un citos starptautiskajos likumos ir piebilde: šīs iedzīvotāju tiesības noteiktos gadījumos var arī ierobežot, piemēram, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība. Taču šiem ierobežojumiem obligāti jābūt demokrātiskas sabiedrības interesēs, kā arī saskaņā ar likumu. Arī citās valstīs ir noteikta atbildība par masu nekārtību un grautiņu rīkošanu.
– Igaunijas prese ziņo, ka likums paredz sodu arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igauniju. Kas ar to domāts? Pēdējā laikā redzam, ka gan Latvijā, gan Igaunijā notiek aktīva Otrā pasaules kara vēstures falsifikācija, kas iet rokrokā ar Kremļa ieturēto vēstures interpretācijas līniju.
– Likumprojektā ir piebilde – par falsifikāciju varēs sodīt tikai tad, ja tas radījis konkrētus zaudējumus. Likumprojekta pirmajā versijā tādas nebija, un tas būtu ļāvis jēdzienu "falsifikācija" traktēt patiešām ļoti plaši.
Ja runā par vēsturi, tad ar to, kā saprotu, domāta dažādu vēsturisku dokumentu falsifikācija. Dokumentu falsifikācijai var precīzi izsekot līdzi: ir tāds dokuments bijis vai ne, ja bijis, tad tieši kas tajā noteikts, un tamlīdzīgi. Tomēr likums pie atbildības ļauj saukt tikai tad, ja ar šīs falsifikācijas palīdzību izprovocētas masu nekārtības un nodarīti konkrēti zaudējumi.
– Igaunijas sabiedrībā par šo likumprojektu debates bijušas ļoti karstas.
– Taisnība. Piemēram, tā sauktā Cilvēktiesību juridiskā centra vadītājs Aleksejs Semjonovs (Igaunijas drošības policija KaPo uzsver, ka centrs saņem finansējumu no Krievijas vēstniecības Igaunijā un darbojas Krievijas politikas interesēs. – I. M.) ar saviem domubiedriem to salīdzināja ar PSRS Kriminālkodeksa 58. pantu – par dzimtenes nodevību, pēc kura Padomju Savienībā tiesāja disidentus, par domas brīvību. Tomēr jāuzsver, ka sods paredzēts nevis par frāzēm, bet par reāliem nodarījumiem. Tomēr zīmīgi, ka pat parlamenta opozīcijas deputāti atzina, ka likums nepieciešams, jo tiesiski reglamentē situāciju. Vairākums parlamenta deputātu bija vienisprātis, ka likums vajadzīgs, diskusija galvenokārt bija par to, cik stingram tam jābūt.
