Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem
Karogs ir katras armijas vienības lepnums, kas jānosargā par katru cenu. Ja karogs tiek zaudēts, vienība jāizformē. Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem, joprojām ir viena no mūsu militārās vēstures mīklām. Varbūt tuvākajā laikā izdosies kaut nedaudz pietuvoties šā noslēpuma atrisinājumam.
Latvijas Kara muzejā atrodas tikai viens pirmskara Latvijas bruņoto spēku karogs, par kura saglabāšanu varam būt pateicīgi pēdējā Latvijas armijas sapieru pulka komandiera pulkveža Jura Briežes un viņa ģimenes locekļu drosmei. Padomju okupācijas gadu desmitus karogs pavadīja, paslēpts spilvenā, līdz 1992. gadā relikviju Kara muzejam atdeva pulkveža meita Lilija Brieže.
Taču kopumā armijas daļām un aizsargu pulkiem bija vairāk nekā 40 karogu. Kur gan palikuši pārējie? To pēdas pēc padomju okupācijas sākuma pagaisa austrumu virzienā, un karogu liktenis nedeva miera vēsturniekiem pat pirms neatkarības atgūšanas.
Dodiet mums trofejas
Kad 1940. gada rudenī Latvijas armija, vispirms pārdēvēta par "tautas armiju", tika pārveidota sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusā, "buržuāziskās" simbolikas klātbūtne tai kļuva neiederīga. Gada beigās praktiski visi karogi, aizsargu vienību standartus ieskaitot, tika nodoti glabāšanā Kara muzejā. Vēl pirms tam, 24. jūlijā, Latvijas "tautas armijas" politiskās daļas priekšnieks Bruno Kalniņš bija saņēmis no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības savdabīgu vēstuli, kas, starp citu, ir vienīgais zināmais dokuments Latvijā, kas apliecina gatavošanos pārvest muzejiskas vērtības uz Padomju Savienību padomju okupācijas sākumā. Proti, atsaucoties uz 1939. gada PSRS valdības rīkojumu un Aizsardzības tautas komisariāta pavēli, vēstules autori paziņoja, ka Artilērijas kara vēstures muzejs Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) "ir PSRS vienīgā padomju tautu un tās varonīgās sarkanās armijas kara vēstures un tagadnes glabātava". Turklāt šis muzejs atainojot arī tos, "ar ko padomju tautām un sarkanajai armijai nācies cīnīties".
No Kalniņa tika pieprasīts sākt pārsūtīt muzejam Latvijas armijas karogus, ordeņu, ieroču, formastērpu paraugus un citas vērtības. "Tie ir priekšmeti, ko militārajā vidē parasti traktē kā ienaidnieka trofejas," iepazīstinot ar dokumentu, uzsver Kara muzeja direktora Aija Fleija. Šaubu nebija, padomju politisko un militāro amatpersonu acīs Latvijas armiju pēc 1940. gada 17. jūnija varēja uzskatīt par uzvarētu. Un uzskaitījumā ir tieši tās lietas, kuru mūsdienās Kara muzejam trūkst.
"Man interesanta šķita Artilērijas muzeja komandiera piezīme: "Ceram, ka kopīgiem spēkiem, nezaudējot dārgo laiku, mēs saglabāsim vēsturei latviešu tautas pagātnes un 1940. gada lielās jūlija revolūcijas (tā tobrīd tika saukta Baltijas valstu okupācija) materiālus." Ar to viņi it kā pateica Kalniņam: tu būsi par to atbildīgs," uzsver Fleijas kundze. Latvijas "tautas armijas" politiskās daļas priekšnieks atbildē tomēr atrunājās, ka "tas vēl būtu jāapsver" un drīzāk varētu notikt apmaiņa ar atsevišķām kolekcijām. Taču jaunajai varai Bruno Kalniņš bija vajadzīgs tikai līdz oktobra vidum, kad Latvijas armija pilnībā tika iekļauta sarkanajā armijā. Tagad Latvijas armijas trofeju kārotājiem vairs nebija nekādu šķēršļu un arī Kara muzeju pienācās likvidēt.
1940. gada rudenī Pulvertornim piebūvētais jaunais Kara muzeja korpuss bija gatavs, taču materiāli glabājās noliktavās, vēlāk Biržas namā. 1940. gada beigās lielā steigā veica krājuma inventarizāciju, ko pabeidza 1941. gada janvārī. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta (LPSR ITK) ziņu likvidētā Kara muzeja īpašumus sāka dalīt, kaut ko atvēlot jaundibinātajam Revolūcijas muzejam, kaut ko jaundibinātajam LPSR ITK Centrālajam dzimtenes pētīšanas muzejam un, kā minēts dokumentos, "citiem muzejiem". "Domāju, tieši šajā periodā nozuda ar Latvijas armiju saistītās lietas. Pēc kara, 40. gadu beigās, liela daļa Kara vēstures muzeja kolekcijas jau atradās Latvijas vēstures muzejā, taču ne karogu, ne ordeņu tur nav," stāsta Aija Fleija. Ir pamats domāt, ka 1941. gada sākumā vērtīgākās kolekcijas bez liela trokšņa pārceļoja uz militārajiem muzejiem Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) vai Maskavā.
Sadedzināti vai putekļos
Pazudušajiem Latvijas armijas simboliem pēdas sāktas dzīt 90. gadu sākumā, kad muzejnieki apjautājušies Sanktpēterburgas Artilērijas, inženieru un sakaru muzejam, vai tam nav kādu ziņu par latviešu strēlnieku pulku cara laiku karogiem, kas arī reiz glabājušies Kara muzejā. Atbilde bijusi noliedzoša.
Padomju gados muzejnieku aprindās klīda nostāsti, ka Latvijas armijas standarti savu latīņu alfabēta burtu uzrakstu un stilizēto ugunskrustu dēļ līdz ar uzvarētās Vācijas karogiem un simboliem pie viena samesti Sarkanajā laukumā vienā kaudzē un sadedzināti. Tas noticis slavenajā 1945. gada 24. jūnija uzvaras parādē Maskavā. Tās nav gluži "tirgus baumas". Tāda hipotēze nāca no padomju armijas rindās karojušajiem uzvaras parādes dalībniekiem un vispirms jau Jevgeņija Vanaga, agrākā PSRS VDK darbinieka un Latvijas Vēstures muzeja vadītāja, pazīstama arī ar vārdu Ivars Žagars. Pārbaudīt tādu liecību patiesumu vairs nav iespējams.
Cerību stars parādījies pagājušā gada nogalē, kad, pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijas atbalstam, jautājums par Kara muzeja zudušajām kolekcijām aktualizējās Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā. Šogad saņemta atbilde, ka Sanktpēterburgas Artilērijas, inženieru un sakaru muzejā un Krievijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā Maskavā gan nekas no Kara muzeja agrākajiem īpašumiem nav atrodams, tomēr Krievijas pārstāvji pauda gatavību uzņemt Latvijas ekspertus šajos muzejos. Ja viss ritēs labi, martā kāds no Kara muzeja pārstāvjiem dosies uz Maskavu.
"Tas nav vienas dienas darbs. Tur jāuzturas ilgāk. Grūti jau teikt, cik viņi ļaus mums ieskatīties savā "virtuvē", jo muzeji ir ļoti lieli. Mani māc šaubas, vai tur mums atļautu atritināt un apskatīt visu karogu kolekciju. Ja muzejs gribēs kaut ko noslēpt, tas to noslēps. Ja mēs tur varētu paskatīties 1940. gada beigu – 1941. gada vasaras inventāra grāmatas un ienākošo dokumentāciju, varbūt kaut ko uzietu. Bet es pieļauju, ka tobrīd šos materiālus neviens tur nemaz neuzskaitīja. Varbūt to paveica vēlāk, bet varbūt tie tur joprojām nekustīgi guļ, kā tas lielos muzejos mēdz notikt, ja šo lietu nav vajadzības izmantot," skeptiskumu saglabā Aija Fleija. Kolekcijas pēdas tāpat varētu būt arhīvos, jo tajos pēc zināma laika nonāk arī muzeju dokumentācija, taču, ja priekšmets skaitījies krājumā, tad uzskaites līmeņa dokumentiem par to vienalga jāpaliek attiecīgajā muzejā. Tomēr skaidrs, ka uz Maskavu jābrauc.
***
Uzziņa
Latvijas armijas vienību karogi un devīzes
1. Liepājas kājnieku pulks: "Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim".
2. Ventspils kājnieku pulks: "Visu par Latviju".
3. Jelgavas kājnieku pulks: "Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks".
4. Valmieras kājnieku pulks: "Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt".
5. Cēsu kājnieku pulks: "Par tēviju".
6. Rīgas kājnieku pulks: "Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi".
7. Siguldas kājnieku pulks: "Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc!"
8. Daugavpils kājnieku pulks: "Par Latviju".
9. Rēzeknes kājnieku pulks: "Ņem, tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!"
10. Aizputes kājnieku pulks: "Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu".
11. Dobeles kājnieku pulks: "Es karāi aiziedams, Sirdi slēdzu akmenī, Aust gaismiņa, lec saulīte, Plīst akmenis skanēdams".
12. Bauskas kājnieku pulks: "Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi".
Jātnieku pulks: "Dievs, Tēvija, Pulks".
Aviācijas pulks: "Visu par Latviju".
Sakaru bataljons: "Spoži zibeņi zaro, Pērkons līdz ar mums karo".
Sapieru pulks: "Mūžam nerims Daugavas viļņi, Mūžam dzīvos varoņgars".
Bruņoto vilcienu pulks: "In hoc signo vinces" ("Ar šo zīmi uzvarēsi".)
Armijas štāba bataljons: "Ar vairogu vai uz tā".
Flote: "Mūs vieno Latvijas svētais vārds".
Kara skola: "Per aspera ad astra". ("Caur ērkšķiem līdz zvaigznēm".)
Karogi bija arī 20 aizsargu pulkiem un aizsargu aviācijas vienībai.
***
Pieprasa karogus, ordeņus, ieročus un pat kapelānu tērpus
Fragments no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības 1940. gada 24. jūlija vēstules Latvijas "Tautas armijas" politiskās daļas priekšniekam Bruno Kalniņam: ''Muzeja pavēlniecība lūdz jūs nekavējoties uzsākt uz muzeju sūtāmo priekšmetu atlasi un nosūtīšanu:
visus bijušās Latvijas armijas karogus,
pa trim paraugiem no visiem militārajiem ordeņiem, medaļām, nozīmītēm, žetoniem un diplomiem,
pa diviem formastērpu paraugiem no visu ieroču šķiru vienībām, kā ierindnieku, tā visu rangu virsnieku un komandieru,
pa diviem paraugiem no katra apbruņojuma veida (auksto un šaujamieroču – strēlnieku un artilērijas),
pa trim eksemplāriem no visiem reglamentiem, rokasgrāmatām, militārajām mācību grāmatām, žurnāliem un visiem Latvijas armijas izdotajiem militārajiem izdevumiem, kā arī no militārās teorijas un militārās vēstures literatūras, īpaši par Latvijas armijas vēsturi, atsevišķu vienību vēsturi,
kara kapelānu tērpus un Latvijas armijā izmantotos reliģiskā kulta priekšmetus,
važas, gumijas nūjas un citus disciplināriem mērķiem izmantotos kara žandarmērijas priekšmetus,
mākslas priekšmetus (gleznas, skulptūras, porcelānu, kausus un citus batālā, memoriālā satura priekšmetus, kā arī senatnes ieročus un militārās sadzīves priekšmetus, militāro numismātiku, personālās apbalvošanas lietas – ieročus, nozīmes u. c.),
lūgums veikt to pašu darbu un izsūtīt tādos pašos daudzumos formastērpus, ieročus un citus priekšmetus no izformētajām militarizētajām buržuāziskajām organizācijām.''
