Francijas parlamenta komisija aicinājusi aizliegt tradicionālo musulmaņu tērpu – burku – valkāšanu skolās, slimnīcās, sabiedriskajā transportā, valsts iestādēs, norādot, ka tas apdraud Francijas sabiedrības vērtības.
Tas bija Francijas Nacionālās asamblejas (parlamenta apakšpalātas) deputāts, vecā ierauga komunists Andrē Gerēns, pēc kura ierosinājuma pagājušā gada vasaras sākumā izveidoja šo komisiju. Tās uzdevums bija apzināt, cik izplatītas Francijā ir islāmisma redzamākās izpausmes, proti, musulmaņu sieviešu stāvu un seju pilnībā nosedzošā apģērba, ko reizēm pavirši apzīmē ar burku, valkāšana.
Pieminētais Gerēns, agrāk nabadzīgas un galvenokārt imigrantu un to pēcteču apdzīvotas Lionas priekšpilsētas mērs, bija novērojis šīs parādības jeb "melnās straumes" pieņemšanos spēkā pagājušā gadsimta 90. gadu beigās un pārliecinājies, ka jāizvērš pretdarbība valsts mērogā. Domubiedri parlamentā atradās galvenokārt labējo nometnē, īpaši vairākuma partijas UMP frakcijas vadītāja Žana Fransuā Kopē personā, kurš neslēpj savu vēlēšanos pārskatāmā nākotnē (reālākais – 2017. gadā) iekārtoties Elizejas pilī. Viņš iestājas par burku pilnīgu aizliegšanu ar likumu, ko pieņemtu drošības apsvērumu un dzimumu līdztiesības vārdā. Sabiedriskā doma ir par.
Tomēr tādam likumam būtu vēlams ja ne vienprātīgs, tad pēc iespējas plašāks atbalsts no visu – gan pozīcijas, gan opozīcijas – partiju puses, bet gandrīz ikvienā no tām viedokļi atšķiras. Daudzuprāt, aizlieguma ievērošanu būtu grūti kontrolēt. Priekšlikums nepavisam nesajūsmina policiju, kura šur tur reidu laikā lielpilsētu nomalēs jau piedzīvojusi apšaudes, arī no Kalašņikova automātiem. Tiesa, uzbrucēji nav vis islāma fanātiķi, bet lielākoties narkotikas tirgojošo bandu locekļi. Taču jebkas, ko varētu uztvert kā reliģisko jūtu rupju aizskaršanu, spēj izraisīt nemierus vai kalpot tiem par ieganstu. Visbeidzot, pats Nikolā Sarkozī, kaut skarbi izteicies, ka burkas valkāšana ir Francijā izskaužama, tomēr nav vispārēja ar likumu noteikta aizlieguma piekritējs. Viens no šādas nostājas iemesliem ir terora aktu iespējamība, lai gan Francija jebkurā gadījumā un jau labu laiku pakļauta kareivīgo islāmistu organizāciju jeb tā sauktā starptautiskā terorisma draudiem. Tāpat jārēķinās, ka likums varētu tikt apstrīdēts, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesā...
Tiktāl par politiskajām aizkulisēm, kuras lielā mērā iespaidoja Francijas parlamenta komisijas ziņojumu ar ieteikumiem attiecināt aizliegumu uz sabiedriskajām iestādēm un transportu, kā arī pieņemt oficiālu rezolūciju par burku, nikābu un tamlīdzīgu apģērbu nesaderību ar "republikāniskajām vērtībām". Likumdevēji varbūt vairāk pievērsīsies tēmai pēc martā paredzētajām reģionālajām vēlēšanām vai atkarībā no situācijas atliks uz vēlāku laiku. Vieni uzskata, ka komisijas ziņojums nav pietiekami tālejošs, turpretī citi spriež, ka uz musulmaņiem lieku reizi tiek rādīts ar pirkstu pēc tam, kad pār viņu galvu jau gāzušies dažādi izteikumi valdības rīkotajās debetēs par nacionālo identitāti.
Dažās Rietumeiropas valstīs lemšana šajā sakarā būtu steidzamāka, jo "melnā straume" tajās ir krietni redzamāka nekā Francijā, kur burku pastāvīgo valkātāju skaits, pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, nepārsniedz pāris tūkstošu. Šo informāciju var apšaubīt, bet nenoliedzami, ka Francijas laicīgās valsts modelis atšķirībā no Apvienotās Karalistes "multikulturālisma" vēsturiski nav veicinājis islāmisma izplatību – par lielāko problēmu tiek uzskatīta agrāk pieļautā "getoizācija", masveidā izmitinot no musulmaņu zemēm nākušos ieceļotājus zināmos nošķirtos kvartālos, kuros "republikas likumus" sadzīvē aizvieto stiprākā tiesības.
Visu novelt uz imigrācijas politikas kļūdām būtu arī pārāk vienkārši. Daudzi arābu izcelsmes intelektuāļi vai, kā pieņemts sacīt, "no imigrācijas nākušās" sieviešu tiesību aizstāves, piemēram, Francijas valdības valsts sekretāre Fadela Amara, nosoda tradicionālo musulmaņu apģērbu valkāšanas praksi, kas lielā mērā esot nevis "tradicionāla", bet drīzāk dažādu tumsonīgu strāvojumu uztiepta. Bet par radikālo mācību cītīgākajiem sekotājiem nereti kļūst islāmticībā pārgājušie, un īpašu pieķeršanos burkai izrāda šo ticību pieņēmušās "īstās" francūzietes. Viena no viņām žurnālā "Le Point" klāstīja, ka izjūt ciešu piederību "jaunajai musulmaņu paaudzei, kura ierīkos pati savas slimnīcas, skolas un uzņēmumus, lai pilnībā dzīvotu saskaņā ar islāmu". Izbraukšana uz Saūda Arābiju, kur tas visnotaļ iespējams, tiek noraidīta – "Francijai mani jāpieņem tādu, kāda esmu". Lielais bizness šādam nākotnes redzējumam jau daudzviet Eiropā ir pielāgojies. Tikmēr diskusijas un cīņa par ļaužu prātiem turpinās.
